Šodien, 14. jūnijā, Latvijā pie katra nama tiks izkārti karogi ar sēru lentēm. Man vajadzēja augt līdz pusmūžam, lai saprastu šī datuma nozīmi.

Tā īsti izprast es varēju tikai rakstot „Zemnīcas bērnus”, jo rakstīšana liek iedziļināties, pārdzīvot uzrakstīto kā savu, pat ja tas nav noticis ar mani vai... noticis nepastarpināti, caur radniecību iekodēts asinīs. Pēc „Zemnīcas bērnu” uzrakstīšanas (grāmatas atvēršana notika 2010. gada 14. jūnijā uz Brīvības pieminekļa pakāpieniem) man daudzi izsūtītie vai izsūtīto tuvinieki sāka uzticēt savus stāstus, reizēm tikai spilgtu epizodi, reizēm ļaujot ieskatīties izsūtīšanas laika dienasgrāmatās vai atmiņu pierakstos. Lai šie stāsti neietu zudumā, esmu nolēmusi tos dokumentēt. Ne sausi, bet gan „apaudzējot ar literāro miesu”, ja vien iespējams, izstāstot pirmajā personā. Piemiņas dienas priekšvakarā publicēju pirmo īsprozas krājumam „Okeāns Ilze” uzrakstīto stāstu. Fotogrāfijā redzama mana vecmāmiņa Anna. Viņu izsūtīja 1949. gada 25. martā, bet fotogrāfija uzņemta vēl pirms tam, iespējams, 1941. gadā. Katrā ziņā – margrietiņas ir tieši tādas pašas kā šobrīd. Piemiņai tiem, kas Jāņu vaiņagus 1941. gadā neuzpina.

Zelta pulkstenis un karote medus

Varbūt viņai arī būtu vajadzējis kliegt? Tā Marija šad un tad sev pajautā. No tās dienas, kad sādžu sasniedza ziņa, ka dažām labām vīri uz stepi tikuši līdzi, loki zem sieviešu acīm kļuvuši tumšāki. Neesot no ģimenes nošķirti, kāds brīnums, kā tad tā... Rīgā viena ķērkusi esot. Nelabā balsī kā sivēnmātīte kam tutenis pie rīkles. Gūlusies garšļaukus, platām kājām kā spunde vagona atverē. Viņa arī būtu varējusi. Viņa, Marija, labi pazīst šo kliedzienu, kas dienu no dienas dreijā tukšu un sausu. Vilis. Viņējais Vilis. Marija sen dienas kā neraud. Tikai uzmostoties līdz ar ieelpu jautā – Vilis dzīvs? Zvaigznes pie debesīm klusas klusiņas. Pašas sirds ar nejaudā izmeloties. Atbildes nesaņemdama Marija jautā pa otram lāgam – varbūt būtu vajadzējis todien kliegt? Nē, viņai nav žēl. Viņa labi atminas, ka tanī jūnija rītā visām sievām kliedziens rīkli aizcirtis ciet. Nāves sirpis, ne kliedziens, griež sirdī, šķeļ balsenē – tu sava mīļotā neredzēsi, aiz rokas neturēsi, mutes nedabūsi, ne rindiņas, ne zilbītes nodzirdēt nevarēs. Kad vīrus šķīra no sievām, tās šausmas bija mēmas. Tikai tā viena Torņkalna stacijā šķērseniski esot gūlusies. Vai vienas sievietes kauciens spēj mainīt zaldātu prātu? Tiešām var? Ej nu sazin, kas šiem bijis, droši vien ziņa no pašas augšas dota, lai bez liela skaļuma izsvēpē tos kulakus no pilsētas laukā. Nē, Marija, tomēr nevarēja. Cik tur mūsu Pļaviņās būtu bijis tā darba – ievilkt kaucēju krūmos, pielikt laidni pie skausta. Un viņai, Marijai, tās četras mutes, nu tās meitas.

