Es ļoti mīlu savu dzimto pilsētu. Un atzīstos jūtās visam tam, ko it kā ienesīgās infrastruktūras ieviesēji te mazdūšīgi nenovērtē — pludmalei, parkiem un Karostai.

 Arvien dzīvoju Liepājā, jo tās centra fiziskā vide — dabiskā un sakārtotā — sagādā baudu un cilvēcisku komfortu, lai gan komanda jau ilgi ir galvaspilsētā. Ar vienu kāju rudenī, ziemā, pavasarī esmu tur, ar otru — vasarā te. Arī sestdiena un svētdiena ir manas liepājnieces. Daži draugi un radi. Tāpēc ik reize, kad te ciemojas personīgi mīļi vai daudziem cienījami citpilsētnieki — pa vienam vai kolektīvi, esmu sapņaini laimīga. Man ir nepiepildāms sapnis palikt Liepājā, šurp sagaidot papildus iedzīvotājus — atgriežamies vai pievienojamies — radošos intelektuāļus no Rīgas, Cēsīm vai Jelgavas, kuri sapņo par mājvietu te. Nesanāk. Jo nav pretimnākošo argumentu.

Mazās laimes mirkļi ir tie, kad no tālienes ar komplimentiem apbērtās un klātienē pašai pievilcīgās pilsētas ielas atdzīvojas. Pastaigājas cilvēki ar acīgiem skatieniem. Ne tikai ikdienišķais vīrelis ar pustukšu divu litru alus PET pudeli padusē vai tirgus bodīšu modes dāma ar pilnu polietilēna kuli nostieptajās rokās. Nevis trulu uzmanību piesaistošie, bet patiesu interesi raisošie. Ne bravūrīgie, ne iztapīgie, ne vecmodīgie. Savējie! Gaumīgie. Prasīgie. Bezbailīgie. Kam aumaļām prāta, jūtīguma, humora un spēka.

Liepājas viesis ir tāds, kādi tās ielūgumi, — pilsētvide, pasākumi, pilsētnieki. Simfoniskās vasaras sezonu koncertdārzā atklāj, publiku uzrunājot pat krieviski, ja skatītāju rindās sēž augsti godātie kaimiņi. Pusmaratona pieveikšanai šurp saskrien simpātiska sporta sabiedrība no visa reģiona. Pašlaik virmo Eiropas vēriena vējdēļu vīrišķība. Pludmales festivāla pēctecis — jaunā piedāvājuma pirmdzimtais pulcē vēl pēc inerces «braucu bezgaumīgi pielieties» atkļuvušos, taču citugad būs citādāk. Zvēru. Kolēģu bariņu nejauši sastopu, sabraukušus īsā atpūtā uz Fontēnu karalisti. Alternatīva ir regulāra viņu piestātne, Liepāja — numur viens pilsētu sarakstā. Bērna priekā plaukšķinu rokām un kājām, piemiedzot aizkustinātās acis. Jo pēkšņi nav vairs tā, kā starp Jūras vai Zivju ielas svētku svinētājiem, kad atskārsti esam gaužām vientuļa pat pūlī. Primitīvo dziņu dzēšanu un elegances trūkumu negarnē nedz āra teātris, nedz atlaižu cirks. Vajadzīgais pievelk vien ar draudzīgu mājienu no saulessarga apakšas, piemēram. Bez iztaisīšanās.

Šejienietis ar ģimeni labprātāk apmeklē jūrniecības vēstures ekspozīciju nekā par nākotni domāt vedinošu pludmales labiekārtojuma izstādi vienā un tajā pašā mazpazīstamajā kanālmalas adresē. Viņš iepērk masām lēti saštancētu vai otrreizēju preci, sabāztu labākajās veikalu ēkās un telpās, kolorītā kinoteātrī noskatās vairumu vien šausmu trilleru un aplaudē ballīšu muzikantiem unikālā kafejnīcā pie porcijas pusfabrikātu. Skrienamajās drēbēs pārģērbjoties, vispārējai vienaldzībai pielāgojos pilsētlauciniece es. Kurpes, kleitas un krāsošanās nu piedien manis nemīlamajai Rīgai.

Bet. Gribu dzīvot tik labi organizētā Latvijas pilsētā, kāds bija naksnīgi skaņais notikums pie Pūsēnu kāpas, starp tik laimīgiem cilvēkiem, kādi sabrauca piknikā uz Dabas koncertzāli. Negribu piedzīvot, ka pirmklasnieks te sāk ar analfabētu.