Aizvadīts lielisks 25.Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanas koncerts. Bet tā radīto pacilājošo noskaņu aizēno fakts, ko nevar aizmirst un ko gribētos izmainīt.

Vai tiešām ir klāt tas laiks, par kuru intervijā "Sestdienai" runā antīkās vēstures pārzinātājs Harijs Tumans, citējot filozofu Osvaldu Špengleru: "Pienāks laiks, kad beigs pastāvēt Mocarts un Rembrants, bet nevis tāpēc, ka vairs nebūs to gleznu un nošu pierakstu, bet tāpēc, ka nebūs ausu un acu, kas spēs viņas uztvert"?

Tumans saka: "Mēs šo laiku faktiski esam sasnieguši".

Šādas pārdomas radās pēc 25.Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanas koncerta. Koncerta, kurā klāt bija trīs no atskaņoto skaņdarbu autoriem – Arturs Maskats, Pēteris Vasks, kā arī Pēteris Plakidis, kuram svinīgi tika pasniegts Kultūras ministrijas Atzinības raksts par ieguldījumu mūzikas attīstībā. Koncerta, kurā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja Macata 12. Liepājas klavierkoncents. Koncerta, kurā klausītājiem un skatītājiem bija iespēja dzidēt un vērot vienu no izcilākajiem latviešu pianistiem – Reini Zariņu un laimīgas sakritības dēļ "Lielajā dzintarā" bija iespēja dzirdēt šobrīd Eiropā populārākās – Hamburgas Filharmonijas jaunās Elbas koncertzāles – Goda ērģelnieces Ivetas Apkalnas priekšnesumu. Apkalnas, kuras koncertu grafiks ir aizņemts divarpus gadus uz priekšu un kura tikko nospēlējusi virkni koncertu līdz pēdējai vietai aizpildītajā Hamburgas koncertzālē, kas spēj uzņemt 2100 klausītāju!

Šāda līmeņa mākslinieki būtu pelnījuši uzstāties arī pārpildītā Liepājas koncertzālē, tāpat kā piepildītu zāli būtu pelnījis šis unikālais koncerts. Diemžēl tā nepavisam nebija. Atklāšanas koncerta viesi aizpildīja vien parteri, kurā rindu bija par četrām piecām mazāk, nekā citkārt, jo vairāk vietas šoreiz aizņēma skatuve. Abi balkoni bija pilnīgi tukši (ja neskaita piecus solistus, kuri tur dažādās vietās atradās Plakiža "Sasaukšanos" izpildot), un netrūka jau arī tukšu vietu zālē.

Ļoti negribas kādu kritizēt pēc tik lieliska koncerta, un, protams, neesmu mārketinga speciāliste, tomēr... Ne tik sen Juris Žagars izteicās, ka "nedrīkst pieļaut tukšo vietu fenomenu", jo "people are animals" un tas slikti ietekmē publiku (vairāk sk.šeit). Dailes teātris ne vienmēr, bet atsevišķos gadījumos, kad redzams – zāle būs pustukša, bet tas nav pieļaujams, izrādes dienā izsludina, ka stundu pirms sākuma kasē būs iespēja iegādāties biļetes par 3 eiro. Cilvēki, zina, ka šāda iespēja var būt, un seko līdzi. Personīgi zinu vairākus cilvēkus, kuri šādu iespēju būtu izmantojuši arī, lai nokļūtu 25.Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanas koncertā. Iespējams, šī metode nav panaceja, bet speciālisti taču zina vēl daudzas citas!

Ir lieliski, ja festivāla rīkotāji – Liepājas simfoniskais orķestris – spēj piesaistīt izcilus māksliniekus un spēj sagādāt mecenātus un finanses (kā izteicās Cēsu mākslas festivāla rīkotājs Juris Žagars, "naudu dod tad, ja ir laba komanda"), lai samaksātu māksliniekiem honorārus, bet, manuprāt, tas nenozīmē, ka zāle drīkst būt pustukša, un, manuprāt, te ir plašs darba lauks labai komandai.

* cilvēki ir dzīvnieki (angl.)