Arhitekts Gundars Vīksna portālam komentē sabiedriskajai apspriešanai nodoto pilnveidoto Liepājas teritorijas plānojumu turpmākajiem 12 gadiem.

Jau vairākas reizes esmu publiski izteicis savu viedokli par jauno Liepājas teritorijas plānojumu un ir grūti neatkārtojoties ko jaunu pavēstīt. Tādēļ šoreiz īsāk kā citkārt, tikai par pāris svarīgākajām lietām.

Šā laika zīme ir globālā ekonomiskā krīze. Ar to sadzīvojam savā ikdienā jau trīs gadus un tas ir ļoti ilgs laiks, salīdzinājumā ar citām iepriekš piedzīvotajām krīzēm. Nebūšu oriģināls sakot, ka tā patiesībā nav ekonomiska vai finanšu krīze, bet gan vērtību krīze. Aizvien biežāk to atzīst pasaules slavu ieguvuši ekonomisti. To pierāda arī Arābu pavasaris un Volstrītas protestu iesāktais notikumu vilnis. Cilvēki sāk apzināties, ka nauda nav īstā vērtība. Esmu kristietis, esmu Bībeli izlasījis no vāka līdz vākam, un aizvien vairāk saprotu, ka tā tiešām ir grāmatu grāmata. Tas, ko cilvēki sāk saprast tagad, tur ierakstīts jau pirms 2000 gadiem...

Šādā kontekstā jaunajā pilsētas teritorijas plānā, manuprāt, joprojām pareizi nav atbildēts jautājums, kas manā Latvijā un manā Liepājā ir vissvarīgākais, kas ir vissvarīgākais pie līdzšinējās ekonomikas attīstības paradigmas neveiksmes, pie dramatiski strauji krītošas demogrāfiskās līknes, pie cilvēku neticības labākai nākotnei.

Cilvēki nesaka “mana valsts”, viņi saka “šī valsts” viņi ir apjukuši un nomākti. Karostas iedzīvotāji nesaka “mana pilsēta”, viņi saka “tur, pilsētā”, ar to domājot pilsētu aiz kanāla. Man šķiet, ka teritorijas plāns ir sasodīti labs dokuments, ar kuru pašvaldība var deklarēt – liepājniek, Tu esi šīs vietas svarīgākā vērtība. Te ir vislabākā vieta, kur Tev dzīvot, strādāt un, piedodiet, vairoties. Mazliet vulgāri, bet pragmatiski. Šodien nav svarīgākas problēmas Latvijai un Liepājai par šo.

Pamanījāt? Pirmkārt es teicu, dzīvot un tikai tad strādāt. Tā, manuprāt, varētu būt tā vērtību maiņa, kas varbūt šobrīd notiek pasaulē un kas jāņem vērā, izstrādājot jaunu pilsētas teritorijas plānu. Nevis bizness, nauda, alkatība, bet cilvēks, ģimene, dzīves telpa, ne tikai kā materiāla, bet arī garīga vērtība.

Negribas vēlreiz atkārtot visus argumentus, ko iepriekš aprakstījis, kas, manuprāt, ir laba dzīves telpa, bet atbalstu labas dzīves telpas attīstīšanai Liepājā jaunajā plānojumā saredzu nepietiekošā daudzumā. Rūpes par visiem liepājniekiem  saredzu nepietiekošā daudzumā. Toties saredzu pārāk lielas rūpes par līdzšinējo ekonomikas izpratni, uz to ir liktas lielas cerības pilsētas nākotnes nodrošināšanai. Vēlreiz atkārtošu – par tautsaimniecības attīstību, bar biznesa vidi un pasākumiem šo procesu stimulēšanai ir jādomā, bet ir jābūt pareizam balansam un citiem akcentiem.

Pāris konkrētu lietu.

Ostas izgājušas no pilsētām ārā tik daudzās pasaules pilsētās, ka man nosaukt visas, kurās pats esmu bijis un savām acīm to skatījis, būtu par garu šim rakstam. Tad kāpēc mēs nevaram būt tik gudri un drosmīgi, lai pateiktu, ka reiz arī Liepājā tas notiks, ka Karostas kanāls ar laiku vairs nesadalīs pilsētu divās daļās un tāpēc, Karosta, tu arī esi Liepāja, tu esi mums vajadzīga!

Divdesmit gadus pēc komunistu padzīšanas no Latvijas vējš joprojām dzenā smiltis mūsu dzīvojamos rajonos. Un šī problēma nav atrisināma ar māju siltināšanu un zemākiem maksājumiem. Tā ir šo rajonu plānojuma problēma. Šīs teritorijas ir jāplāno un jāparedz to telpiskās struktūras izmaiņas pārdesmit gadus attālā nākotnē. Tikai viens piemērs šajā sakarā. Kurš gan šodien apstrīdēs, ka auto ir pilnīgi ikdienišķa lieta katrā ģimenē, bet mūsu dzīvojamos rajonos nav pat normālas ielas, pa kurām piebraukt pie mājas, nemaz nerunājot, ka būtu kur auto  jēdzīgi atstāt pa nakti. Bet teritorijas plāns neko šajā sakarā nepiedāvā, pilnīgi neko. Tādējādi tas saka: Tu, liepājniek, kas dzīvo šajā namā mums neesi svarīgs. Turpini dzīvot savā dzīvoklī, kur vējš svilpo pagalmā, namā ar septiņdesmit kaimiņiem, kurus Tu pat lāgā nepazīsti un tas vispār ir par daudz, lai visus pazītu, kur bija, ir un būs neiespējami vienoties par prioritātēm ēkas apsaimniekošanā utt.

