Dome izsludinājusi izsoli ēkas Ložmetējnieku ielā 6 pārdošanai. Vai ilgi bremzētais solis rezultēsies ar bijušās, bet tagad uz iznīcības robežas esošās, kādreiz izcili skaistās ēkas glābšanu?

Vai nākamie īpašnieki apzināsies mājas vērtību un, to atjaunojot, iedegs kaut vārgu, tomēr cerību stariņu, ka Karostā nepazudīs Eiropas  arhitektūras šedevrs?
 
Mazliet par Karostas dzelzceļa stacijas kompleksu
Tagadējā adrese – Ložmetējnieku iela 6, padomju laikā – J.Cinovska iela. Vēsturiski ēkas adrese bijusi saistīta ar tagadējo Atmodas bulvāri 15 (padomju laikā Gvardes prospekts, Kalpaka bulvāris, bet pirms I pasaules kara – Admirāļa Čihačeva iela).
 
Projekta autors ir Polijā dzimušais slavenais franku-beļģu virziena krievu jugenda arhitekts Semjons Gaļenzovskis (1863.–1922?).

Civilā Liepājas Jūras cietokšņa pasažieru dzelzceļa stacija celta 1890.-96 gados. Tās būvuzraudzību vadījis pats arhitekts, gandrīz divus gadus kopā ar ģimeni laiku pa laikam no Pēterburgas ierazdamies Liepājā. Kompleksa celtniecības sākotnējā tāme bijusi 177 tūkstoši krievu rubļu.

Galvenās ēkas apdarē cokolstāva līmenī lietots tēstais un kaltais Somijas granīts, kas labākas hidroizolācijas dēļ izšuvots svina plāksnēm. Līdzīgi kaimiņos esošajai un vēlāk celtajai Jūras virsnieku sapulces ēkai Atmodas bulvārī 9, arhitekts izvēlējies ēkas sarežģītu, slāvu „G” formu. Arī jumta segums ir tāds pats kā pilij - profilētas presēta tērauda plāksnes. Abpusēji platajām ārējām granīta uzejas kāpnēm kādreiz bijušas novietotas akmens vāzes. Iekšējās kāpnes montētas no zāģēta Igaunijas dolomīta.   

Karostas dzelzceļa stacijas ēka veido apbūves grupu, kurā atradušās dažādas cietokšņa dzelzceļa ekspluatācijas iestādes, mantu glabātavas, žandarmērijas mācību un aģentūras telpas. Divi pāri dzelzceļa sliežu, kas caur bijušās betona rūpnīcas teritoriju(blakām Ziemeļu molam)bija iekārtotas līdz stacijai, izbeidzās strupceļā pretī ēkas sānu fasādei tagadējās Ložmetējnieku ielas, bijušās Admirāļu ielas pretējā pusē. Patlaban šajā vietā atrodas mazstāvu dzīvojamā apbūve. Piestātņu peroni bija ieklāti ar platiem dēļu trotuāriem.

Sākotnēji galvenā ēka bijusi paredzēta arī kā Liepājas cietokšņa Galvenā komandiera štābs (Дом Главного флагмана).

1903.–1904. gadā stacijas ēka pārbūvēta un tajā iekārtojusies cariskās Krievijas politiskās žandarmērijas kanceleja un Pēterburgas Jūras kara tiesas palāta. 1903.gada 19.jūlijā stacijā uzsāka ventilācijas un apkures kapitālo remontu, bet 1913/14.gadā veica pārbūves, lai tajā iekārtotu lidotāju vienības štābu, jo tagadējās 15.vidusskolas teritorijā jau bija noplanēts laukums lidlaukam.

Sakarā ar pieaugušo revolucionāro noskaņojumu Liepājas garnizona zaldātu un flotes ekipāžu matrožu vidū no 1905.gada 23.janvāra līdz  14.oktobrim šajā ēkā darbojās no Kronštates komandētie Krievijas impērijas Baltijas Jūras kara flotes  tiesas kolēģijas virsnieki, priekšsēdētājs apakšpulkvedis V.Jurkovskis. 1905.gada naktī uz 16.jūniju Liepājā, flotes ekipāžu kazarmās, kas atradās tagadējā Zemgales ielā, sākās matrožu dumpis. Tā iemesls bija ļoti sliktais ēdiens, un šo faktu veiksmīgi izmantoja Liepājas sociāldemokrātiskā strādnieku organizācija buntojošo kūdīšanā.

