Ar valsts svētku ieskaņas cienīgu koncertu – “Brindisi” – klausītāju pilnajā viesnīcas “Promenāde” Hika zālē sestdien, 16.novembrī, muzicēja Dita Krenberga, Agnese Egliņa un Ints Dālderis.

“Trio DEK’o”, kura nosaukumā iešifrēti trio dalībnieku Dāldera, Egliņas un Krenbergas uzvārdi ar draisku “O!” aiz apostrofa, Hika zālē uzstājās biedrības “Via Cultura” tradicionāli novembrī rīkotā koncertcikla “Iededz gaismu” ietvaros.

Šoreiz – tieši Latvijas Valsts proklamēšanas gadadienas priekšvakarā.

Mūziķu izvēlētā programma klavierēm, flautai un klarnetei – franču komponisti Dansi, Fransē, Debisī, Pulenks – un latvieši – Pēteris Vasks, Emīls Dārziņš, Lūcija Garūta un Juris Karlsons – izrādījās ne tikai skaista, nopietna un pārdomas raisoša, bet arī pacilājoša un žirgta, gluži piemērota svētku “tostam” (brindisi – dziesma, kuru labā kompānijā dzied tosta vietā).

Īsā sarunā ar mūziķiem – par svētku noskaņojumu, programmu un Liepājas izjūtām.

Vai priekšsvētku sajūta, ko radījāt ar savu koncertu, bija nejauša vai apzināti veidota?

Dita Krenberga: “Nekas nav nejauši! Latvijas dzimšanas diena ir visīstākais datums, kad mums, nenoliedzami, ir jāspēlē latviešu komponistu darbi un jālepojas ar brīnišķīgajiem skaņdarbiem, kas ir radīti latviešu mūzikā.

Mūsu spēlētajiem instrumentiem nav radīts pārāk plašs repertuārs, tomēr, kā jūs dzirdējāt, ir tapis arī pilnīgi jauns, brīnišķīgs trio skaņdarbs, ko radījis Juris Karlsons, tāpat, protams, latviešu klasika, un, es ceru, publika piekritīs, ka bija interesanti miksēt šo mūziku ar franču skaņdarbiem.

Agnese Egliņa: Mēs ļoti apzināti vēlējāmies otrajā daļā spēlēt latviešu mūziku. Šajā mēnesī tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs atbalstām savus mūziķus, savus komponistus, dzejniekus un rakstniekus. Tas manuprāt ir patriotiski.

Tagad ir tas ”klons”, ka visiem jāstaigā ar sarkanbaltsarkano piespraudīti, bet man liekas, ne jau tas ir svarīgi, svarīgi ir, kas tev ir iekšā – vai tevī ir šis patriotisms vai nav.

Kādas ir jūsu attiecības ar Liepāju, tās publiku?

Dita Krenberga: Ir ļoti patīkami atbraukt te un muzicēt. Es arī ļoti ceru, ka būs jaunā koncertzāle – mēs, mūziķi, ar lielu nepacietību to gaidām un ceram, ka būs iespēja arī tur muzicēt.  Īpašs prieks, ka mans trio kolēģis Ints ar Liepājas koncertzāli ir ļoti cieši saistīts un ir tās mentors.

Ar Liepāju mani saista īpašas saiknes – mans tētis, režisors Imants Krenbergs savulaik ir strādājis Liepājas teātrī, te viņš ar aktrisi Zigrīdu Rūtiņu izveidoja savu pirmo ģimeni, kurā piedzima mans brālis Anrijs. Līdz ar to man ir siltas, ģimeniskas jūtas pret Liepāju. Bez tam es pati divus gadus esmu strādājusi Liepājas simfoniskajā orķestrī un baudījusi šo brīnišķīgo pilsētu, brīnišķīgo atmosfēru, jaukos, mīļos cilvēkus, kurzemniekus, kuri pirmajā brīdī tā nemaz neatveras, kuriem nemaz tik viegli klāt nevar tikt un kuri ļoti izvērtē cilvēkus, kuri ienāk viņu vidū. Bet man tas tieši patīk, jo viņi novērtē to, kas ir īsts un patiess.

Tādi jūs esat, liepājnieki!

Agnese Egliņa: Arī man vienmēr ir patīkami spēlēt Liepājā, kaut gan  jāuztraucas, ja mamma un daudz pazīstamu cilvēku ir zālē. Ja redzi mūzikas skolas pedagogus, kolēģus no orķestra, vecākus, tad vienmēr liekas, ka tas ir mazliet atbildīgāks koncerts.

Bet jau pēc pirmā skaņdarba ir mājas sajūta.

Un ir vienkārši brīnišķīgi spēlēt kopā ar tādiem profesionāliem, pieredzējušiem mūziķiem kā Dita un Ints! Viņi jau bija pazīstami, kad es vēl tikai sāku savus pirmos koncertus, un tas, protams, bija milzīgs pagodinājums, kad viņi mani uzaicināja pievienoties.

Ints Dālderis: Spēlēšana jau daudzu gadu garumā, kā es smejos, iegājusi vielmaiņā, un bez tās es nejūtos “savā ādā”.

Protams, zināmā mērā var piekrist, ka pārāk daudz pienākumu nepalīdz ne spēlēšanai, ne arī kam citam. Taču dzīvē tā ir iegrozījies, un Latvijā daudzi dara daudz – neesam šeit tik liels skaits cilvēku, lai kā Ķīnā katrs varētu izvēlēties pa vienai lietai, ko darīt... Mūziķi ne tikai spēlē, bet cenšas savai nozareiz palīdzēt arī citādos veidos, jo, kurš tad cits to darīs, ja ne paši mūziķi!

Es to uztveru kā savu misiju. Mūzikā esmu sasniedzis visu, ko objektīvi kā mūziķis varu sasniegt, tagad nu jāmēģina savai nozarei atdarīt to, ko tā man ir devusi, un es to arī no sirds cenšos...