Sestdien, 17. septembrī, Liepājas simfoniskais orķestris koncertzālē "Lielais dzintars" atklās savu 142.sezonu, un tas notiks jau jaunā galvenā diriģenta – Gunta Kuzmas – vadībā. Šim notikumam par godu orķestris atskaņos Artura Maskata jaundarbu – "Trīskāršo koncertu "Bērnības taureņu dejas" ērģelēm, flautai un klavierēm", kā arī Gunta Kuzmas veidoto svītu no Sergeja Prokofjeva baleta "Romeo un Džuljeta".

Nelielajā preses konferencē pēc LSO un solistu mēģinājuma ceturtdien, 15. augustā, orķestra direktors Uldis Lipskis un diriģents Guntis Kuzma, kā arī solisti – pianists Reinis Zariņš, flautiste Dita Krenberga un ērģelniece Iveta Apkalna tikās ar mediju pārstāvjiem.

Uldis Lipskis, runājot par sezonas atklāšanas koncertu, sacīja: "Ar šo programmu esam devuši skaidru signālu sabiedrībai, ka mums arī turpmāk ļoti svarīga būs latviešu komponistu jaunrades veicināšana, ka neatkāpsimies arī no pasaulē pierādītām klasiskām mūzikas vērtībām

un ka mūsu galvenie sadarbības partneri uz skatuves kā solisti vienmēr būs mūsu latviešu labākie solisti.

Orķestris gatavojas, ir labā noskaņojumā, cik redzu, un tas būs vienkārši lieliski."

Guntis Kuzma atzina, ka, "būvējot šo programmu, centrālais darbs bija tieši Artura Maskata "Trīskāršais koncerts"". Lai programmas pirmā daļa būtu tikai latviska, Kuzma kā otru skaņdarbu izvēlējies "mūsu pašu izcilo simfoniķi Juri Karlsonu", proti,  Karlsona opusu "El Cid. Dzīves un nāves dejas".

Guntis Kuzma: "Domājot par Juri Karlsonu, pirmā lieta, kas nāk prātā, ir tieši dejiskums – vai viņš rakstījis mūziku teātriem, vai tie ir baleti vai simfoniskie, vai vokālie skaņdarbi, Jura Karlsona mūzika, viņa stihija vienmēr dejo, tā ir saistīta ar kustību. Tāpēc man likās, ka tā ļoti labi saies kopā ar Artura Maskata pirmatskaņojumu "Bērnības taureņu dejas", kurā diezgan lielu lomu ieņem deja."

Savukārt koncerta otrajā daļā orķestris spēlēs pasaules "zelta klasiku", vienu no simfoniskās mūzikas šedevriem – slavenajam Sergeja Prokofjeva baletam "Romeo un Džuljeta" rakstīto mūziku.

Guntis Kuzma: "Mūzika sākotnēji iecerēta baletam, bet Prokofjeva fantāzija un instrumentācija pašā mūzikā tēlus, ko Šekspīrs ir devis, uzbur tik spilgtus, ka tā ir mūzika, kurai īstenībā nevajag skatuves darbību.

Prokofjevs arī dod tiks spilgtus uzdevumus orķestra solistiem, koncertmeistariem un visām grupām, ka tur ir ko izspēlēties un žilbināt publiku ar orķestra spēli."

Pianists Reinis Zariņš pēc Artura Maskata "Trīskāršais koncerta" pirmā mēģinājuma atzina, "kā jau ar lietām, kas ļoti ļoti sen gaidītas un solītas, un beidzot... Pat, ja mēs savas partijas bijām redzējuši, patiesībā neviens, varbūt pat arī pats komponists nevarēja līdz galam zināt, kāds tad tas viss ir. Tā kā šodien mums šis pirmais gandarījums ir nācis beidzot."

Pianists arī uzsvēra, ka šāds sastāvs nekad vēl nav kopā likts, tāpēc līdz koncertam vēl priekšā ir "līdzsvarošana savā starpā, lai mēs visi runātu vienu valodu".

Reinis Zariņš: "Darbiņš ir vēl priekšā, bet prieks un gandarījums mums arī ir."

Iveta Apkalna: "Īstenībā diezgan saulaina sajūta, tāpat kā šodien ārā – no rīta vēl bija tāds apmācies un lietains, un mēs apmērām līdzīgās sajūtās devāmies arī uz mēģinājumu – tā diezgan šaubīgi un vējaini, jo tiešām bija mēģināts gan katram atsevišķi, gan solistiem ar diriģentu, gan diriģentam ar diviem solistiem, gan komponistam ar solistiem un diriģentu, bet šāds patiesais, īstais sastāvs sanāca kopā šodien, nu, un pēc mēģinājuma uzspīdēja saule. Varētu nolasīt zīmes (iesmejas)."

Runājot par pašu pirmatskaņojumu, mūziķe atzina, ka "Bērnības taureņu dejas" sasaucas ar viņas ikdienu, kurā, spēlējot instrumentu, "katru dienu ir dejas ar ērģelēm".

