Atrgiežoties no 1991. gada 13. janvāra Tautas frontes manifestācijas Rīgā, Daugavmalā, ikviens gaisā juta sabiezējam baisu tumsu, kas, vēl autobusā esot,  klusināja jebkuru domu.  Nupat Viļņā zem padomju tanku kāpurķēdēm bija izdzēstas ne tikai lietuviešu dzīvības. Tur bija mirusi pēdējā klusā cerība, ka viss nokārtosies, tā teikt, ar godu. Brūkošās padomju impērijas drupas jebkurā laikā un vietā nu draudēja uzgāzties uz mūsu galvām,  arī Liepājā.

14. janvārī Rožu ielā 6, toreiz vēl Izpildkomitejā,  mūs, vietējos deputātus, sapulcināja Andris Jaunsleinis. Tika nolemts organizēt diennakts dežūras gan pie Rožu ielas ēkas, gan televīzijas torņa Celtnieku ielā un pasta un telegrāfa mājām Radio ielā. 15. janvārī dienā pie Rožu ielas notika liepājnieku solidaritātes mītiņš lietuviešu atbalstam, un bija pamatotas bažas, ka Liepājas interfrontes darboņi varētu atbildēt ar kādu provokatīvu gājienu.

16. janvāra vakarā ap pulksten deviņiem vēru durvis pasta "sarkanajam stūrītim" Pasta ielas pusē. Cilvēku...! Gan laukā uz ielas, gan iekšpusē kā biezs – jaunuļi un vecāki, studentes, mākslas skolas puikiņi, no "Metalurga", gāzinieki, no celtniecības tresta, Grobiņas Lauktehnikas... Ārā, triju ielu krustojumā bija izveidots aizsprosts ar smago tehniku.

Pasta ielā pie ieejas avīzes "Komunists" redakcijā bija iestūmušās divas  gāzes kantora mašīnas,

pilnībā aizsprostojot jau tā šauro ieliņu. Radio ielas sašaurinājumā no Lielās ielas puses dīzeli ducināja tanku vilcējs T-700 un tā platie riteņi ķīlējās mājas mūrī. Otru Pasta ielas šaurumu nosprostoja baļķvedējs un vēl kādi celtniecības agregāti, ko bija atsūtījis Aldis Fromanis no Celtniecības tresta. Laiks pieturējās bezvējā un bez sniega, ar nelielu salu. Ugunskuru vīri nolēma nekurināt, jau tā ieslēgtie motoru dzinēji piedūmoja šauro ielas spraugu un  trīcināja logu rūtis. Sildījāmies un dzērām tēju turpat blakus kluba zālē, caur kuras lielajiem logiem bija labi redzams uz ielas notiekošais.

Pēc vieniem naktī, bariņam vīru stāvot uz pasta ieejas lieveņa, pie mums pienāca... krievu flotes virsnieks, kapteiņleitnants, melnajā šinelī, bet zilās treniņbiksēs un laikam iedzēris. Varbūt kādu no mums pazina, jo uzsāka sarunu ar gāzinieku kantora vīriem par to, ka flote nekad nenonākšot līdz tādam pazemojumam kā ar armiju tas noticis Viļņā.

Paskatījies apkārt, noteica, ka "visu šito varētu aizslaucīt ar pāris fugasiem".

"Bet stāviet gan droši, tas ir labi, ka kāds te ir. Viņi jau nezina, kas te notiek un cik jūsējo ir. Te kādam ir jābūt".

Kāds paprasīja, ko viņš pats kā oficieris domā par Krievijas neatkarību, uz ko pēdējais tik paairējās ar rokām un nopūtās.  Bija dīvaini to dzirdēt un vēl nesaprotamāk saprast. Tā viņš aizgāja – lampasotās trenūzenēs, jūrnieku melnā šineļa stūrus mētādams.

Kāds, laikam Ojārs Šics, sirsnīgi latviskā vientiesībā novilka: "Redz, kā tie ar` i dažādi..."

Kļuva saltāks. Ap trijiem naktī pat biezi oderēta ģērba pleci sajuta janvāra elpu. Pasta ielas sprostā pie automašīnām kūpināja smēķus un nakts nogurdinātu balsu fonā tāls radio iespēlēja skumju melodiju. Jau pusčetri. Beidzas mūzika, brīdi apkārts klusums. Tad Rīgas radio diktors tik neslēpti dabiskā saviļņojumā sāk bērt vārdus:

"Pirms pusstundas Amerikas Savienoto Valstu Kara aviācija deva triecienus Irākai. Bagdādē, Kuveitā un citur iznīcinātas radio lokācijas stacijas, raķešu palaišanas iekārtas. Uzlidojumi turpinās..."

Dzirdētais ir mūs pārsteidzis, pat satriecis. Katrs  gandrīz fiziski sajūt notikušā jēgu un cenšas aptvert ziņas personisko nozīmi. Dārd dīzelis, sadegušās degvielas smaka iesūcas naktī, nogurdināts bālums vīru sejās. Tikai mazu brītiņu vēlāk Gāzes kantora meistars Arvīds Atāls (bet varbūt Namietis Akselrods) attopas:

"Veči, bet tas jau ir viss! Bušs tomēr izlēma un nenobijās, uzsāka... Tagad arī mums būs vieglāk!"

Mājās televizorā redzu, kā virs Bagdādes deg debesis. Sajūtu netveramu Irākas tuksneša, Bagdādes un Liepājas Radio ielas laika kopību.