*
Četras mutes skrien pa stepi ūjinādamas. Bērns tik tāds sienāzīt’s esot. Šitām špidrilkām tukšas tūtas. Bet māte uz to ciešāko piekodinājusi, lai upenes nolasa līdz pašai sīkākai ogai. Meitenēm ogas nav prātā, bet no mātes bail. Kad viena no viņām sadomāja ik pārdienas no skolas prom laisties, mātei neteikt, nevienam neteikt, vienkārši nenākt, blandīties dienām pa stepi riņķī, tad māte pate nāca uz skolu. Klusēdama izvilka vici un visiem redzot slānīja tik ilgi, līdz asaras aizrīdamās vainīgā kņūp līdz klonam un pazemīgai klausīšanai. Nē, nu viņas jau lasīs. Kas teica, ka nelasīs. Ogas tumšas un skāņas. Tūlīt, tūlīt... Vēl tikai tur paskrieties mazu gabalu tāļāk... Tur esot alas, ka mudž. Pilns ar tiem mošķiem – susļikiem. Varbūt šoreiz izdosies saķert aiz astes. „Tie susļiki dzelteni kā pienenes.” – „Pie... Nenes? Ko nenes?” – „Mazā, tu nejēdz! Tās tādas puķes. Dzimtenē visas pļavas dzeltenas, dzeltenas, pēcāk pārvēršas baltās pūkās un debesīs aizlido.” – „Ko nu mels.” – „Saule tur arī dzeltena.” – „Mmmm... Medus...” – „Piens govēm no pupiem dzeltens, jo dzeltens tek.” – „Nu nevar būt! Atraduši muļķīti. Kas es kāda sīkā, vai, ka nesaprotu.”
  

