Kubas mākslinieka Italo Rene Eksposito gleznu izstāde "Dievs. Mīlestība. Kuba", ko Liepājas muzejā atklāja 18.martā, raisījusi diskusijas sabiedrībā. Mediji vēro, kāda būs pašvaldības reakcija.

Izstāde, kas iepriekš bija eksponēta Rīgā, tapusi sadarbībā ar Rīgas mākslas galeriju "Pegazs" (galerijā "UPB” patlaban skatāma Anitas Melderes personālizstāde, kas arī tapusi sadarbībā ar šo galeriju).

Liepājā izstāde raisījusi ne tikai diskusijas. Kā portāls uzzināja Liepājas domē, katoļu konfesijas pārstāvji pat nosūtījuši vēstuli pašvaldībai, norādot, ka izstāde aizskar kristiešu jūtas, un rosinot lemt par muzeja direktores atbilstību ieņemamajam amatam. Liepājas katoļu piemēram sekojis arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps un Latvijas pareizticīgās baznīcas galva, kuri arī nosūtījuši vēstuli pašvaldībai, aicinot izvērtēt izstādi. Tiesa, luterāņu un pareizticīgo baznīcu galvas nav prasījuši apspriest muzeja vadītājas atbilstību.

Kā portālam sacīja Liepājas domes priekšsēdētāja padomnieks Andrejs Rjabcevs, pašvaldība pagaidām nekādi nav reaģējusi uz kristiešu izteiktajiem iebildumiem, taču atbilde tiekot gatavota.

Portāls lūdza mācītāju Jāni Bitānu, kurš vada Liepājas domes Reliģisko lietu komisiju, izteikt savu viedokli, kā būtu risināma situācija.

Vispirms būtu jākonstatē divi fakti. Pirmais – ka ir cilvēki, kuri šajā izstādē saskata savu reliģisko jūtu aizskārumu. Otrs – ka, ar šo pirmo faktu saskaroties, kādi citi cilvēki uzskata, ka tiek ierobežota izteiksmes brīvība. Kā to atrisināt?
Nedomāju, ka risinājums ir balts vai melns: atļaut, jo tur nav nekā tāda, kas būtu nosodāms, vai arī – aizliegt, visus represēt, kas to pieļāvuši. Ne viens, ne otrs nav risinājums. Manā skatījumā nedz muzeja cilvēki, nedz direktore – es tam ticu – nav gribējuši kādu aizskart, šo izstādi eksponējot. Visticamāk – ne.

Ir jāatceras, ka Baznīca pati ir bijusi pietiekami paškritiska un savu vēsti dažādi pasniegusi dažādā laikā un dažādās kultūras, ir krucifiksi, kuros Kristus ir melnādains un Dievmāte ar indiāņu sievietes sejas vaibstiem. Nav tā, ka Baznīca nespēj būt paškritiska vai pašironiska attiecībā uz kādām lietām, kur ir kritusi galējībās vai pārspīlējumos. Nav tā, ka evaņģēija vēsts sakrālajā mākslā būtu izteikta saskaņā ar septītā ekumēniskā koncila kanoniskajiem nosacījumiem.

Bet ir jāatšķir divas dažādas lietas – var interpretēt (kariķēt) garīdzniecību vai Baznīcu kā cilvēku veidotu institūciju, bet attiecībā uz Dievu, Kristus tēlu, sakramentiem, piemēram – Svēto Vakarēdienu, par ko cita nekā svētāka ticīgajam uz zemes nav. Te es gribētu teikt vārdu "tabu”! Kristus ļāva sevi apkaunot līdz pat krusta nāvei, bet te ir jāatminas, ka tas bija klajš naids, kā priekšā Viņš atradās. Svētuma pārprotama vai pazemojoša interpretācija labi iederas pret ticību naidīgā vai necienošā sabiedrībā jeb kultūrā. Cerīgi jādomā, ka Latvija nav tāda.

Vai tas, ka pārkāpts šis "tabu”, attiecas arī uz gadījumu ar Eksposito izstādi?
Pats skaidri saskatu divus darbus, kuros Kristus tēlā varētu būt aizskartas ticības jūtas, bet es labprātāk raudzītos uz konkrēto izstādi plašākā kontekstā.

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā seksualizēts tiek gandrīz viss, mašīna, kas jāpārdod, jaunākais telefona modelis, – viss ir „seksīgi”. Šajā domāšanā, kā redzams, Dievs arī nav piemirsts, bet te nu tas ir nevietā! Ir atklāsme un svētuma tradīcija, kas prasa uzmanīgu attieksmi, līdzīgi kā valsts standarti un citas “neaizskaramas” lietas.

