Ceturtdien, 14.februārī, Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars" uz pirmizrādi "Nākamgad tai pašā laikā" aicina krievu režisors Sergejs Ščipicins.

42 gadus vecais režisors no Sanktpēterburgas (Krievija), kurš izrādes iestudē kopš 2007.gada, Latvijā strādā jau trešo reizi un trešajā teātrī – pirms desmit gadiem tapis iestudējums Rīgas Krievu drāmas teātrī ("Varšavas nelodija"), bet 2017./2018.gada sezonā Valmieras teātrī Ščipicins iestudēja Puškina "Mazās traģēdijas". Šis iestudējums neiekļuva "Spēlmaņu nakts" nominantu vidū, taču vismaz diviem Latvijas teātra kritiķiem (Edīte Tišheizere un Jānis Siliņš) tas nešķita taisnīgi. Pats režisors atzina, ka tas ir bijis viņa pēdējo gadu labākais iestudējums teātrī.

Vai iestudēt Liepājas teātrī kanādiešu dramaturga Bernarda Sleida 1975.gadā sarakstīto lugu bija jūsu izvēle?
Nē, tāda bija teātra izvēle. Man bija daži kontrpiedāvājumi, bet galu galā palikām pie šī. Man likās, ka tāda dramaturģija ir vēsture, eksponāts, uz kuru var tikai skatīties. Kāpēc mūsdienu teātrī vajadzētu iestudēt kaut ko, kur divi cilvēki 25 gadu garumā laiku pa laikam satiekas un tikai runā, runā..? Bet tad man ienāca prāta, ka to var arī vizualizēt – katru šo tikšanos ik pēc pieciem gadiem. Parādīt, kas mainījies pasaulē, kā viņi paši mainījušies. Tas ir sarežģīti un nav viegli – aha, tad es gribu mēģināt, tad tas ir interesanti!

Vai arī iestudējuma scenogrāfs (Kristaps Kramiņš) un kostīmu māksliniece (Elīna Valdmane) ir teātra izvēle?
Nē ar Kristapu un Elīnu esam pazīstami jau divus gadus – ar viņiem kopā strādāju jau Valmieras teātrī.

Kāds jums radies iespaids par Liepājas aktieriem?
Pozitīvs. Tikai žēl, ka viņiem iznāk tik reti spēlēt. Katru reizi no jauna jāatceras, jāmēģina, jāatjauno iestudējums.

Vai Valmierā bija citādi?
Jā, tur aktieri spēlē katru vakaru. Taču runājot par Liepājas aktieriem, – tas, ka izrādes ir reti, viņos neatspoguļojas, viņi vienmēr ir formā, gatavi eksperimentēt un neļauj arī man atslābt. Es savukārt cenšos neļaut atslābt viņiem.

Kāpēc skatītājiem būtu jāredz šis iestudējums?
Negribu būt kā mācītājs, kurš saka: "Nāciet tikai uz mūsu baznīcu!" Kam būs interesanti, tas atnāks.

Kādam žanram pieskaitāms jūsu iestudējums?
Precīzākais apzīmējums laikam ir melodrāma. Lai gan ar niansēm – tā ir muzikāla, aktieri arī dzied.

Mūzikls?
Nē, šī ir kamerstila, intīma izrāde. Mūziklā vajag fonu – dejotājus, dziedātājus. Jā, varbūt šīs izrādes žanrs ir – dzīve...

Vai jūsu dzīve ir teātris?
Droši vien. Ar teātri esmu saistīts kopš 1993.gada, kad iestājos aktieru fakultātē. Jau 1.kursa beigās nokļuvu uz Novosibirskas teātra skatuves. Vēlāk iestājos režijas fakultātē, un 2007.gadā tapa mans pirmais iestudējums. Divus gadus vēlāk nokļuvu Rīgas Krievu drāmas teātrī. Pēc tam esmu strādājis teātros Samarā, Saratovā, Noriļskā, Volgogradā, Kaļiņingradā, Sanktpēterburgā. Man tas patīk – katru reizi no jauna jāintegrējas teātrī.

Kā nokļuvāt Liepājā?
Herberts (Laukšteins – Liepājas teātra vadītājs – irliepaja.lv) redzēja manu izrādi Valmieras teātrī un vaicāja, vai es gribētu iestudēt kaut ko Liepājā. Pirmoreiz atbraucu pērn jūnijā – vasara, silts, jūra. Tas bija lieliski. Man vispār Latvija ir ļoti simpātiska. Uz šejieni braucu kā uz mājām. Mums tāda savstarpēja mīlestība.

Ko jūs vēlētos iestudēt uz Liepājas teātra skatuves?
Kaut ko mūsdienīgu. Čehova "Kaiju".

Uzziņa
Izrādē "Nākamgad tai pašā laikā" piedalās četri aktieri: Agnese Jēkabsone, Sandis Pēcis, Laura Jeruma un Kaspars Kārkliņš. Pie iestudējuma strādājuši arī scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Elīna Valdmane, horeogrāfe Liene Grava, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un vokālā pedagoģe Ieva Dreimane.