Piedāvājam Gunāra Silakaktiņa 2001. gadā sagatavoto aprakstu – pamatojumu Liepājas ostas bākas iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļi sarakstā.

1866. gadā pēc Krievijas Satiksmes ceļu un Jūras ministriju pasūtījuma tika uzsākti Liepājas tirdzniecības ostas paplašināšanas un modernizēšanas darbi, kuru gaitā 1868. gadā tika uzcelta Liepājas bāka. Tās tehniskā projekta autors nav zināms, taču literatūrā atrodams skaidrojums, ka šim jūras navigācijas subjektam izmantots standartizēts tipveida projekts. Bākas celtniecību – ķeta segmentu izgatavošana, montāža un iekšējais metāla aprīkojums izgatavoti Liepājas būvuzņēmēja Leopolda Meinharda dzelzs lietuvē un metālizstrādājumu remonta darbnīcās (1862.-1873.) Ziemeļu-Rīta ostmalā, tagad Jaunā ostmalā 2, Liepājā. Lai taupītu uz materiālu piegādes un izgatavoto bākas detaļu transporta rēķina, dzelzs lietuves šķūņi kā pagaidu celtnes tika uzcelti un darbojās tiešā jaunceļamās bākas tuvumā, tai vietā, kur tagad atrodas koncertzāles "Lielais dzintars” auto stāvvietas.

Līdz jaunās bākas uzcelšanai pie Tirdzniecības kanāla dienvidu piekrastes darbojās vecā bāka – tagad Liepājas loču tornis ar primitīvu, nedrošu un nespodru uguns signālu.

Pirmā jaunās bākas gaismas ierīce sastāvēja no petrolejas spuldzes ar fokusējošām lēcām uz rotējošas metāla plates-galda, kuru darbināja ar vinču uzvelkams pulksteņa mehānisms (paceļamā atsvaru bumba atradās vertikālā caurulē bākas centrā). Ap 1897. gadu bākas petrolejas gaismas avotu nomainīja ar gāzes degļiem, uzlaboja lēcu un reflektējošo ekrānu sistēmu. Bākas signāls bija pastāvīga uguns ar vienu stiprāku zibsni.  Sākoties I Pasaules karam, 1914. gada augustā un septembrī, kā arī 1915. gada martā vācu kara flotes kuģi ar lielgabaliem vairāk kārt apšaudīja Liepāju, trāpot arī bākai. Pateicoties bākas apaļajai un konusveida formai kuģu lielgabalu granātas gan trāpīja tai, taču atlēca un mainīja virzienu (rikošetēja). Tikai viena granāta caursita abas ķeta korpusa malas. Taču pēc I Pasaules kara – 1923./24. un 1924./25. remontdarbos nācās nomainīt septiņas 27–30 mm biezas 2,3x1,5 metru konusu  plāksnes, kuras bija lielgabalu granātu bojātas. 1915. gada aprīlī krievu karspēks bākas iekārtu demontēja un izveda uz Krieviju. Tās vietā vācu ķeizariskā kara flote uzstādīja jaunu elektrisku ierīci ar Berlīnes firmas "Jul. Pintsch" diviem staru metējiem un 250 mm fokusa atstatuma lēcām uz rotējoša galda. Gaismas avots – 1000 W kvēles gaismas spuldze un rezervē petrolejas deglis. Šo ierīci izmantoja līdz 1942. gadam, kad bākas elektrisko gaismas avotu taupības nolūkā nomainīja pret acetilēna (C2H2) = CaC2+2H2O=Ca(OH)2+C2H2 zibšņu aparātu uz esošās pamatnes. Šī gaismas ierīce kalpoja arī pēckara laikā līdz 20. gs. sešdesmitajiem gadiem.

Bākas korpuss gan starpkaru, gan pēckara gados vairākas reizes ticis krāsots, sākotnēji tas bijis sarkanā, tad melnā krāsā. Sešdesmito gadu vidū bākas gaismas stāva logi pilsētas pusē aizklāti ar skārdu, samazinot gaismas zibšņa leņķi līdz 180 grādiem. 1987. gadā (saglabājusies uzraksta plāksnīte) uzstādīta tagadējā gaismas zibšņa optiskā ierīce polikarbonāta kupolā. Rotējošais galds ir nomainīts pret nekustīgām koncentriskām lēcām, kuru fokusā regulāri iedegas elektriskā kvēlspuldze. Modernizācija veikta arī 1997. gadā un 21. gadsimta sākumā, uzstādot radio ultraīsviļņu signāla pārraidīšanas un akumulatoru iekārtas.

