Liepājas muzejā šobrīd skatāmas divas izstādes, kurās skarta līdzīga tēma – garīgās, radošās vibrācijas, enerģijas plūsma un pāreja no mākslinieka (mākslas darba) uz mākslas darba vērotāju. Viena no tām ir Raimonda Gabaliņa un Ilonas Gabaliņas Kilas "Skaitļu enerģijas transformācija", otra – mākslas mecenāta, kādreizējā liepājnieka Raivja Zabja mākslas darbu kolekcijas izstāde "Viļņošanās", kuru gleznu īpašnieks atklāja vienlaikus ar jauna savas kolekcijas darbu kataloga atvēršanu, bet abi notikumi kopā varētu būt arī zināms atskaites punkts kolekcionāra dzīves ceļā un dāvana gan mākslas cienītājiem, gan sev pašam jubilejā.

Raivja Zabja kolekcija tiek veidota jau vairāk nekā divdesmit gadu garumā, un laikmetīgā vizuālā māksla tajā pārstāvēta visnotaļ plaši – tie ir piecdesmit mākslinieki no visas pasaules, tostarp no Latvijas.

Portāls irliepja.lv lūdza Raivi Zabi atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Kā sākāt kolekcionēt gleznas?
Kolekcionēšana, tāpat kā citas lietas, sākas ļoti banāli – kad tev pēkšņi negribas tikai baltas sienas, bet arī kaut ko glītu pie sienas.

Un tad tu sāc meklēt pirmo mākslas darbu. Un, kad tu brauc tam pirmajam pakaļ, tu nopērc divus.

Tāpēc, ka tas otra, ko tu nebiji redzējis, pārspēj pirmo.

Kā nonācāt pie domas par jaunu katalogu? Viens jau bija tapis agrāk.
2015.gadā bija maziņš katalogs, bet 2018.gadā, pirms pandēmijas, kļuva skaidrs, ka kolekcija ir izaugusi un pietiekami liela, lai sāktu to kaut kādā veidā sistematizēt.

Cik plaša ir jūsu kolekcija?
Manā kolekcijā ir piecdesmit dažādu valstu mākslinieku darbi. Kolekcija ir ļoti internacionāla, tā aptver māksliniekus no dienvidiem līdz ziemeļiem un no austrumiem līdz rietumiem.

Foto: Valters Pelns.

Gan izstādei, gan kolekcijas katalogam dots nosaukums "Viļņošanās" (The Ripple Effect of Art). Kāpēc?
Manuprāt, viļņošanās nozīmē to, ka iedvesma, kas nāk no mākslinieka, tālāk nonāk skatītājos, un skatītājs paņem vai nepaņem savu daļu šīs iedvesmas un dod vai nedod to tālāk. Tā tas aplis iet uz priekšu.

Viļņošanās pēc būtības ir akmens, kurš iemests ūdenī. Un tad ir tas stāsts par gludo ūdens virsmu, kur veidojas viļņi. Mēs visi to esam redzējuši, bet mēs esam redzējuši arī to, kas notiek, ja uz gludās ūdens virsmas nonāk sprungulis, un kā tad izskatās viļņi.

Vikipēdijā par viļņiem teikts: "Viļņi ir svārstības, kuras izplatās laikā un telpā, pārnesot enerģiju." Un šī viļņošanās ir bezgalīga, daudzslāņaina, un var pastāvēt gan caur sāpēm, gan priekiem, gan bailēm, gan drosmi. Lai saprastu, cik nozīmīga tomēr ir šī parādība, uz mirkli mums ir jāapstājas un jāļaujas tai iedvesmai, ko mēs gūstam no cilvēkiem, kurus sauc par māksliniekiem.

Vai katalogā iekļauti visi jūsu kolekcijā esošo darbu autori?
Mākslinieki ir visi, darbi nav visi.

Kas jums palīdzēja veidot katalogu?
Kopumā šajā darbā iesaistījās divdesmit cilvēki, tostarp mākslas zinātnieki no Latvijas, Somijas, Spānijas,, kas recenzēja kolekciju. Visi ļoti intensīvi strādāja gada garumā.