Iveta Apkalna: "Es visu laiku šo savu instrumentu dejoju un izdejoju, un es tamdēļ ļoti ērti jūtos šajā dejiskajā elementā, kas, starp citu, arī diezgan daudz mūzikā ir nolasāms. Tur ir gan, protams, korāļi, gan arī sajūta ar mazliet reliģiozu pieskaņu, un mēs sadzirdam un sajūtam sevī Ziemassvētkus, bet tajā pašā laikā es ļoti daudz redzu virmojam un žibam, un sanam un skanam, un lidojam garām, un mūzika patiešām ir ļoti gleznaina un arī ļoti atmosfēriska, un ļoti smalka, un man ļoti gribas sasniegt tieši to, par ko Reinis runāja, ka mēs visi trīs esam viens, bet nezaudējot katrs savu kolorītu, un ka mēs katrā ziņā nesacenšamies uz skatuves, un tā ir patiešām viena balss un diriģents ar orķestri ir šī otra balss.

Absolūti unikāls notikums – nav pasaules mūzikas vēsturē bijis tāds skaņdarbs, un ļoti iespējams un cerams, ka arī nebūs,

un mēs paliksim ar to unikāli pasaules mūzikas vēsturē.

Es pati esmu patīkami satraukta un, protams, arī nedaudz uztraukta, jo patiešām šis ir labā nozīmē jaunatklājums".

Dita Krenberga atzina, ka ir ļoti patīkami muzicēt ar diviem instrumentiem – flautu un alta flautu, un ka mūziķe kārtējo reizi pārliecinājusies par Artura Maskata profesionalitāti, par to, kā viņš prot izmantot instrumentu.

Dita Krenberga: "Patiesībā šī ir augstākā pilotāža – šos tik ļoti dažādos, dominējošos, atšķirīgos instrumentus un orķestri savienot kopējā koncertā. Otrs, kas, man likās, lielā mērā sasaucas ar paša Artura Maskata bērnību, kas nebūt nav bijusi viegla un vienkārša, un man ir liela izjūta, ka daudz kas, daudzas šaubas, daudz kas sāpīgs, kas viņam arī ir bijis, ir šajā mūzikā iekšā. Lai arī skaņdarba nosaukums liek domāt, ka būs tikai kaut kas viegls, un mēs dejosim, bet mēs visi zinām, ka bērnība, pusaudža gadi, patiesībā ir ļoti smags posms. Un tā tas ārkārtīgi skaisti mijas – smagie posmi, un tad nāk korālis, un tad nāk Ziemassvētku dziesma, un tad nāk virpulis un deja.

Brīnišķīgs skaņdarbs, var redzēt, ka meistara roka veidojusi šo koncertu."

Reinis Zariņš: "Kā iedzīvināt bērnības atmiņas? Kaut kā, ar ko visiem vairāk vai mazāk varētu asociēties, teiksim, šī Ziemassvētku dziesma "Es skaistu rozīt’ zinu". Vairums no mums, kas klausīsimies, atpazīsim to. Tāpat arī šīs rotaļu klavierītes, angliski sauktas par toy piano, kuras Latvijā nav pielietotas, meklēju cītīgi, bet neatradu. Tās vienmēr izraisa smaidu. Forma ir pareizā, bet tur ir tikai daži taustiņi... Arturam nav daudz šādu momentu, bet šie divi dod ne gluži stāstu, bet kaut ko, kam varam sekot līdzi."

Visi trīs mākslinieki atcerējās, kā radās ideja par koncertu. Tas bijis 2017. gadā pēc 25. Zvaigžņu festivāla koncerta, kurā visi trīs solisti atskaņojuši katrs savu solo opusu ar orķestri, tostarp Reinis Zariņš atskaņojis Maskata šobrīd vienīgo klavierkoncertu, kas rakstīts tieši viņam. Iveta Apkalna atcerējās, ka pēc koncerta valdošajā pacilātībā, domājot, ko gan vēl un kuram instrumentam komponists rakstīs,

Arturs Maskats pēkšņi ar smaidu apņēmies uzrakstīt "necerētāko, fantastiskāko, nerealizējamāko" – trīskāršo koncertu klavierēm, flautai un ērģelēm.

Iveta Apkalna: "No šī smaida ir radies ļoti nopietns, daudzos slāņos pārsteidzošs opuss, kurš pārsteigs daudzus."

Atceroties, ka koncerts, kurā visi trīs solisti bija uzstājušies, saņēma Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada koncerts", Iveta Apkalna atzina, ka "tas bija vēl viens apstiprinājums, ka šādam sastāvam vēlreiz būtu jākāpj uz šīs skatuves, un tad droši vien Arturs (Maskats – irliepaja.lv) ķērās klāt".

Dita Krenberga sarunas nobeigumā atzina: "Jums ir brīnišķīgs jaunais mākslinieciskais vadītājs! Šo jauno puisi iepazinu, kad viņš tikko bija atgriezies no studijām, mums bija kopīgs koncerts Vāgnera zālē, un es ar pirmo brīdi sapratu – o, tas ir īsts mūziķis!"