No 6. marta koncertzālē "Lielais dzintars" skatāma trīs autoru izstāde "Nebeidzamā pagātne un nākotne". Pirmo reizi kopīgu ekspozīciju veidojuši trīs mākslinieki no dažādām pilsētām – talantīgā liepājniece Dace Dēliņa-Lipska, Vladimirs Migačevs no Krasnodaras un Ilja Gaponovs no Sanktpēterburgas (pēdējos četrus gadus mākslinieka mājas gan ir Budapeštā, Ungārijā).

Visus trīs un arī ceturto – Vladu Kuļkovu, kura darbi šobrīd skatāmi Liepājas muzeja izstāžu zālē, formāli vieno viens cilvēks – pēdējos piecpadsmit gadus Pēterburgā strādājošais liepājnieks, mākslas kolekcionārs Raivis Zabis, kurš ir abu izstāžu iniciators.

Taču vieno arī kas cits. Dace Dēliņa-Lipska: "Vienojošais ir tāda skaistuma dimensija, ko katrs iekļāvis savos darbos. Ja laikmetīgajā mākslā skaistums ir tabu, tad šeit laikam ir tā, ka neviens no trim māksliniekiem nav nobijies no skaistuma un tabu, poētisms un arī tāda klasiskas mākslas mīlestība ir tas, kas vieno".

Iļja Gaponovs: "Mūs visus apvienoja Liepāja. Raivis atvēra mums acis – ka ir tāda pilsēta. Līdz tam par Liepāju neko nezināju, pazinu tikai dažus cilvēkus, to pašu Vladu Kuļkovu, kurš ir dzimis Liepājā, bet dzīvo Pēterburgā.

Kad Raivis sāka veidot mākslas kolekciju, viņš apvienoja dažādus, it kā pat neapvienojamus gan Latvijas, gan Krievijas māksliniekus – daudzi ir no Maskavas, Pēterburgas, bet, tāpat kā Vladimirs, arī no citām pilsētām. Šeit mēs esam saistībā ar Raivja sapni par modernās mākslas galeriju Liepāju.

Tā ir ļoti svarīga ideja, tā ļautu apvienot mūs visus ilglaicīgi, nevis tikai vienas izstādes garumā.

Un tas būtu vēl viens iemesls, lai atbrauktu uz Liepāju vēlreiz."

Kādi iespaidi par Liepāju?
Iļja Gaponovs: Mums ļoti iepatikās pilsēta. Tik skaista koka arhitektūra, neesam pieraduši pie tādas. Kādreiz arī Maskava bija līdzīga, tāda nedaudz provinciāla, tagad tas viss ir zaudēts, nojaukts – palikušas tikai dažas koka mājas Maskavas centrā. Ļoti gribētos, lai te tas viss saglabājas, lai cilvēki var atbraukt un apskatīt.

Vladimirs Migačevs: "Es esmu atbraucis no Melnās jūras krastiem pie Baltijas jūras krastiem... Ne pirmo reizi. Savā laikā esmu dienējis Baltijā, Kaļiņingradā – ļoti sen, pirms 40 gadiem. Bet Baltijas jūra man ir tuvāka nekā Melnā jūra. Šis pelēkais laiks, vējš. Varbūt tāpēc, ka arī manu darbu kolorīts ir tāds pelēks, neuzkrītošs.

Man ir 60 gadu, un jau bērnībā gribēju kļūt par mākslinieku. Man ir 60 gadu, un joprojām gribu kļūt par mākslinieku.

Tāpēc strādāju, izstādu darbus. Dzīvoju Krasnodarā, bet strādāju ar Maskavas galerijām, gleznoju, lai gan saka: glezniecība ir mirusi. Bet nekur tā nepazudīs! Tiesa, glezniecībai ir jāiet līdzi laikam, jāmainās – tas ir fakts, un tas notiek.

Latvijā pirmo reizi biju pērn, mani ļoti interesē latviešu kultūra, mentalitāte. Interesē šis laiks, un vispirms jau – kas notiek ar mani šajā laikā, kas notiek ap mani. Kad esi atbraucis uz citu zemi, tad ir interesanti, kas notiek pie jums, kā dzīvojat.

Kādi secinājumi, iespaidi?
Vladimirs Migačevs: Ļoti patīkami. Pērn biju Latvijas Mākslas akadēmijā, redzēju diplomdarbu izstādi, un tā mani ļoti iepriecināja. Jaunie grib celt savu pasauli, atklāt savu mākslu. Mūsu paaudzi vajag iekustināt, un viņi to dara. Un es ceru, ja mums neizdevās, un kaut kas jau nav izdevies, jo vispārēja paradīze nav iestājusies, tad viņiem izdosies.