 *
Marija jau kuro reizi mazākajai no māsām liek plaukstu uz pieres, vaigiem, deniņiem un paliek pavisam drūma. Nav labi, nē, nepavisam vairs labi nav. Šai būs karsonis. Šī vairs ne ēd, ne dzer. Pēc masalām karsonis esot ierasta lieta. Viņmājās puiku paņēma. Tai muļļai, rīdziniecei. Viens pats bērniņš, puikiņš. Bet šī rokas nolaiduse sēd un blāvu redzokli pa būdas kaktiem tumsu smalsta. Dzīve šai esot atņemta. „Celies!” Marija sauc, bet sieviete nekustas. Roku atvadām aizmirst padot. Marija aiziedama nočukst. „Neviens tev neko nevar atņemt, ja vien pati vieglu roku neatlaid.” Velti tai madāmai ko teikt, muti dzesēt. Nav slīkonis, kam īsu brīdi no upes izvilktam ar savu elpu vari dzīvību atpakaļ iepūst. Rīdzeniece salst nost. No stepes puteņiem pavisam šļaugana. No valodām, ka tur tāļu, tāļu uz ziemeļiem, aiz purviem, tur mirušus vīrus kā salušus baļķēnus grēdās krauj. Rīdzeniecei pagales rokās vairs neturas. Ar lielu būkšķi grabēdamas ripo prom. Bērns tev neelpo. Neelpo vairs! Tiem, kas sniegā iemieg, tiem asinis tik lēnas paliek, ka sala sāpes vairs nejūt. Tiem miegs salds kā medus mācas virsū. Nāve ar ķēpīgu valodu glaužas klātu. Kas tajā pusē, aiz miesas sklandām, to jau neviens nezina. Kazi būs vieglāk? Par ko ta nē? Par ko tad neļauties? Nē, viņa, Marija, ne. Par sevi vari spriest, bet ne par bērniem. Ko viņa Vilim teiks? Ko atbildēs? Reiz taču viņiem iznāks tikties! Ja ne tagad, pie sarkano valdīšanas... Tad... Ko Marija Vilim atbildēs?! Ja šis acīs skatīsies, vai tad neredzēs, ka viņas sirds kā nomīcīta stepes upene sīvi mella savilkusies savas pastarītes nāvi apraudot. No tās aizsaules puses vien Kristus atpakaļ nācis. Godības Ķēniņš pušu plaukstām nāk caur aizslēgtām durvēm pāri ūdeņiem pats palikdams sauss. Viņa, Marija, vien nieka cilvēks, bāba, bet viņa zina, ka nolikta šai pusē par saimnieci, tālab cīnīsies cik vien spēka un vēl labu brīdi pēc tam. Var jau būt, ka tā ir tā zemnieku mācēšana. Siena pantē izsvēpēta, kad tu, cilvēk, sāļš un lipīgs, atslīgsti pagurumā tos rijīgos govju mūļus lādēdams. Gan jau pievakarē pats tāds kā vainīgs glaudīsi raglopa sānus un par piena spanni teiksi paldies. Jā, tā būs zemnieku mācēšana dzīvi valdīt. Kad kart’feļ’ vagā ar groziem nogāzies un uz ceļiem ārā izkārpījies, neviena tupeņa dubļainā zūdībā neizlaid. Kad katrā rokā pa gotenam, lai vai pašu kaut pušu rauj, lai striķi un ķēdes līdz asinīm jēlu griež, bet tu vari un varēsi vairāk nekā pats sajēdz. Tāpēc Marija pielec kājās kā smagu, murgainu miegu no pleciem kratīdama nost. Nebūs tā, ka viņas meita karsonī degtin degs līdz pašam miroņa aukstumam. Marija ķer pašu dārgāko, spiež pie krūtīm, rauj durvis un iet tumsā rītu negaidīdama. Viļa pulkstenis plaukstā. Viņas Viļa lepnība. Zemnieka godība izplēsta no vagām, skaustiem un arumiem. Teica jau vēlāk, atzinās. Vilis esot tā šķērdējies, lai būtu ko jaunajai, smukajai meitai, viņa līgavai Marijai, parādīt, kad šie izcerējušies gana aiz baznīcas akmeņu sētas pēc laikrāža prasa un pošas uz māju. Vienpadsmit laulības gadus pulkstenis skrējis. Pirms katras meitas dzimšanas kavējies, tā viņas Vilis teica. Četras reizes šim licies, ka pulkstenis pa galam būs, bet pavisam zelta ceijieri stājušies vien tagad, Sibīrijā. Marija sažmiedz pulksteni tā, ka pirksti izspīlējas balti un asi. Netikšķ nemaz vairs. Un nav ko šim tikšķēt. Brīnums, ka vēl neviens nav uzodis, ka Marijas būdā tāda bagātība. Zelts zemnieka sievai. To neviens neticēs. Marijai šķiet, ka viņa pati vairs netic nekam un nevienam. Marija pieliek pulksteni pie auss. Padunkā. Nu vēl reizīt, vēl. Paskaiti pulkstenīt par tām sviedru lāsēm un nopūtām, par maza brēkuļa brēkšanu, bites zumzēšanu ērkulī, lietus urdzēšanu no dārdiem, patikšķi klusiņām, lūdzams, par bērna spērienu vēdera dobumā, to maigo dunkāšanu, taureņa viegluma, medus salduma, tik, tik, vai dieniņ, tik. Par vīra plaukstu, kas smaržo pēc egļu zariem un silta, lēnīga vēja. Ak tās jau tik atmiņas, saldas kā nāve, nav te nekādas ne laimes, ne tikšķēšanas. Pulkstenis noklusis kā puteņa aizrīdams. Marija pieliek pie mutes auksto metālu un lūpās tiek kaut kas salds. Pēdējais cukura graudiņš. Kad viņus Pļaviņās pa vagoniem izšķīra, cukura kule bija palikusi pie Viļa. Caur ļaužiem viņš atsūtīja atpakaļ. Iekšā ieslēpis savu zelta pulksteni. Nu Marija dūrē sažņaugusi nes uz sādžu. Viss ko viņa ietirgo ir ķiplokgalviņa un karote medus. Viena karote! Viņa piever acis un redz no medus sviedes līstam zelta straumi. Spaņņiem vien, spaņņiem, rokas lipīgas līdz pat elkoņiem. Vilis iestājies durvju ailē teic, ka Marijai lūpas medus. Viņa atsmej, ka te jau cilvēkam no darvas jābūt, lai pēc salda negaršotu. Bet viņš paliek kluss. Saka, šai zvaigznes acīs. Zvaigznes? Marija paceļ galvu. Augšā blāvu, saltu mirdzumu viens pats spīdeklis mēdās. Lauskis ārdās pa sniegu. Viņai jāturas taisņāk. Viņai liekas kāds pakausī lūr. Cilvēki jau grib tikai labu. Acīs nesaka, kaunās. Bet viņa tāpat zina, ko šie pa pakšiem melš. Marijai tās četras mutes. Ar trijām būs vieglāk. Ātrāk, Marij, ātrāk! Uzmanīgāk. Tikai viena karote medus. Ķiploka galviņā cik būs daiviņu? Kādas vienpadsmit, ne vairāk. Tik, cik to laulības gadu. Tik, tik...  

