2010.gadā Vecās ostmalas promenādē pēc pašvaldības pasūtījuma tika uzbūvēts paviljonu komplekss zivju tirgošanai, par kuru pasūtītājs visai drīz "aizmirsa".

Zivju tirgus paviljonu dizaina koncepcijas autors un realizācijas vadītājs bija dizainers Kristaps Štobis, tirdziņa projektētājs un būvnieks – SIA “Mūrnieks”.

Paviljoni tika uzstādīti uz speciāli izbetonētas, armētas pamatnes, nodrošinot nepieciešamās inženierkomunikācijas. Paviljoni ir sametināti no melnā metāla, krāsoti un apdarināti ar koku. Tirdzniecības letes atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām apdarinātas ar nerūsējošo tēraudu.

"Uz pamatnes var droši sēdināt pat helikopterus, bet metāls kā materiāls izmantots tāpēc, ka dizains stilizēti atgādina kuģu detaļas," tolaik dizaina autors stāsta laikrakstam "Dienas Bizness".

Projekta kopējās izmaksas bija 16,2 tūkstoši latu, ieskaitot PVN.

Zivju tirdzniecības vietas izveide bija Kurzemes reģiona ostu attīstības projekta, ko finansēja finansē Norvēģijas finanšu instruments, sastāvdaļa.

Paviljonu dizaina autors Kristaps Štobis labprāt dalījās pārdomās gan par to, kā un kāpēc radās Zivju tirgus nojumes, gan par šo paviljonu iespējamo izmantošanu nākotnē:
"Zivju tirgus nojumes pie Fonteina kompleksa uzbūvējām 2010. gada septembrī, realizētais risinājums ir kompromiss starp šajā vidē iederīgu vides objektu un zivju tirdzniecībai izvirzītām tehniski praktiskajām prasībām, jo izstrādājot un realizējot projektu tika izpildītas visas kvalitātes prasības ārtelpu pārtikas tirdzniecības objektiem – sanitārās normas, elektrības, ūdens padeves, tirdzniecības galdi ar speciālu virsmu (atbilstošas klases nerūsējošais tērauds, kas piemērots pārtikas rūpniecībā) utt. Projekts tika nodots ekspluatācijā kā "tirdzniecības paviljons".

Manuprāt, nojumes, ko veido speciāli korodētais (sarūsējis), smagnējais apjoms veiksmīgi iekļaujas Vecās ostmalas promenādes raksturā, vērtējot no 2010. gada skatpunkta, jo šeit dominē skarbas faktūras, jūras vējš un nakts dzīves baudītāji, kas bija īpaši iecienījuši Zivju tirgus brīvkrānu (ūdens pumpis), kur atveldzēties un atsvaidzināties. Tā ir viena no retajām vietām mūsu pilsētā, kur joprojām var tikt pie svaiga, tīra Liepājas ūdens – bezmaksas un bez ierobežojuma.

Sākotnēji regulāri, ja nemaldos, katru sestdienu Zivju tirgus piedāvāja svaigas zivis un to izstrādājumus – kūpinājumus, konservus u.tml. Tika vārīta zivju zupa, notika degustācijas, un šī vieta bija dzīva, bet jau pēc neilga laika mani mulsināja fakts, ka, piemēram, Līvas ciema norisē vai Jūras svētkos ļoti bieži redzēju šo vietu vai nu tukšu, vai tajā tika tirgoti saldumi vai kas cits tikpat neiederīgs pēc koncepta un sakarības,  respektīvi, šī speciāli radītā vieta, kur mūsu zvejniekiem satikt aci pret aci savu pircēju un zivs ēdienu cienītāju, netika izmantota pēc būtības, un tas ir žēl.

Nesaprotama bija arī situācija, ka paralēli zivju tirgum sestdienu rītos (2010.gadā) netālu darbojās svaigu zivju tirdzniecība no laivas – pie jahtu piestātnes. Tas arī parāda mūsu nespēju vienoties kopīgam mērķim un idejai – būtu skaisti, ja zivju tirdzniecība notiktu vienā vietā un laikā, tas arī no tūrisma un tradīciju viedokļa labi strādātu.

Par tagadni un nākotni. No šodienas viedokļa skatoties vispareizāk šķiet demontēt tirdzniecības galdus un pārveidot šo vietu, piešķirot jaunu funkciju, kas jāvērtē visas promenādes attīstības kontekstā, jo sākotnējā ideja tā arī īsti neiedzīvojās. Vēl būtiski ir ņemt vērā tuvējos kaimiņus, jo toni apkārtnē nosaka viesnīcas un cilvēku vajadzības. Šai vietai, tāpat kā visai promenādei, jākalpo cilvēkam un jāuzlabo vides kvalitāte gan estētiski, gan funkcionāli. Šo vietu, piemēram, var nodot tuvējo uzņēmēju rīcībā, noteikti vajadzētu uzrunāt Fonteina viesnīcas jaunos saimniekus vai meklēt citus attīstības scenārijus, jo skaidrs ir viens – vietai vajag saimnieku! Tieši fakts, ka zivju tirgum nebija sava saimnieka, kas turētu rūpi par to, diemžēl arī noveda pie tā, ka laba ideja nīkuļoja".

Redakcijas piebilde. Šķiet, Zivju tirdziņa neizdošanās iemesli ir tie paši, kas jau gadiem pavada ne vienu vien pašvaldības iecerētu projektu: pirmkārt, tie ir mākslīgi sadomāti jeb no gaisa parauti, nevis organiski radušies tāpēc, ka bijusi konkrēta liepājnieku vajadzība (pretējs piemērs – bērnu laukums Jūrmalas parkā); un otrkārt, tie realizēti par svešu naudu, un tad taču ir vienalga, cik tas maksā un kā to izlieto...