Katalogā ir visi mākslinieki, bet izstādē – izlase. Kā izvēlējāties darbus?
Gribēju parādīt, ka mana kolekcija ir internacionāla. Un otrkārt, ļoti svarīgi bija, lai kolekcijas darbi un Umberto Diasa instalācija viens otru papildinātu, veidotu koptēlu, kas, manuprāt, ir izdevies.

Runa ir par koku vai, precīzāk sakot, Umberto Diasa instalāciju "Asaru jūra"?
Jā, mākslinieks Umberto Diass ir mans sens draugs no Kubas. Iepazināmies, pateicoties mākslas zinātniecei Innai Udovičenko. Instalācija bija sadarbība starp mākslinieku un Liepāju, Liepājas cilvēkiem, kuri nesa uz muzeju dzintariņus, kas tagad ir pielīmēti pie katra zariņa. Pirms ķerties pie šī darba, Umberto nodzīvoja Latvijā trīs nedēļas, ļoti daudz lasīja, pētīja, kas ir Latvija, Liepāja, ar ko mēs varētu asociēties.

Vai šobrīd dzīvojat tālu no Liepājas?
Dzīvoju starp Rīgu, Jelgavu un Liepāju. Darba dienas paiet Jelgavā un Rīgā, bet Liepājā pavadu nedēļas nogales.

Šobrīd strādāju pie zirņu izolāta rūpnīcas būvniecības projekta Jelgavā.

To aizsāka "Latraps", un viņi uzaicināja mani šo projektu vadīt. Domāju, gada vidū par projektu jau varēs runāt nopietnāk.

Teicāt, ka Liepājā jums ir draugi, ģimene. Bet māksla?
Māksla, protams, arī.

Savulaik jums bija ideja veidot laikmetīgās mākslas telpu Liepājā.
Katrai idejai ir savs laiks un cilvēki. Neesmu šo ideju atmetis, pamazām pie tās arī strādāju – cenšos savest kārtībā Saraiķu muižu. Pie manis katru gadu uz pāris mēnešiem brauc dažādu valstu mākslinieki – dzīvo, glezno, iedvesmojas, iedvesmo apkārtējos. Arī izstādē ir vairāki darbi, kuri radīti pagājušajā gadā Saraiķos.

Pilnīgi jauns laikam ir arī Daces Dēliņas-Lipskas darbs?
Pilnīgi jauns! Mums bija saruna, ka es gribētu redzēt citādāku Daci, un te mēs arī redzam viņu citā ampluā. Kad gleznu pielikām pie sienas, tā uzreiz "iesēdās" izstādē.

Daces Dēliņas-Lipskas darbs "Melns kvadrāts". Foto: Valters Pelns.

Dace Dēliņa-Lipska ir vienīgā no Liepājas māksliniekiem, kas pārstāvēta izstādē ar darbu "Melns kvadrāts".

"Jūtos ļoti labi starp domubiedriem un labiem māksliniekiem. Lielākā daļa ir gleznotāji, tāpēc izstādē vērojama laba glezniecība. Ir autori, kuri man ir īpaši mīļi un ar kuriem esam jau iepriekš satikušies gan izstādēs, gan dzīvē, bet ir arī pārsteigumi – autori, kurus neesmu pirms tam redzējusi. Arī katalogs ir brīnišķīgs. Kolekcionārs ieguldījis lielu darbu gada garumā, domājot, atlasot, rakstot, vairāki mākslas zinātnieki izteikuši savas domas par autoriem un kolekciju kopumā. Mākslinieki, kas satiekas šajā ar nopietnību, eleganci un labu gaumi veidotā kolekcija, manuprāt, drusku ir gara radinieki, kas labi justos arī, ja satiktos dzīvē."

Izstāde "Viļņošanās" apskatāma Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē (Kūrmājas prospektā 16/18) līdz 28.maijam.