*
„Uz koka lāvas gulējām visas piecas. Mamma, māsas un es, jaunākā. Kas to būtu domājis, ka uz kājām tikšu. Mūsu Marijai esot baigās iekšas, tā pa sādžu ļauži melsa. Jau vilcienā mamma nevis brēca un gaudās, bet caurumam, kas grīdā darīšanām izsists, uzmeistaroja aizkariņu pāri. Nav ko pie lielām bēdām vēl mazas klāt krāmēt. Kauns – tā ir tā mazā bēda?! Sibīrijā mamma ar beidzamām zvaigznēm cēlās, ar pirmajām mājā nāca. Darbs viņai fermā pie cūkām. Tas mūs glāba. Mamma ap ciskām sēja vājpiena pudeles un tā varēja mūs izbarot. Jo pat kara laikā ar kaut ko tās sivēnmātes bija jāēdina. Zaldātiem uz fronti vajadzēja tak to pašu slaveno „tušonku” taisīt. Atceros citvakar mamma no pelavām uz plīts plāceņus cep. Kāds tos dūmus bija saodis. Kādam laikam bij žēl. Viens dauza ar šautenes laidni pa būdas pakšiem. Tikmēr mamma nobēdzina „ļepjoškas”. Degunu raukdams šinelī noģērbies vecis uz sliekšņa stāv, bet neko nevar padarīt. Tukšums mājā, tik vien kā smaka. No Latvijas uz Sibīriju mūs veda divas nedēļas, bet ar divām bija par maz, lai mēs cūkēdienu iemācītos ēst. Pilnu spaini dzeltenas prosas kareivji uz vagona malas nosviež, še! Pāri putrai eļļas plēve. Nē, latvieši tādus mēslus neēdīs viss. „Ne to vien jums nāksies māgā bāzt!” šie krievu mēlē pareģo un izrādās viņiem taisnība. Pats smalkākais ēdājs vēlāk priecājās, ja no aizgalda kaut ko dabū izraut. Pelavu plāceņi, vājpiena zupa. Marijai drīz vien zem loga ķiploku dobe dižojas. Meitas pa stepi dēļ upenēm plēšas. To gan neatceros, ka mums bads būtu bijis. Vēlāk vecākajai māsai bija jāiet rāceņi mizot. Tos kaltēja un sūtīja uz fronti. Mizas tak’ ēdamas, tas pat cūkai skaidrs. Jā, atceros, stāv durvīs kareivis un rauc savu šņauku, bet kas nav pieķerts, tas nav zagts. Nu kāds tur zagts! Mamma – zagle? Mēle ritulī velkas, pateikt tā nevaru. Tomēr mammu pieķēra gan, pašā pēdējā brīdī, kad jau viss šķita tik droši. Četrdesmit sestajā Marijas klibais brālis, kam tuberkoloze bija saēdusi stilba kaulu, tik ilgi plēsās un ņēmās, līdz izcīnija, ka bāreņbērnus uz Latviju mājā laidīs. Simts piecdesmit gabalus. No tiem arī mūs – trijas Marijas meitas. Viena māsa pie mammas palika. „Tiksiet uz Latviju, bērnu namā mani sagaidīsiet!” Tā mums tika piekodināts. Atceros kā šodien, braucam, braucam, mani viens kareivis apķer ar šineli. Es sasildījusies snaužu, laikam jau ilgi, līdz atmostos – visi mani sauc, jau labu laiku meklē. Tā es zaldāta azotē izgulējies attapos Maskavā. Tur kā šodien redzu. Starp divām sliedēm viena sīka puķīte. Pirmo pienenīti Maskavā ieraudzīju. Vairāk neko ar neatceros. Tik to, ka mammu tik drīz viss nesatikām. Pēc sešpadsmit gadiem iznāca redzēties. Pēc kāda laika brālis laidis Marijai ziņu, lai tik braucot mājā, nekādus papīrus pa visu garo ceļu šim neesot skatījuši. Vai kāds skauģis redzējis, ka Marija pēc biļetes prasa, vai kāds viņas rosībā bija ko savādu manījis, bet čekisti nogaidījuši, līdz Marija vilcienā sēstas, nāca ar savām šauteņu laidnēm un ņēma mūsmammu ciet. Šiem nekādas daļas, ka bērns līdzi. Manai māsai tolaik vien savi divpadsmit varēja būt. Izstīdzējusi niedrīte palaista viena naktī lai salst, kamēr latvieši savāca. Mamma tika cietumā uz diviem gadiem. Vēlāk mums stāstīs, ka pa visu Sibīrijas laiku, tas vieglākais brīdis esot cietumā bijis, jo tur nebij vairs par mums rūpe jātur. Par tām četrām mutēm. Tik pēc sešpadsmit gadiem mammu palaida mājās uz Latviju. Mēs pa bērnu namu, pa skolu, kaut kā sitāmies. Atceros, man vienreiz pasta sūtījums no pašas tālās Sibīrijas pienāca. Dūņu spilvenos ietīts. Ritinu vaļā, gaidu, prātoju, kas nu būs, ko nu mamma sūtījusi.... Bet tur medus burka. Zelta krāsā, nudien.”

