Arhaisks, senils, pat dzīvībai bīstams projekts, kuru tomēr vēl iespējams glābt – tā līdz šim par modernu uzskatīto Liepājas Lielo Dzintaru vērtē divi jauni arhitekti.

Baiba Tračuma un Gundars Vērpe kādu laiku Austrijā ir strādājuši pie koncertzāles tehniskā projekta. Pirms nedēļas, 7.oktobrī, viņi bija pirmie cilvēki „no malas”, kuriem, parakstot „klusēšanas dokumentu”, Liepājas domes vadība atļāva iepazīties ar koncertzāles „Lielais Dzintars” tehnisko projektu, kas atkārtotai ekspertīzei tika iesniegts pēc sešu mēnešu labošanas. „Dzelzs priekškarā”, kas ietver šo projektu, pavērusies neliela sprauga.

Abi arhitekti augstu novērtē šādu attieksmes maiņu, sakot paldies projekta vadītājam Didzim Jēriņam, un uzsverot, ka pirmo reizi gandrīz sešu gadu garajā koncertzāles projekta tapšanas vēsturē pašvaldība spērusi soli atklāta, ieinteresēta un argumentēta dialoga ar sabiedrību virzienā.

Parakstītā vienošanās gan liedz izpaust pašvaldībai iesniegtā projekta detaļas, taču arhitektiem ir atļauts runāt par to, ko paši piedzīvojuši, strādājot projekta autora – austriešu arhitekta Folkera Ginkes – birojā. Baiba tajā nostrādāja desmit mēnešus, Gundars – divus. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, kas ir Ginke un kāds viņa darba stils, pārliecināti arhitekti.

Gundars: Baiba, austriešu birojā bija trešais svarīgākais cilvēks koncertzāles projektēšanā, izpildītāja, kura zīmēja koncertzāles sešu virszemes stāvu plānus, paveicot milzīgo darba apjomu, jo tieši plāni, griezumi ir visa projekta atslēga. Pagājušā gada jūnijā viņa aizbrauca uz Austriju ar labām domām un cerībām. Taču jau augusta sākumā bija kļuvusi nemierīga, sāka stāstīt visādus brīnumus.

Ne pirmo dienu strādājot projektēšanā, sākumā uztvēru to mierīgi. Uzskatīju, gan jau tur zina, ko dara, droši vien liek visu kopā, pievēršot uzmanību galvenajam korpusam, sīkumus un likumdošanas nianses atstājot kā pēdējos. Galvenais, lai viss darbojas, gan tad izlabos arī kāpnītes, kas pazūd pagrabā, piezīmēs kāpnes, kurām jāiziet uz jumtu utt. Jo tās ir detaļas, ko var izdarīt arī vēlāk.

Decembrī projekts bija jānodod, bet oktobrī signāli no Baibas palika pavisam jocīgi: darbs vispār neejot uz priekšu, arhitekti – viņa, austrietis, pāris no Ungārijas un puisis no Japānas – strādā tukšgaitā, pārbīdot vienu starpsienu te pa labi, te pa kreisi (to apliecina fakts, ka koncertzāles skiču projekts un tehniskais projekts izpildījuma ziņā ir pārāk līdzīgi).

Skiču projektā var bīdīt lielās lietas, nepievēršot uzmanību likumdošanai, jo tā ir tikai vīzija, mets, bet tieši tāpat tika turpināta arī tehniskā projekta izstrāde. Tas bija absolūts bardaks! Sākumā nespēju tam noticēt, bet novembrī, aizbraucot uz Ginkes biroju un visu ieraugot, man no brīnumiem mati slējās stāvus.

Baiba: Teicu, ka ir vajadzīgs palīgs, ka viena nespēju  tikt galā gan ar rasējumiem un specifikācijām, gan tulkojumiem. Gundars bija tāds kā „glābējzvans”, jo vēl cerēju, ka pēdējā mēnesī izdosies visu saforsēt un pabeigt.

Gundars: Tās likumdošanas kļūdas, kas bija palikušas projektā, kad to pirmoreiz iesniedza, pēc sava smaguma bija līdzvērtīgas ķirurga aizmāršībai, kurš pēc operācijas aizmirsis šķēres pacienta vēderā vai pirms operācijas – uzvilkt cimdus. Runa ir par rupju nezināšanu. Kaut vai vides pieejamība, kas mūsdienās no likumdošanas viedokļa ir prasība numur viens.

Tas, ka projekts tika sasteigts un tajā vēl daudz kā trūka, nebūtu nekas briesmīgs, jo arhitekti termiņus kavē bieži. Galvenais, lai ēka ir realizējama.

