Vairākus gadu desmitus Tirgoņu ielas sākumā, blakus „Kurzemes” tramvaja pieturai braucējus un gājējus priecināja kuplojošs pīlādzis. Nu labiekārtošanas un progresa vārdā vinnējis zāģis.

Droši vien tas bija ieaudzis vēl laikā, kad trotuārs nebija tik labiekārtots un arī apkārtne vairāk atgādināja par kara laikā bojā gājušo Hamburgas viesnīcu un Mākslinieku pagrabiņu.

Tomēr sērmūkslis, īpatnēji sagāzies un, no paša pamatnes augošs kā vairākstumbru koks, kuploja un sārtas ogas briedināja pār spīti tam, ka auga „nepareizā vietā”.

Saistībā ar šo „sorbas acuparia” atceros visai amizantu notikumu no nesenās, tā sauktās Liepājas saimnieciskās vēstures, kuras epizodē biju iesaistīts arī es.
Kādā Liepājas arhitektu kluba omulīgajā vakarā sarunā ar arhitektu Gundaru Vīksnu ieminējos, ka mūsu slavenais Rožu laukums līdz apkārtējās apbūves zaudēšanai bijis mazāks par tagad esošo. Tam piemita spilgts, virtuāli optisks māņu efekts un pirmskara fotogrāfijās šķiet, ka mūsu centrs ir gandrīz bezgalīgs līdz pašam kanālam.

Liels gudrinieks būdams, Gundars bija veicis vecās apbūves situācijas grafisku analīzi, un tiešām secinājis, ka vecā Rožu laukuma robežas bijušas pat ļoti mazas. Par idejām un uzmērījumiem ausīs bija nācis nupat darbību uzsākušajam grāmatu veikala „Januss” īpašniekam. Šis kungs izteica ierosinājumu (droši vien arī sev visai izdevīgu) – atjaunot pirms Pirmā pasaules kara esošā tirgus laukuma avīžu kiosku. Vecajās Liepājas atklātnēs tāds redzams kā sešu stūru ķeta lējuma statņu būve ar lēzenu, zaļu jumtu. Vien – pēc Gundara uzmērījumiem kiosks atradies gandrīz pretim tagadējai viesnīcas „Līva” ieejai un, ak neraža, tagad tā vietā kuplo bērzs! Sadabūju pēckara foto, taču liecības par bērzu tajās konstatēju tikai ap viesnīcas celtniecības sākumu, tas ir ap 1963. gadu.

Pārliecināti , vismaz no manas puses, par cēlo mērķi atjaunot kādu no senās apbūves liecībām, ķērāmies pie birokrātiskā konveijera iedarbināšanas. Skiču projekts un vizualizācija, kas vairāk gan līdzinājās krāsainas zudušās pagātnes ainai, toreizējā domes Pilsētplānošanas pārvaldes priekšnieka Jāņa Brizgas un arhitekta Kārļa Damberga vaigu atmaidzināja līdz lielākajai pretimnākšanai. Pat fakts, ka būtu jāupurē bērzs, šķita pieļaujami.

Taču... vēl dzīvoja Tautas frontes tradīcijas – būt nomodā par varas vīru un sievu darbiem, pat ja pie to brūvēšanas ir  savējie. Inese Eistere, Elvīra Krama, Ārija Rukute, toreizējie domnieki Aļģirts Šlaits un Dzidra Vecbrāle kopā ar „zaļo” aktīvistiem bērza aizstāvībai savāca prāvu liepājnieku pulciņu. Nu protams, ka plakāti neglaimoja „Janusam”, Vīksnam un Rožu ielas namam. Toreizējais mērs Teodors Eniņš nekavējoties lika pārtraukt jebkādu pāri darīšanu bērzam, kas vēl šobrīd lepnā zaļumā stāv turpat.

Taču... vēl stāsts nav galā. Nemetot plinti krūmos, Vīksna un „Januss” bija noskatījuši kioskam, tā teikt, alternatīvu vietu, pie tramvaja pieturas un „Kurzemes”. Šķiet, ka jau tad šķībi augošais pīlādzis nebija uztverams kā nopietns pretarguments. Taču, te tev nu bija, – kādu rītu septembra beigās pie tā bija atnākuši nikni „zaļo” piketētāji. Plakāts, ko atritināja Aļģitrs Šlaits, izteica būtību: „Bērzu nosargājām. Vīksna, nu mācies virsū pīlādzim!”

Lieki piebilsts, ka pīlādzis palika savā vietā.

Nedaudz vēlāk un nedaudz tālāk no sērmūkšļa tika uzcelts „Narvesen” kiosks un valdīja miers un harmonija... Līdz šai vasarai, kad progresa un labiekārtošanas vārdā pīlādzi nu vinnējis zāģis.

Pirms rakstīju šīs rindas, pabiju pie abiem – Bērza un Pīlādža. Nostaļģiskas sajūtas, atceroties Liepājas „zaļos” tiesnešus, advokātus un prokurorus. Viņu aktivitātes tad izglāba ne tikai bērzu vai pīlādzi, bet formulēja liepājnieku „tautas” viedokli, kurā ieklausījās un respektēja. Vai tagad tas izsīcis, cilvēki paguruši vai arī apjukuši no plašajiem un dārgajiem vides industrializācijas projektiem?