Gadu mijā portāla www.irliepaja.lv redakcijā ar bieza vatmaņpapīra tīstokli padusē bija iegriezusies dīvaina persona – gan pēc izturēšanās, gan izskata.

Bažīgi apjautājies par novērošanas kamerām koridorā un noklausīšanās ierīcēm, tā pusčukstus uzrunāja tuvāk durvīm sēdošo darbinieci un apjautājās, vai te ir arī kāds Latvijai (izņemot tagadējo ceturtā maija republiku) uzticams cilvēks! Saņēmis apstiprinošu atbildi, padilušā padomju virsnieka mētelī un labākus laikus redzējušos smalkvilnas vizītsvārkos ģērbtais vīrs izvilka savu biezā vatmaņpapīra tīstokli.

"Te ir Liepājas pazemes rūpnīcas shēma, tā, ko mums, pagrīdniekiem, 1984.gadā par bargu naudu pārdeva kāds trešā ranga kapteinis. Protams, mēs nekavējoties kartes kopiju pārsūtījām "kur vajadzīgs", bet šis oriģināls palika pie manis."

Par tā saucamo Liepājas pazemes jūras torpēdu rūpnīcu biju dzirdējis arī agrāk. Pat tik konkrētas leģendas – esot ap 70 līdz 100 metrus zem Karostas ziemeļu daļas, ar ietilpību teju līdz 15 tūkstošiem cilvēku, kuri, ievesti no PSRS teritorijām aiz Urāliem, strādājot maiņās pa pusgadam... Vēl Krievijas Federācijas armijai esot Liepājā, man pat norādīja iespējamās ieejas un liftu tuneļus: tagadējās ģenerāļa Baloža ielas kvartālā pretī DUS "Kings" un milzīgo angāru jūras pusē aiz Virsnieku sapulces pils. Ne mazāk aizdomīga un par PSRS militāristu slepenajiem plāniem liecinoša joprojām ir tagadējo Beberliņu ūdenskrātuve. Tā kā grandiozs objekts radās septiņdesmito gadu beigās. Jaudīgi zemessūcēji dienu un nakti padziļināja smilšu krāteri. Lai slēptu patiesos mērķus un novērstu uzmanību no milzīgā smilts daudzuma, darbus daļēji mēģināja maskēt ar silikātķieģeļu rūpnīcas uzcelšanu un darbību Kalpaka ielas sākumā aiz linoleja rūpnīcas. Bet... priežu mežā pie Beberliņiem jau būvēja dzelzceļa rampu, pagarinot militārās kravas stacijas "Gvarģeiskaja " sliedes. Tas laikam bija domāts kā kraujlaukums nākamajai rūpnīcai. Daži Tautas frontes aktīvisti vēl šobrīd apgalvo, ka liepājnieku protesti pret taktisko raķešu pārkraušanas poligonu 1990./91.gadā apturējuši arī jaunās raķešu pazemes rūpnīcas celšanu.

Bet par karaspēka daļas Nr. 95447* teritorijas plānu – tajā shematiski, bet precīzā mērogā norādīta teritorija aptuveni 3,5 hektāru platībā.

Ar ugunspunktiem, apšaudes trajektorijām un pat trīs BTR (bruņumašīnu) stāvvietu. Stingri apsargājamās teritorijas plāns attiecas uz Atmodas bulvāra ziemeļu galu, Vingrotāju un Lībiešu ielām t.s. Sestajā grupā. Spriežot pēc atzīmēm un vēlākiem papildinājumiem, kara daļas Nr. 95447 uzdevums bijis sargāt septiņus militāro mantu angārus, taču tur atradās arī četras ieejas pazemē, elektrostacija, sakaru mezgls, viesnīca un pat... siltumnīca. Bet vai tikai? Varbūt patiešām sargzaldāti bija pārliecībā, ka sargā zaldātu katliņu, kirzas zābaku vai šineļu šķūņus. Taču īstenībā...

Domāju, ka dīvainā "pagrīdnieka" "dārgā" trofeja uzskatāma par aizgājušā PSRS okupācijas laika reliktu un ne apstiprina, bet arī nenoliedz faktu par pazemes pilsētas esamību Liepājā. Bet ...kas zina, vai citviet tādu "pagrīdnieku" stāsti nerosinās mūsdienu digerus jaunos meklējumos!

*karspēka daļa Nr. 95447 – 34. jūras apsardzes divīzija, štāba priekšnieks I ranga kapteinis I. Ušalovs. Avots: "Latvija–PSRS karabāze", Ilgonis Upmalis, Ēriks Tilgass, Jānis Dinevičs, Anatolijs Gorbunovs. Izdevniecība "Zelta grauds", 2006., 87.lpp.