Kāpēc šajos darbos tiek saskatīts tieši sekss, nevis, teiksim, mīlestība?
Es jautātu pretī – kāpēc, ja izstādes nosaukumā ir vārds mīlestība, darbos tas tiek izteikts ar atkailinātību un seksuālu pieskaņu? To grūti nepamanīt.

Sabiedrībā nereti notiek diskusijas par izteicieniem, kuros it kā saskatāms antisemītisms – vieni sauc par naida runu, citi apgalvo, ka nav neko tamlīdzīgu domājuši. “Sausais atlikums” parasti ir – vajag izteikties tā, lai nevar pārprast. Darbu atstāj kāds žurnāla redaktors vai radio žurnālists, atminēsimies žurnālu “Kapitāls” vai radio “Naba”.  Šajos gadījumos pārprotama izteiksme ir arguments. Rubika kungs savā laikā atļāvās izteikties, ka Latvijā okupācija nav bijusi – bez sekām... Iedomājieties, kas notiktu, ja kāds atļautos to pašu pateikt par holokaustu – nekad nav bijis! Kapēc šodien ļaudis divreiz padomās kā izteikties vai attēlot pravieti muhamedu? Tas var izprovocēt dramatisku atriebīgu reakciju!

Kāpēc inteliģentus iebildumus mēs atstājam bez ievērības, vainojot mākslinieciskās izteiksmes brīvības ierobežošanā, bet dziļi respektējam tos, no kuriem varētu dabūt pa ausīm? Nerunājot konkrēti par muzeju, jākonstatē, ka attieksme, kas respektē tikai iepriekš pieminētās spēka pozīcijas, bet kristīgās baznīcas viedokli atmet uz otra vaiga pagriešanas rēķina, patiesībā rīkojas provokatīvi

Savā laikā Liepājas domē tika izveidota Reliģisko lietu komisija, kuras nolikumā viens no punktiem ir konsultēt jautājumos, kas saistīti ar Baznīcu un reliģisko pārliecību, jautājumos, kuros krustojas laicīgās varas ceļi un Baznīcas ceļi. Kā šīs komisijas vadītājs, domājot kā nākotnē izvairīties no līdzīgām situācijām, drīzumā pie atklāta sarunu galda jāapsēžas visiem kas mūsu mīļajā Liepājā reprezentē kultūrvēsturiskas, mākslinieciskas un morālas vērtības. Ņemot vērā, ka neviens šajā gadījumā nav gribējis nedz pārpratumus vai liekas diskusijas, noteikti raudzīsimies, lai iespējamu konfrontāciju vietā vairāk būtu sapratne un sadarbība.

Vēl labāk būtu sarīkot kādu konferenci, kurā piedalītos visas ieinteresētās puses un izdiskutēt visus viedokļus?
Tas ir mans iekšējs lēmums drīzumā, komisijas vārdā, aicināt visus ieinteresētos ļaudis kopā. Esmu redzējis dramatiskas izstādes, kur ir ļoti nepārprotams pamats runāt par zaimiem, kur krucifiksā no Kritus pieres pret izstādes apmeklētāju vērsts apjomīgs dzimumloceklis… Tur arī arguments bija izteiksmes brīvība, bet kaut kā līdz tam taču mākslinieks un skatītāji nonāca? Daudzas sliktas lietas sākas ar mazumu – kad runa, piemēram, ir par atkarībām vai nelojalitātes iedīgļiem pret valsti. Kāpēc, kad runājam par pārprotamiem, divdomīgiem, neviennozīmīgiem, iespējami reliģiskās jūtas aizskarošiem darbiem, attēliem vai tekstiem, pēkšņi tas vairs nav bīstami, bet pārtop par vārda un izteiksmes brīvību? Tas norāda uz zināmu divkosību.

Nesaredzu pareizu risinājumu apspriest muzeja direktores maiņu. Muzejs ir ar cienījamu vērtējumu pat, ja kāda ekspozīcija jeb izstāde raisa diskutablu vērtējumu. Mūsu Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils savā vēstulē aicināja izvērtēt izstādi, domāju tas ir svētīgs aicinājums.

Nedomāju, ka garīdzniecība drīkstētu koriģēt vai noteikt mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus radošiem cilvēkiem, ekspozīciju veidošanas kārtību u.tml. Tā būtu sniegšanās pāri savas atbildības robežām.

Tieši tāpat māksliniekam nevajadzētu interpretēt Evaņģēliju un Kristu, tā arī ir sniegšanās pāri savas atbildības un nereti arī kompetences robežām!

Varbūt tieši te vietā ir atcerēties evaņģēlija pantu, kurā teikts: kā jūs gribat, lai cilvēki dara jums, tāpat dariet viņiem.