Sestdien, 28.aprīlī, pašā pilsētas centrā, Tirdzniecības kanālā ielēca vīrietis. To redzēja lieciniece, par to zināja policija un VUGD, tomēr cilvēks gāja bojā.

Par šo notikumu jau rakstījām tajā pašā dienā un arī informējām, ka dienu vēlāk, svētdien, Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieki no ūdens izvilkuši līķi.

Portāls centās noskaidrot negadījuma iemeslus, notikumu hroniku un, pats galvenais, saprast, kādēļ 1973.gadā dzimušais vīrietis netika izglābts, neskatoties uz to, ka kameras ierakstā redzams, ka ūdenī pie tilta balstiem viņš atrodas vismaz desmit minūtes.

Sāksim ar oficiālu informāciju. Policija ziņo, ka 28.aprīlī pulksten 11.45 Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes dežurants Liepājā saņēma informāciju no kādas sievietes, kura redzējusi, ka ūdenī ielec cilvēks, un, kā uzsver policija, viņas liecībā jau bija iekļauta informācija, ka cilvēks ūdenī vairs nav redzams. Lai ātrāk noskaidrotu, kas noticis, policists no ēkas Bāriņu ielā 3 skrējis uz negadījumu vietu, kas atrodas aptuveni puskilometra attālumā. Vēlāk piebraukusi arī dežūrējušo policistu automašīna, kas izsaukuma brīdī pilsētas centrā nav atradusies. Pulksten 11.54, deviņas minūtes pēc saņemtās informācijas par ūdenī ielēkušu cilvēku, policija piezvanīja uz VUGD, taču policistu rīcībā nebija nekādas papildu informācijas par cilvēku ūdenī kā vien tā, ko sniedza aculieciniece. Vēl pēc kāda laiks, pulksten 12.06, VUGD no policijas saņēma oficiālu informāciju, ka cilvēks no tramvaju tilta ielēcis kanālā un tā liktenis nav zināms.

Tā kā ne atskrējušie, ne atbraukušie policisti cilvēku vairs neredzēja, glābšanas darbi nebija vajadzīgi, un sākās meklēšanas darbi. Uz tiem VUGD darbinieki izbrauca pulksten 12.28, taču līdz darba dienas beigām līķi neizdevās atrast. Tikai svētdien meklēšana beidzās rezultatīvi.

Kā portālam pastāstīja VUGD Kurzemes reģiona brigādes komandieris Andrejs Beļakovs, ja glābēji saņemtu informāciju, ka kanālā jāglābj cilvēks, tie būtu klāt aptuveni piecu minūšu laikā. No daļas Ganību ielā varētu izbraukt jau pēc divām minūtēm, jo laivu transportam piekabināt var uzreiz, savukārt apģērbties kaujas gatavībā var ceļā, un tas arī neaizņem vairāk par pāris minūtēm. Vasaras temperatūrā slīcēju, kurš jau atrodas zem ūdens, glābēji var atdzīvināt pat pēc 20 minūtēm, ja nav iestājusies smadzeņu nāve. VUGD rīcībā, protams, ir arī ūdenslīdēji, kas tikai sekmē glābšanas darbu pozitīvu iznākumu.

Bet, neskatoties uz divu dienestu iesaistīšanos, šoreiz cilvēku no ūdens izvilka tikai nākamajā dienā un jau mirušu...

Policijas arguments kādēļ uzreiz nesākās glābšana ir tāds, ka sākotnēji lieciniece teikusi, ka "cilvēks ūdenī vairs nav redzams", no kā tiek secināts, ka viņš ir miris. Un mirušie, kā zināms, nav jāglābj. Taču rodas jautājums – vai var pieņemt lēmumu par cilvēku glābšanu tikai uz subjektīva viedokļa pamata, jo cilvēks vairs nav redzams? Vai no tilta var redzēt, ka cilvēks atrodas zem tilta un joprojām ir dzīvs, vai nevar? Arī no krasta lūkojoties, to, kas notiek aiz tilta balstiem, nav iespējams uzminēt. Tas nav kā skaidrā laikā lūkoties no krasta ezerā un redzēt visu ūdens virsmu kilometriem tālu.

Tā kā ir runa par cilvēka dzīvību, vai nebūtu pareizāk uzreiz izsaukt VUGD, un tikai pēc tam kājām doties noskaidrot situāciju, laikā, kad katra sekunde ir izšķirošā? Beļakovs atzina, ka viņiem ir daudz viltus izsaukumu, taču viņi brauc vienmēr, jo, kad deg, nav laika pārbaudīt vai tā ir taisnība, vai ne.

Bet, kad slīkst cilvēks? Tad vispirms jāiet skatīties, vai liecinieks nav melojis? Tieši tā sanācis šajā gadījumā. Morālā atbildība faktiski tiek uzvelta lieciniecei, no kuras vārdiem policija esot sapratusi, ka cilvēks uzreiz noslīcis. Diemžēl fakts, ka pilsētas centrā ūdenī ir cilvēks un policija to zina, vēl nenozīmē, ka kāds tūdaļ steigsies slīcēju glābs. Jo vēl taču jānoskaidro vai nav par vēlu!

Žēl arī, ka policijai uz kanāla pusi nav nevienas novērošanas kameras. Tad varētu redzēt reālo situāciju un rīkoties ātrāk. Cerams, arī pašiem dienestiem šis gadījums būs dziļākas analīzes vērts. Ne tāpēc, lai kādu nostrostētu, bet lai citkārt tiktu darīts viss iespējamais, lai nākotnē neatkārtotos situācija, ka cilvēkam neglābj dzīvību, domājot, ka vairs nav vērts to darīt.