Šonedēļ, 8. oktobrī, apritēja 30. gadi, kopš Latvijas Tautas frontes(LTF) dibināšanas un šīs politiskās kustība I kongresa. Arī liepājnieki pagājušajā pirmdienā pašvaldības apmaksātā autobusā devās uz Rīgu.

Rīgā, Dailes teātrī, norisinājās starptautiska konference "Latvijas Tautas fronte par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. LTF 30".

Toreiz, pirms trīsdesmit gadiem LTF Liepājas nodaļā bija ap 13 tūkstošiem biedru – tā bija otrā pēc Rīgas un skaitliski lielākā grupa ārpus galvaspilsētas. Dibināšanas kongresā Liepājas nodaļa tika pārstāvēta ar 39 delegātu mandātiem.

Šodien, uz konferenci, emocionāliem tikšanās brīžiem un izjusti svinīgu koncertu tūkstošvietīgā zālē dodoties, saskatīju tikai ap desmit toreizējo delegātu šodien sirmās galvas. Nesaprotami šķita, ka neredzēju politiķi Jāni Lagzdiņu, vēsturnieku Arnoldu Bērzu, vienu no Liepājas nodaļas vadoņiem Jāni Imantu Birzkopu, kādreizējo universālo opozicionāru Modri Ozoliņu...  Vēlāk gan dzirdēju, ka J. Lagzdiņam "beidzot esot namelis jākrāso", bet Modrim Ozoliņam tik agrā rītā "vismīļākā esot silta gulta"...

Konferencē uz divām darba sesijām bija uzaicināti gan Lietuvas vēstures institūta pētnieks Dr.hist. Viļus Ivanausks (Vilius Ivanauskas), Tallinas arhīva direktors, "Rahvarinne" (igauņu Tautas fronte) muzeja vadītājs Dr.hist. Killo Arjaks (Kullo Arjakas), gan bijušais Zviedrijas vēstnieks Latvijā Lars Peters Fredēns (Lars Peters Freden).

Lielā mērā viesu uzrunās atspoguļojās ciešas politiskās līdzības arī šodien vērtētajā tautu kustībā par neatkarību, kaut ar būtiskām niansēm: Lietuvā tomēr visplašāk bijis vērojams kompartijas biedru atbalsts "Lietuvas Sajūdis" rindās.
II konferences sesijā, ko vadīja bijusī LTF informācijas centra vadītāja Sarmīte Ēlerte, emocionāli saturīgi ar lekciju "Mozus misija. LTF pēdas laikā un telpā" uzstājās LTF pirmais priekšsēdētājs 1988.-1990. Dainis Īvans. Viņa salīdzinājumi ar bībelisko Mozus misiju bija emocionāli satriecoša un fiziski definēta tautas laiktelpas analīze.

No skatuves klātesošos uzrunāja arī trīs jaunākās paaudzes zinātņu doktori – Dr. Sc. Comm. Mārtiņš Kaprāns, Dr. Sc. pol. Ivars Ijabs, Dr. iur. Jānis Plebs un Dr. hist. Gatis Krūmiņš.

Man personīgi dziļš šķita M. Kaprāna teiktais, atbildot uz nu jau trīsdesmit gadus uzdoto jautājumu par VDK, kompartijas un Gorbačova  "Perestrojkas" scenārijiem Baltijas  neatkarības atjaunošanas kustībā. Toreiz, un arī tagad darbojoties Laika nenovēršamības likums, nepārtraukta un mūžīga nepielūdzamības lēmuma realizējamības virzība, kuru gan varot sabremzēt, taču nekad nepagriezt atpakaļ un sastindzināt uz atpakaļmūžu...

Kādi, man šķiet, pravietiski vārdi! Aktuāli kā vēl nekad, kad nupat Saeimas vēlēšanās 23,5% vēlētāju, arī bijušo LTF dalībnieku, balsojuši par "Saskaņu" un citām lielkrievu komunistiski totalitārām listēm!

Sarunas mājupceļā liecināja par dziļi emocionālu pārdzīvojumu, satiekoties ar saviem domubiedriem rīdziniekiem un atzīstot, ka mūsu ikviena dzīvē pirms trīsdesmit gadiem piedzīvotais bijis mūža visīpašākais notikums.