Aija Barča, Saeimas deputāte piecos sasaukumos, vadījusi Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, pēc tam, kad netika ievēlēta 13. Saeimā, pievērsusies sociālajam darbam un vada Latvijas Pensionāru federāciju.


Portāls irliepaja.lv aicināja Barčas kundzi uz sarunu.

Jau gadu esat Piejūras slimnīcas sociālā darbiniece. Ko nozīmē šis darbs?

Piejūras slimnīcā sāku strādāt pērn 1. martā. Mani uzaicināja, jo viņiem bija vajadzīgs sociālais darbinieks ar maģistra grādu. Protams, biju priecīga par šo uzaicinājumu, jo


valsts amatpersonai, atstājot amatu, divus gadus ir liegums strādāt iestādēs, par kurām ir pieņemti lēmumi – pašvaldībā, pašvaldības iestādēs, sociālajos dienestos. Nav brīnums, ka bijušie deputāti nevar atrast darbu!


Darbojos Piejūras slimnīcas ambulatorajā daļā un dienas stacionārā. Kamēr bija Onkoloģijas klīnika, darbojos arī tur, tagad tikai Psihiatrijas klīnikā. Mans pienākums ir šīs klīnikas klientu ievietošana sociālajās mājās, konsultēšana un visāda veida pabalstu kārtošana tiem, kuri paši to nevar. Palīdzēt var, un daudzi jau ir ievietoti sociālajās dzīvojamajās mājās.


Kā vērtējat Liepājas sociālās mājas – darbiniekus, apstākļus?
Manuprāt, Liepājā tās strādā labi, ir izglītoti darbinieki. Labi strādā Helvija Valča vadītā Sociālo lietu komisija – esmu arī pati piedalījusies, jo mums bijuši arī tādi diezgan skaudri gadījumi.


Vai atliek laika arī otram jūsu pienākumam – Pensionāru federācijas vadīšanai?
Par federācijas vadītāju mani ievēlēja pagājušā gada 18. maijā. Nebiju kongresa delegāte, biju uzaicināta uzstāties. Diezgan skarbi izteicu savu viedokli – kongresā nebija ieradies neviens ne no jaunievēlētajiem deputātiem, ne frakciju, ne komisiju pārstāvjiem. Par to es arī attiecīgi dabūju (smejas).


Proti, jūs izvirzīja federācijas priekšsēdētāja amatam un arī ievēlēja?
Jā, jā. No sākuma daudziem šķita, ka esmu pārgājusi ierakumu otrā pusē, bet tā nemaz nav – tie paši ierakumi vien ir.

Ejot uz vēlēšanām, sociālajā blokā visi ļoti daudz sola, un tā tas bijis gadiem ilgi, lai arī nebija tik skaudri solījumi, kā pirms 13. Saeimas,


un solījumus ir jāsāk pildīt. Pensionāru federācijai līgumiskas attiecības ir ar trīs politiskajiem spēkiem – “Saskaņu”, ZZS frakciju un “Attīstībai/Par”, un es domāju, ka arī pārējie drīz pievienosies.

Kā vērtējat JKP iniciatīvu “3x500”? Proti, ka minimālā alga, neapliekamais minimums algai un pensijai ir vienāds – 500 eiro?
Līdz šim ar neapliekamo minimumu pensijām mums ir gājis ļoti smagi – vispirms 235, tad 270, šogad – 300, un likumā vēl ir 2021. gads ar 330 eiro. Federācijas uzstādījums būs, lai neapliekamais minimums ir minimālās algas apmērā – šogad tas ir 430, ja nākamajā gadā minimālā alga būs 500, tātad – 500. 


Bet ir jau tā otra bēdīgā puse, ka nevaram palīdzēt tiem, kuriem ir ļoti mazas pensijas, mazākas par 300 eiro.

Tāpēc ir jāstāsta jauniešiem, kuriem pensijas vēl ir aiz kalniem, cik svarīgi ir maksāt nodokļus!