Liepāja nav lielpilsēta, Liepājai pietiek, ja augstākā dzīvojamā māja ir ar trim stāviem, un vispār vienā namā desmit dzīvokļu jau ir daudz. Iedzīvotāju skaits strauji samazinās, dzīvokļi paliks tukši, daudzu esošo paneļu māju mūžs arī ir jau pāri pusei. Būs šīs ēkas kādreiz jājauc nost, tad kāpēc šodien neizplānot kādas šīs teritorijas būs nākotnē ar divreiz mazāku iedzīvotāju blīvumu, bet jaukām šaurām, klusām un zaļām ieliņām un piecreiz mazākām ēkām, draudzīgas cilvēkam – gan veciem, gan bērnu rotaļām, draudzīgas cilvēku suņiem un kaķiem, un arī automašīnām. Un, kas ļoti svarīgi, ar baznīcu katrā dzīvojamā rajonā, jo nevis nauda un bizness ir vērtība, bet cilvēks un tā gars, jo tikai tas spēj radīt biznesu un naudu, visu materiālo pasauli.

Visvērtīgākā pilsētai un valstij ir ģimene, kas spējusi sevi nodrošināt ar atsevišķu māju, spējusi uzcelt vai nopirkt savrupmāju. Es šeit negribu nevienu aizskart, bet šai lietai ir gan pragmatiskā, gan emocionālā puse, kas to pamato. Pragmatiskā puse ir tā, ka spēja atļauties savu māju ir proporcionāla šo cilvēku spējai arī savā darbā, biznesā. Galu galā ienākumu līmenim ir jābūt tādam, lai pietiktu līdzekļu gan mājas iegādei, gan apsaimniekošanai. Bet emocionālā puse ir tā, ka māja daudz vairāk piesaista ģimeni vietai. No mājas ir grūtāk aizbraukt, mājā bieži paliek dzīvot nākošās paaudzes. Un šādu prioritāti es pilsētas plānā praktiski neatrodu. Ja es iepriekš minēju, ka esošajās dzīvojamās teritorijās iedzīvotāju blīvumam būtu divas reizes jāsamazinās, tad tik bezcerīgu demogrāfisko līkni jau neplāno pat vispesimistiskākie analītiķi. Mums jābūt optimistiem un jāsaka – te ir laba vieta, kur uzcelt savu savrupmāju, te pašvaldība attīstīs ielu tīklu ar inženierkomunikācijām un šo zemi par labu cenu no pašvaldības varēs nopirkt privātmājas būvniecībai. Bet kur esošajā plānā ir tā vieta? Viens sīks dzeltens pleķītis pilsētas ziemeļu daļā, kurš pēc mana ierosinājuma no ļoti sīka tika palielināts līdz sīkam, bet tā nav atbalstošas attieksmes zīme. Tā ir nevērības zīme. Tam jau šodien ir jābūt mērķtiecīgi virzītam procesam, par to ik nedēļu ir jāraksta pilsētas laikrakstā, jāatspoguļo labie piemēri un pilsētas rīcība, lai iedrošinātu cilvēkus pārcelties no dzīvokļiem uz privātmājām. Un skaistajās Karostas priedēs ir daudz vietas, kur dzīvot, priecājoties par Dieva radīto pasauli.

Pēdējā lieta. Liepājā nesenajos gados daudz izdarīts ielu tīkla sakārtošanā un transporta kustības uzlabošanā. Bet jaunais pilsētas plānojums atstāj pusrisinātas un neatrisinātas lietas transporta jomā. Pilsētas teritorijai ir jābūt labi savienotai ar transporta artērijām, tikai tas nodrošinās visa manis iepriekš teiktā funkcionēšanu. Teritorijas plāna esošā redakcija piedāvā uzlabot transporta saikni ar Laumas rajonu, bet pilnīgi neko nepiedāvā Karostai un Zaļajai birzij. Un tas nav ilgtspējīgi, tā patiesībā ir kļūda, ja par prioritāti nosakām cilvēku, liepājnieku.

Negribu apgalvot, ka paveiktais darbs būtu slikts. Tajā ir virkne labu un pozitīvu lietu, kas to realizācijas gadījumā būs būtisks ieguldījums to mērķu sasniegšanai, par ko iepriekš rakstīju, bet man tomēr šķiet, ka šobrīd bija laiks pateikt sabiedrībai, ka mēs esam sapratuši – svarīgākais ir cilvēks kā saprātīga un garīga būtne un tikai kā tāda būtne, cilvēks spēj produktīvi strādāt un vairot mūsu materiālo labklājību. Mērķiem, vīzijai ir jāsniedzas tālāk par it kā īstermiņa paredzamo nākotni. Mums ir jāpasaka visiem – Liepāja būs laba vieta dzīvošanai, darbam un atpūtai, jo mēs centīsimies to visu realizēt.

Tad nu, plāna veidotāji, atbildiet, kādēļ Liepāja būs laba vieta dzīvošanai un atpūtai? Es šobrīd redzu, ka tā būs gana laba tikai darbam...