Baiba: Un lai projekta autoriem ir cieņa pret savu darbu un pasūtītāju, kuras šajā gadījumā nebija.

Gundars: Piemēram, gadījums, kas mani šokēja un lika pamosties. Sākumā nesapratu, kāpēc tulkojumos ir tik jocīga, nesakarīga angļu valoda, ja Ginke speciāli algo tulku. Taču, kad man pašam uzdeva iztulkot fasādes tehnisko specifikāciju, viss kļuva skaidrs. Vispirms saņēmu pārmetumu, kāpēc tik lēni strādāju, jo tas taču esot dažu minūšu jautājums – ielikt tekstu Google tulkošanas programmā, un no vācu valodas pārlikt to angliski un latviski! Sākumā domāju, ka tas ir joks, un atteicos to darīt. Taču tas nebija joks, un angļu teksti tapa tieši šādā veidā.

Liktenīga kļūda bija tā, ka piekritu janvārī braukt uz Austriju vēlreiz. Ar muļķīgām cerībām, ka projekts tiks labots un papildināts. Taču netika palabota pat neviena svītriņa! Runāju ar Pogas kungu (arhitekts, kurš pārstāv Latvijas puses intereses projektā – S.P.), taču viņš bija pārāk neitrāls. Tad atļāvos piezvanīt Liepājas galvenajai arhitektei Ivetai Ansonei, un nosūtīju arī mūsu piezīmes, kuras viņa, gods kam gods, pārsūtīja tālāk projekta ekspertīzes veicējiem.

Biju tik naivs, ka domāju, nu tikai visi ķersies klāt un glābs, kas glābjams, jo naudiņa taču ir patriekta. Taču pašvaldība bija pārsteidzoši pielaidīga pret šo nekvalitatīvo, es pat teiktu prātā sajukušo projektu!

Iepazīstoties ar nu jau otrreiz laboto projektu šoks, pārdzīvojums un lielais mulsums bija par to, ka tas gan ir labots, taču tikai kosmētiski, pamatproblēmas – griestu augstums, ventilācija, daļēji vides pieejamība un daudzas citas – palikušas, bet klāt nākušas jaunas kļūdas! Nesaprotu inženierus, kuri to visu projektējuši, labi zinot, ka tie ir pārkāpumi. Es atteicos darīt tādas muļķības, bet dzīvs vēl esmu.

Šī bija tikai pirmā iepazīšanās, ir jābrauc vēl, lai kopā ar citiem profesionāļiem, ar ekspertiem, ar pasūtītāju rūpīgi izpētīt rasējumus. Projekta vadītājs Jēriņa kungs, kurš mums palīdzēja orientēties projekta sējumos, neteica „nē”.

Baiba: Apkopojot visus spēkus, jāpanāk, ka projekts ir realizējams. Pretējā gadījumā – kā pašvaldība atskaitīsies nodokļu maksātājiem? Jo vairāk tāpēc, ka šis nav tikai Liepājas, bet visas Latvijas projekts, katra Latvijas ģimenes par to samaksājusi vismaz piecus latus!

***

Abi jaunie arhitekti uzskata, ka pašvaldībai vēl ir iespēja izdarīt to, kas bija jāizdara jau pašā sākumā un kas joprojām nav izdarīts:

jānoskaidro, vai „slavenais austriešu arhitekts” nav tikai mīts un vai Ginkes birojs vispār bija spējīgs uzņemties tāda apjoma projekta izstrādi, jo daudzi fakti liecina par pretējo (Gundars: Ja Ginke pēc pirmās ekspertīzes piezīmēm ielaidis jau citas kļūdas, tātad viņš NAV spējīgs uzprojektēt ēku, projekts pēc būtības pilnībā jāpārstrādā, un jautājums ir, vai vispār ar Ginki jāturpina sadarbība!)

jāprasa, lai Ginke paraksta visas projekta sadaļas, jo šobrīd ir parakstītas tikai mazāk svarīgās;

ja ir šaubas (un arhitekti cer, ka ir), vai tas, kas dabūts par trim miljoniem, ir tā vērts, visapkārt ir ārkārtīgi daudz piemēru, uz kuriem paskatīties un salīdzināt, sākot ar J. Pogas biroja projektēto Cēsu koncertzāles vai Ventspils koncertzāles projektu, ko izstrādāja „Bennisch Architekten” (tur skiču projekts ir lielākā detalizācijas pakāpē, nekā Ginkes tehniskais projekts!), beidzot ar igauņu projektiem vai netālo, lietuviešu pašu projektēto Šauļu sporta halli, savā ārējā veidolā tik līdzīgu Lielajam Dzintaram, taču ļoti funkcionālu un modernu.