Pilsētā netrūkst piemēslotu nostūru, tādu ir pat kāpās, netālu no Glābšanas stacijas. Parastākie vaininieki ir bezpajumtnieki, precīzāk, to degradētākā daļa.

Ar viņiem cīnīties nespēj arī pašvaldības policija, tādēļ nereti tā izliekas neredzam, ka par izgāztuvi pārvērsta pat Jūrmalas parka kāpu zonu.

Pašvaldības policijas pārstāvis Kaspars Vārpiņš, jautāts kā policija cīnās ar bezpajumtniekiem, tautā sauktiem par „bomžiem”, kuri kāpu zonu izraibinājuši ar daudziem miniatūrām izgāztuvēm līdzīgiem perēkļiem, no tiešas atbildes izvairās.

Pēc Vārpiņa teiktā, pašvaldības policija „bomžiem”, kas pārkāpj likumu, sastāda tādus pašus protokolus kā citiem likumpārkāpējiem, lai arī saprot, ka jēgas no tā nav nekādas.

Policisti viņus nogādājot naktspatversmē, kur tie varot paēst un nomazgāties, vai, ja aizturētais ir alkohola reibumā un izturas agresīvi, tad viņa ceļš ved uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru. Respektīvi, policija nevis attur pret apkārtējo vidi agresīvos klaidoņus no pārkāpumu izdarīšanas, bet drīzāk izpilda gādīgas aukles funkcijas.  
Uz jautājumu, kā pielikt punktu klaidoņu īstenotajai vides degradācijai blakus Jūrmalas parkam, labākais ko policijas pārstāvis varēja ieteikt, ir zvanīt un ziņot par šādām vietām, tad policija tās biežāk apsekos.

Vārds „bezpajumtnieks” izraisa līdzjūtību, jo raisa asociācijas ar likteņa sistu cilvēku, kurš nonācis nelaimē un zaudējis pajumti. Taču saruna ar Sociālā dienesta direktori Ivetu Bartkeviču, liek saprast, ka tādu ir mazākums. Vairāk tomēr ir izlaidušos un morāli degradētu personu, kuras neļauj dienestiem sev palīdzēt, jo palīdzībai ir noteikumi: jātop par cilvēkiem un jāatsakās no ierastās alkohola piesātinātās puslopiskās „neatkarības”.

Naktspatversmē pašlaik ir 125 gultasvietas, ziemas sezonā  iespējams to skaitu vēl vairāk palielināt, taču janvārī aizpildītas vidēji bijušas vien 100 vietas, lai gan reālais klaidoņu skaits Liepājā tiek lēsts daudzkārt lielāks.

„Starp viņiem ir ļoti daudz tādu, kuri negrib nākt uz naktspatversmi, jo pie mums ir jāievēro higiēna, miers un nedrīkst lietot alkoholu. Ir tādi, kas ar šādu kārtību nevar samierināties” – stāsta Iveta Bartkeviča.

Lai varētu uzturēties naktspatversmē, obligāts nosacījums ir arī regulāra ārstēšanās, piemēram, no tuberkulozes. Tāpat, divus mēnešus naktspatversmē var uzturēties bez maksas, bet pēc tam gan jāmaksā zināma dienas nauda, kas gan esot simboliska – daži desmiti santīmu.

Toties par šo simbolisko naudiņu daudz tiek dots. Iespēja gulēt tīros palagos, drošībā un siltumā, nomazgāties pašam un izmazgāt apģērbu, turklāt vēl paēst brokastis un vakariņas. Ja ir smagākas veselības problēmas, tiekot nodrošināta arī medicīniskā palīdzība. Tāpat Sociālais dienests piedāvā palīdzību arī kārtojot dokumentus un tikt pie dažādiem pabalstiem. Taču ne vienmēr šādas iespējas tiek novērtētas – pēc Bartkevičas vārdiem, Sociālais dienests lielākā vai mazākā mērā spētu palīdzēt faktiski visiem bezpajumtniekiem, un, ja mēs joprojām pilsētā redzam utainus, netīrus, pēc alkohola dvakojošus klaidoņus, tad tā tomēr pa lielākai daļai ir viņu pašu izvēle.

Pagaidām, ja pieņemam, ka dzīvot klaidoņa un saulesbrāļa dzīvesveidu ir tādas pašas cilvēktiesības kā iet skolā vai iestāties arodbiedrībā, „bomžu” radītajām problēmām risinājums nav redzams.

Eiropas Savienības regulas nepieļaus izveidot noteiktu dzeloņstieplēm apjoztu pilsētas daļu, kurā pilsētvides degradētāji bez noteiktas dzīvesvietas, tiktu piespiedu kārtā vienkopus nometināti, un bez īpašas atļaujas ārā laisti netiktu.