Bākas vizuālā tehniskā stāvokļa raksturojums
Tās koordinātes ir 56 grādi, 31,1`N; 20 grādi 59,5`O. Bāka celta uz granīta un betona kvadru pamatnes. Bākas ķeta lējuma pamatnes izmērs 7.10 m. un fokusa/kupola/ augstums 32,1m. Tai ir pieci pilni stāvi ar 24 ažūra ķeta lējuma vītņu kāpņu pakāpieniem gar bākas iekšējo korpusu un tādi paši divi nepilni stāvi ar 11 un 9 pakāpieniem fokusa tuvumā. Bākas korpuss montēts no ķeta lējuma koniskām plāksnēm ar aptuveno biezumu 25 līdz 35 mm. To izmērs 2,3 x1,5 m. Plāksnes sastiprinātas ar bultskrūvēm pa desmit vienā apļa solī, kas veido pusi stāva.

Visā bākas augstumā kā centrālā ass iemontēta ~ 400 mm diametra caurule, kas domāta rotējošā pulksteņa galda mehānisma atsvaram un stāva pārseguma konstrukcijas balstīšanai.

Bākas korpusā atrodas 15 apaļas formas logi.

Liepājas ostas bāka vizuāli atrodas apmierinošā tehniskā stāvoklī, kas pastiprina tās kā tūrisma un izziņas objekta nozīmi. Bākas iekšējā siena visā augstumā vairākas reizes krāsota, nenoņemot iepriekšējo krāsu slāni, tādēļ vietām tā caurrūsējusi un krāsu slānis daļēji atdalījies. Gaiss iekštelpās mitrs, nav pietiekamas ventilācijas. Bākas zemes gabala teritorijā atrodas bijusī uzraugu un sarga dzīvojamā māja, kas tagad iznomāta, bet nav apdzīvota.

Secinājumi
Liepājas ostas bāka ir vērtīgs Latvijas kultūras un inženiertehniskā mantojuma objekts, kas kopš 1868. gada saglabājies bez būtiskām izmaiņām. Celtne un tās vēsture ir saistīta ar Latvijas otrā lielākā vēsturiskā hidrotehniskā kompleksa – Liepājas ostas attīstības vēsturi un ir tā sastāvdaļa. Bāka celta kā unikāls, pilnībā saglabājies hidrogrāfijas būvobjekts. Tajā atrodas un ir apskatāmi citās Latvijas bākās zaudēti tehniskie risinājumi un ierīces, kā rotējošā galda atsvaru šahta un ķeta lējuma ažūri vītņu kāpņu pakāpieni un konsoles, fokusa/kupola 12 šķautņu telpas dzidrināto stiklu stiklojums. Bāka ir izteiksmīga, vizuāli uztverama Liepājas ostas un pilsētas panorāmas sastāvdaļa, kas skatāma gan no jūras, gan Dienvidu mola, gan pašvaldības labiekārtot sāktās kanāla promenādes puses.

Liepājas ostas bāka ir iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Uzziņa
Bākas pašreizējā adrese: Roņu iela 6A, vēsturiskā adrese: Dienvidu vakara ostmala 66/69, Vecā ostmala 64. Kadastra Nr. 17000300022 Īpašuma piederība: VAS “Latvijas Jūras administrācija” (bāka), Trijādības iela 5, Rīga; Latvijas Republikas Satiksmes ministrija (dzīvojamā ēka), Gogoļa iela 5, Rīga.

Zemes gabala platība 1906 m².

Īpašuma sastāvs – četras ēkas.

Vēsturiskais īpašuma sastāvs: bāka, dzīvojamā ēka, noliktava, kūts, pirts, aka, pagrabs.

Reālais īpašuma sastāvs uz 2018. gada 1. martu – divas ēkas: bāka un dzīvojamā ēka.

Vēsturiskais hipotēkas Nr. 4256 (īpašuma reģistrācijas Nr. Zemesgrāmatā).

Literatūra
Liepājas 300 gadu jubilejas piemiņai 1625.-1925. Liepājas pilsētas valdes izdevums, Liepāja, 1925.
Pārskats par ūdensceļu izbūvi un uzturēšanu līdz 1935.g. 1. aprīlim. I daļa. Jūras ceļi. Jūrniecības departamenta izdevums, 1935.
Enciklopēdija "Latvijas jūrniecības vēsture, 1850-1950” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Preses nams, 1998.
Bērziņš V. "Latvija pirmajā pasaules kara laikā”. Rīga, Zinātne. 1987.
Biedriņš A., Liepiņš E. "Latvijas industriālā mantojuma ceļvedis" Rīga. Latvijas industriālā mantojuma fonds, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. 2002.
Ginters J. "Liepājas gadsimti”. Liepāja. Liepājas muzejs. 2004.
Gūtmanis D., Štāls A. "Liepāja. Ceļvedis". Rīga. Jumava. 2005.
Malahovska L. "Latvijas transporta vēsture". Rīga. Zinātne. 1998.
Upmalis I., Tilgass Ē. u. c. "Latvija – PSRS karabāze". Rīga. Zelta grauds. 2006.
Melkonov J. "Puški Kurļjandskogo berega". Rīga. Gvards. 2005./Krievu valodā/

Manuskripts
Lazdiņš N."Liepāja. Antropoloģisks apcerējums par Dienvidkurzemes jūras vārtiem un tās ietekmes sfairu." I sējums. Filadelfija. 1970.