Starp gandrīz desmit šajos gados jaunus īpašniekus gaidošajiem namiem ar īpašu atzinību jāizceļ Ūliha un Kūrmājas prospekta krustojumā esošais bijušais Rīges nams.

Portāls pirms pāris dienām rakstīja, ka varenā un labi saglabātā ēka Kūrmājas prospektā 21 izlikta pārdošanā ar cenu 1,3 miljoni eiro. Nu apskatīsim tās vēsturi plašāk.

Šis prospekts, dažreiz dēvēts arī par Kūrmājas bulvāri, kā nekur citur Liepājā atspoguļo mūsu pilsētas labos, treknos un arī visliesākos laikus.

Prospekta apbūves sākums datējams ar 1880.gadu un ļoti īsā laikā kļuva par spoguli pilsētas ekonomiskajam uzplaukumam. Viena pēc citas tur abās plašā prospekta malās izslējās gan greznas mūra villas, gan bezgaumīgas, ciku caku rotātas un romantisku tornīšu stutētas koka mājas.

Par Kūrmājas prospektu liepājnieks var teikt – lūk, te var redzēt to, ko bagātās 19. gadsimta beigu Liepājas komercfirmas, kuģu īpašnieki, labības, koku, linu un spirta rūpnieki, baņķieri un tirdzniecības starpnieki nopelnīja un ieguldīja savos nekustamajos īpašumos. Pie reizes – arī savam statusam atbilstošajā vietā Liepājas sabiedrībā.

Kūrmājas prospekta 21 gruntsgabalā savu reprezentācijas namu 1885.gadā bija nodomājis celt arī Liepājā, Daugavpilī, Rīgā un Kurzemē pazīstamais būvju lieluzņēmējs Johans Vilhelms Rīge (18.12.1838 – 25.09.1894). Uz Liepāju uzaicināts kā toreizējā pilsētas arhitekta Paula Maksa Berči sirdsdraugs, viņš bija viens no visbiežāk pasūtījumus saņemošajiem Berči projektēto māju būvniekiem.

1885.gada 20.martā Liepājas domes būvkomisija apstiprināja drauga Berči rasēto būvprojektu un līdz rudens salnām ēka  jau bija zem jumta. Tagad grūti pateikt, kādai sākotnējai izmantošanai bija paredzētas mājas divdesmit istabas, gari iekšējie koridori, saimniecības telpas un pagrabi.

Turklāt gandrīz visas telpas bija caurstaigājams, ar karalisku divvērtņu durvju anfilādes pārejām. Tā laika avīzēs jauno māju dēvēja par Rīges reprezentācijas villu vai pat templi. J.V. Rīgem jau piederēja agrāk uzceltās K. Valdemāra iela 14 un 16. Kas tur dīvains, ja būvuzņēmējs ziemā bija iedomājis sildīties pie toreiz Vilhelmīnes ielas 14 greznā kamīna, bet vasarās uz balkona malkot vēsu Reinas vīnu Kūrmājas prospekta villā!

Tagad atjaunoto ārējo fresku un interjera autors ir toreiz visdārgākais Liepājas daiļkrāsotājs Ādolfs Kunčers. Vilhelms Rīge nomira savas slavas un bagātības zenītā – 56 gadu vecumā.

1898. gadā, mantiniekiem dalot mantojumu, lepnā māja nonāca ebreju labības tirgotāja L. Eliasberga īpašumā, bet 1908. gadā īpašumu iegādājās Bobruiskas ebrejs, koktirgotājs Š. Šefkinds. Viņa laikā gruntsgabala dienvidu robebežās tika pabeigts Rīges iecerētais rozārijs un saimniecības ēkā – ziemas dārzs. Pirmā pasaules kara laikā mājas otrajā stāvā atvēra virsnieku kafetēriju un biljarda zāli, bet vasarās uz balkona ērtās sofās un romiešu stila vāļās varēja atmaigt frontes dubļus bridušie vācu un somu 27. Karalisko Jēgeru bataljona virsnieki. Šajā kafejnīcā neesot bijis tik tradicionālā lielā tējas patvāra, bet gan "brīnums" – ar tvaiku karsējams pirmais kafijas aparāts pēc Vīnes vai Berlīnes parauga.

1940.gada septembrī Kūrmājas 21 māju ar un visu iedzīvi Šefkindiem nacionalizēja. Līdz vācu okupācijai tajā ievācās PSRS okupācijas spēku robežsargi.

Taču visdrūmākās vēstures lappuses šai vietai saistās ar vācu nacistu okupācijas periodu, 1941.–1945. gadu. Vācu SD, bet kopš 1942.gada arī latviešu Drošības policija, tur uzturējās visu kara laiku. To starpā arī tādi Liepājas iedzīvotāju bendes, kara noziedznieki kā Erhards Grauels, Reiherts, Volfgangs Kiglers, Kurts Jurgšeits, Brikners, Emīls Didrihs un citi.

 "Vienīgie latvieši, kurus ielaida vāciešu aizņemtajās telpās Kūrmājas ielā 21, bija tulki. Vāciešiem bija telegrāfs un pagrabā darbnīca ebreju zeltkaļiem, pulksteņmeistariem, radiotehniķiem, kurpniekiem un šuvējiem....SD kontrolēja, bet faktiski pārvaldīja visas ieslodzījuma vietas Liepājā un tās apkārtnē", rakstīja vēsturnieks Andrievs Ezergailis.

 Pēc kara ilgus gadus Kūrmājas prospektā bija ievietota Liepājas palīgskola, pēc dīvaina apzīmējuma – 13 skola.

1995.gada 14.decembrī īpašumu denacionalizēja – to atguva Kanādā dzīvojošais mantinieks Natans Šefkinds.