Lai arī sacelšanās ilga tikai līdz 17.jūnija vakaram, tajā aktīvi piedalījās ap 4000 matrožu. Arestētos, ap 400 cilvēkus, ieslodzīja transportkuģī „Čičagov" un mīnu kuģa apsardzībā izveda priekšostā. No turienes mazās grupās matrožus nogādāja cietokšņa un flotes virssardzēs.

No 1905.gada 27.jūlija līdz 2.augustam tiesu palātas zālē notika slēgts karatiesas process. Prokurora apsūdzības raksts tika nolasīts 27.jūlijā, bet spriedumu pasludināja 2.augustā. Pavisam tiesāja 137 matrožus un apašvirsniekus. 8 no tiesājamiem tiesa piesprieda nāvessodu nošaujot, ļoti daudzus izsūtīja katorgā, atņemot dienesta pakāpes, norīkoja kājnieku daļās vai nozīmēja pastāvīgu žandarmērijas uzraudzību...  

Pēc I pasaules kara stacijas ēku kompleksā darbojās  Kalpaka latviešu pamatskola un stacijas ēka tika iekārtota sporta zēle. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas stacijas ēku pārņēma pašvaldība, jo kopā ar Atmodas bulvāra 15 ēku tajā mācījās Liepājas 14 krievu pamatskolas bērni.
 
Glābt gribētāji, kas nebija pa prātam
Pēc Krievijas Federācijas armijas aiziešanas Ložmetējnieku ielas 6 celtne palika neapsaimniekota, taču tai radās vairāki glābt gribētāji. Pirmais bija tolaik slavenais Karostas kultūras centrs K@2. Liepājniekiem šī radošā centra darbība parasti personificējās ar Kristīni Briedi un zviedru Kalli Bjoršmarku. Pēc nomas līguma noteikumiem viņi pirmie pēc vairāku gadu postīšanas logos un durvju ailēs ierīkoja metāla restes, salaboja jumtu un satīrīja teritoriju. Bet... Drīz ar savām mākslinieciskajām „ambīcijām” iemantoja pašvaldības kultūras politiķu nenovīdību, un viņiem nomas tiesības uzteica. Pēdējais piliens   pašvaldības konflikta sākšanai ar biedrību  K@2 bija Rožu ielā saņemtais  Kalles iesniegums ar lūgumu iesākt privatizācijas procesu ēkai Katedrāles ielā 2.

Cik zinu, kā nenopietns tika uzņemts arī Vilmāra Bogdanova priekšlikums bijušo staciju Ložmetējnieku ielā 6 izmantot vindsērfinga kluba „Rietumkrasts” aktivitātēm.

Domes ierēdņi savā proletāriskajā nihilismā turpināju būt vienaldzīgi pret šīs unikālās ēkas vismaz iekonservēšanu nākamām paaudzēm. Pašvaldības bezdarbību šajos apstākļos vēl varētu saprast tās racionālo apsvērumu dēļ. Taču  Latvijas valsts pārvaldes mehānismā veģetējošais “koka zobrats” – Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā mūža amatā esošā Jura Dambja vadībā absalūti ignorēja šo unikālo objektu, pat neiekļaujot to kultūras pieminekļa sarakstā.  

Vēlāk gan dzirdēju baumas, ka skaistā ēka nevienam nav dota, jo to iekārojis “Liepājas metalurga”  galvenais īpašnieks Zaharjins – ”no kakto ruki nedoķenuļis”...

Kādus gadus atpakaļ ar savu draugu Ivaru Kesenfeldu apmeklējām Maskavas Ieroču palātu un vairākus muzejus. Kādu pēcpusdienu nolēmām – ja liepājnieki nespēj cienīt poļu arhitekta Gaļenzovska atstāto lielisko mantojumu Liepājā, kaut domās pateiksim paldies viņam Maskavā. Zinot, ka krievi nesen bija restaurējuši Geļenzovska 1901.gadā projektētos interjerus piecu zvaigžņu viesnīcai „Metropole”, iegriezāmies tieši pretim Lielajam teātrim esošajā viesnīcas restorāna zālē ieturēt nesteidzīgas pusdienas.

Jau ar pirmo soli pār greznā nama slieksni, krievu jugenda ciļņos, spoguļu un misiņa mirdzumā, eleganti izliekto griestu un logaiļu kompozīcijās divu stāvu ausgtumā atpazinām Gaļenzovski Liepājas Karostā.

Uz sniegbaltā galdauta kūpēja aromātiska zivju viras terīne, kurā šefpavārs kā mākslinieks gleznai teatrāli pievienoja pēdējo otas triepienu – karoti degvīna...

Sveicienam vienam no mūsu Karostas nepelnīti aizmirtajam celtniekam pacēlām mazus, norasojušus vodkas ķobīšus.