Vai jūs kā Liepājas partijas veterāne esat plānojusi startēt pašvaldību vēlēšanās?
Tūlīt pēc manas ievēlēšanas Pensionāru federācijas priekšsēdētājas amatā apturēju savu darbību partijā, jo to paredz šīs organizācijas statūti.


Vai tas nozīmē politiskās karjeras beigas?
Domāju, ka nē. Arī iepriekšējie priekšsēdētāji ir balotējušies vēlēšanās, nebūdami nevienā partijā.


Liepājas partija droši vien varētu gribēt jūs kā savu kandidāti?
Nu, to ir grūti pateikt, ko kurš grib.


Bet jums ir liela pieredze sociālajā jomā.
No pagājušā gadsimta – 1986. gads!


Kā ilggadēja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja jūs esat bijusi arī atbildīga par šo jomu.
Tieši tā, tā ir taisnība.


Ik pa laikam atklājas gadījumi, ka pret bērniem bērnunamos pieaugušie izturējušies sliktāk nekā pret dzīvniekiem. Vai, runājot par šiem gadījumiem, varat teikt, ka jūsu sirdsapziņa ir tīra?
Vistiešākā saistība te būtu ar Labklājības ministriju. Ja atceramies, savulaik liepājnieks Baštiks bija bērnu lietu ministrs, bet, sākoties 9. Saeimas pilnvaru laikam, šīs ministrijas vairs nebija, un visas Bērnu lietu ministrijas funkcijas pārņēma Labklājības ministrija un Veselības ministrija. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likums nekad nav bijis Sociālo un darba lietu komisijas likums – agrāk tas bija Saeimas Bērnu tiesību komisijas, tagad Cilvēktiesību komisijas kompetencē.


Tā, ka attiecībā uz manu sirdsapziņu, visi var būt pilnīgi mierīgi.


Jūsu komisijas ziņā bija visa veida pansionāti, un Tiesībsargs ir pievērsis uzmanību arī šim iestādēm.
Tiesībsargam ir pietiekami plašs darbinieku skaits, bet pats viņš nekad nekur nav bijis. Un man ir diezgan grūti to pieņemt, ka var runāt par to, ko pats nav redzējis. Piemēram,


tie lielie skandāli, kā var būt, ka bērns vai pieaudzis cilvēks psihiatrijas klīnikā ir bijis piefiksēts (piesiets pie gultas – irliepaja.lv).


Bet, ja cilvēkam bijusi kārtīga lēkme, vai disforija jeb lielās dusmas, tad, viņu nepiefiksējot, viņam nevar palīdzību sniegt – vienkārši nevar iešpricēt.


Es vismaz zinu, kā tur izskatās.


Kā komisijas vadītāja esat apmeklējusi šīs iestādes?
Protams! Šajos ilgajos gados mēs visur kur esam bijuši. Gan bērnu iestādēs, gan pansionātos – privātajos, Sarkanā Krusta, valsts. Tikai pieci valsts sociālās aprūpes centri ir – Rīgā, Vidzemē, Zemgalē, Latgalē un Kurzemē. Tiem ir filiāles. Piemēram, Kurzemē ir filiāle slimajiem bērniem, tepat, Apšu ielā, ir Aizvīķi, Iļģi, Veģi – pieaugušajiem. Un tur mēs esam bijuši. Komisijai bija tāds nerakstīts likums, ka braucām izbraukuma sēdēs, lai deputāti redz, par ko viņiem ir jālemj. Tas bija diezgan skaudri.


Kas, jūsuprāt, šajā jomā vēl nav sakārtots?
Manuprāt, tā ir tā sauktā deinstitucionalizācija, saīsinot, DI. Liepājā, piemēram, ne vairs bērnu nams, bet nelielāki namiņi – pieci, seši bērniņi. Vai kā Iļģos, kur ir tā sauktā “pusceļa” māja, kur viņi gatavo dzīvei. Nākamais solis pēc tam ir grupu dzīvokļi. Liepājā tādi ir sociālajā mājā Kuldīgas ielā 34, pirmajā stāvā.