Kas vēl bez mākslas kolekcionāra jūs vieno?
Vispirms jau attieksme pret glezniecību. Esam viens "cehs", viena institūcija. Tas, ka Raivis izdarīja lielu darbu, arī ir ļoti brīnišķīgi – šajā telpā ir Dace ar savu redzējumu, ir Iļja no Pēterburgas un es – no ļoti tāliem dienvidiem. Komunikācijai, kultūru apmaiņai ir jābūt, tā nedrīkst pārtrūkt.

Dace Dēliņa-Lipska: "Daudz kas notiek ar mums tāpēc, ka tā jānotiek... Es jau pirms vairākiem gadiem tīmeklī un pēc tam arī Raivja kolekcijas izstādē Liepājas muzejā ieraudzīju Iļjas Gaponova darbus, un tas reizē bija pārsteigums un šoks, jo tas, ko redzēju – tā doma jeb glezniecības ideja, bija ļoti līdzīga tai, kas bija manā diplomdarbā, Mākslas akadēmiju beidzot. Tātad pasaulē bija cilvēks, kurš tajā brīdī bija domājis līdzīgi, kā es. Toreiz nodomāju, ka noteikti gribu iepazīties ar šo mākslinieku.

Iļjas darbi ir nopietna, īsta glezniecība ar tādu krievu skolas pamatīgumu, kas piemīt abiem – arī Vladimiram, un tas man ļoti patīk. Šī satikšanās ir ļoti vērtīga gan man pašai, gan tāpēc, ka šeit ir šī izstāde."

Vai abi tavi darbi ir turpinājums suitu tēmai?
Dace Dēliņa-Lipska: "Suitu lakatos arī bija rozes, bet nē, šoreiz tie ir ceļojuma iespaidi. Novembrī biju Portugālē, Porto pilsētā. Un

pirmo reizi pēc ilgāka laika mani kaut kas tik ļoti apstādināja, tik ļoti sajūsmināja un pārsteidza – tas bija kamēliju dārzs,

tajā paklājā, kas tur bija sabiris, vienlaikus bija gan pumpuri, gan ziedi, gan sēklas. Tur notika vīšanas, sadalīšanās un bojāiešanas process, kā rezultātā cikls turpinās, nekas nebeidzas un viss atkal sākas no jauna.

Šī izstāde runā par pagātni, tagadni un nākotni, un tur, tajā dārzā, vienā punktā bija saspiestas visas trīs šīs dimensijas. Kad to ieraudzīju, tas mani momentā apstādināja un gribējās to uzlikt uz audekla. Pārspēt dabu, protams, nav iespējams. Var tikai mēģināt tuvināties tam skaistumam, ko tur ieraudzīju. Un vēl kas svarīgi – kamēlija latīņu valodā simbolizē mūžību. Tātad skaistums, kas tur transformējās, ir mūžīgs. Un mirklis bija skaists, laika līnija apstājās. Nebija jādomā ne par pagātni, ne par nākotni, bija tikai tas mirklis ar kamēlijām.


Uzziņa
"Pagātne un nākotne ir mūsu prāta ilūzijas – pagātnes freskas ir izgaisušas, kamēr nākotnes attēli nav nekas cits kā vien mūsu sirreālie sapņi, kas ļoti iespējams nekad tā arī nekļūs par īstenību. Tomēr lielāko dzīves daļu mēs pavadām, raizējoties par savām kļūdām un ilgojoties pēc vēlmju piepildījuma. Mūsu prāts, tāpat kā izsalkusi žirafe, turpina sniegties tālu virs mākoņiem, jo vienmēr šķiet, ka koku lapas ir zaļākas pašās galotnēs un nākotne ir spožāka par tagadni. Un tikai kaut kur tur tālu prom, garkaklainajam dzīvniekam pie kājām, atrodas reālā pasaule, kuru mēs bieži vien uztveram tikai kā celtniecības materiālu gaišākai nākotnei," izstādē "Nebeidzamā pagātne un nākotne" tverto problemātiku raksturo tās kuratore Inna Udovičenko no Sanktpēterburgas.

Izstādi sadarbībā ar Raivi Zabi un "RZ Collection" organizē koncertzāle "Lielais dzintars"; atbalsta – Valsts kultūrkapitāla fonds un Liepājas pašvaldība. Izstāde "Lielā dzintara" mākslas telpā "Civita Nova" skatāma līdz 30. aprīlim, ieeja – bez maksas.