*
Gaiši brūns spogulis latviskiem ornamentiem sniedzas teju vai griestos. Dziesmu grāmata ar novēlējumu vācu valodā un foto albums. Tik vien no tās budžu godības. Albums smags kā Bībele. Lapas biezas, kantes sudrabā glancētas. Metāla spiedogs, pirms ver veļā, jānoklikšķina kā atslēga. Albuma ādas vāki veras smagi un grūši kā pagraba durvis. Uzvēdī pagātnes drēgnais gaiss un daži mirdzoši gadi.

1929. gads. Marijai tik spožas, mirdzošas acis. 1930. gads. Šķiet, tā pavasara gaisma, uzkalniņš un pērnās zāles kumšķi. Pāris pūtēji atspiedušies pret savām tūbām, viens apkampis bungas, vīri bārdām noauguši, tik dažam labam skruļļojas ūsas. Gandrīz visas sievas lakatus nosējušās. Zemnieki zemām kājām, vadmalu kārtu, kādam pa to burzmu trāpījies glaunāks ancuks. Vidū sēd līgava Marija ar savu Vili. Piecdesmitie. Māsām izrobotas zēngalviņas, tik pēc svārkiem var atšķirt, kurš bērnunama meitene, kurš puika. Sešdesmitie. Marija baltā lakatiņā, seja kā izbalojusi. Vai no sniega, vai ziemeļu saules.

*
Visu ceļu viņa pie krūtīm žņaudz sīku puķīti. Ko nevarēja sirds atzīt, ko zvaigžņu saltais mirdzums nespēja pateikt priekšā, to divdesmit divi klusuma gadi nu izteikuši. „Tev acis zvaigznes, lūpas medus.” Vilciens šūpo Mariju Urāliem pāri. Viņa noskūpsta puķīti un palaiž pa vējam. „Būtu, Vili, tā pūkaina pienenīte, tiktu līdz tevīm ar.” Acis vairs nemirdz, mirdz Marija pati.