Es vēl atceros, kā grupu dzīvokļos tika ievietoti pirmie “Iļģu” pansionāta klienti, un Uldis Sesks 2006. gadā, kā šodien atceros, izsniedza viņiem lēmumu par tiesībām dzīvot šajos dzīvokļos.


Viņam pēc tam bija ļoti lielas emocijas, jo tie cilvēki ir kā bērni – viņi gribēja apglaudīt, gandrīz vai sabučot – paldies, priekšsēdētāj!


Tagad mēs te dzīvosim, un mums būs pašiem sava virtuve, liela lodžija un tā tālāk. No šiem grupu dzīvokļiem viņiem ir iespēja pāriet uz atsevišķu dzīvokļiem šajā mājā.


Vai Liepājā pietiek sociālo dzīvojamo māju?
Dzirdēju, ka pašvaldība plāno atsevišķiem dzīvokļiem piešķirt sociālo dzīvokļu statusu, kam es nepiekrītu. Tādā var ievietot trūcīgu personu vai trūcīgu ģimeni. Bet, ja ievietos cilvēkus no Psihiatrijas klīnikas, tad nekas tur nesanāks. Jo tādi dzīvokļi būs visur kur pilsētā, un kurš būs tas, kurš kontrolēs šos cilvēkus? Viņiem ir vajadzīgs atbalsts.


Vai būs vēl kāda sociālā dzīvojamā māja, ir grūti pateikt. Esmu dzirdējusi, ka vairāk nevienu ne. Bet rindā stāv.


Vairāk nekā divdesmit cilvēku. Manuprāt, saprātīgākais variants būtu otrais korpuss Viršu 9/11.


Vai taisnība, ka veco ļaužu aprūpes namu klientūrai ir tendence pieaugt?
Redziet, ja mēs lūkojamies uz mūsu populāciju, tad ļaudis, kuriem ir astoņdesmit plus, kļūst arvien vairāk, mēs dzīvojam ilgāk, jo veselības aprūpe kļūst labāka, kaut arī bieži par to rājamies un daudz kas mums nepatīk. Bet ir diagnozes, kas ļaudīm ar gadiem rodas – kaut vai demence, kas ir psihiatrijas diagnoze. Un šiem cilvēkiem ir vajadzīgs atbalsts, vajag, kas viņus pieskata, gribam vai ne. Līdz ar to šie aprūpes centri, pansionāti ir vajadzīgi. Piemēram, Sarkanais Krusts atvēra jaunu pansionātu Piltenē.


Liepājā nav neviena veco ļaužu pansionāta.
Liepāja arī sāk domāt par pansionātu, tas ir vajadzīgs. Pašreiz liepājnieki ir Pāvilostā, Rokaižos un Valtaiķos. Ja būtu šeit, Liepājā, liepājniekiem būtu vienkāršāk biežāk pie savējā aiziet – vakarā, brīvdienās.


Vai nebija doma, ka tādu varētu ierīkot bijušās Piejūras slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vietā?
Tāda doma ir. Mūsu jaunais valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs, kurš ir arī valdes vadītājs “Ģintermuižā” (psihiatriskā slimnīca Jelagvā – irliepaja.lv), ir devis mums uzdevumu, izpētīt, kā to izdarīt. Četras dāmas bijām Gudeniekos, un secinājām, ka diemžēl


baltajā Onkoloģijas namā būtu vajadzīgs diezgan liels remonts, jo ir savi noteikumi, kā jāiekārto pansionāts.


Bet, ja to izdarītu, 50 personas tur varētu ievietot.


Vai tad tā būs valsts iestāde, jo Piejūras slimnīca ir valsts uzņēmums?
To varētu darīt arī kopā ar pašvaldību. Bet tas jau ir vadītāju jautājums.


Ansiņa kungam gan bija cita doma par vietu – viņš uzskata, ka pansionātu varētu būvēt blakus Reģionālajai slimnīcai, tajā purvā, kur tagad mazdārziņi.