Gatavojoties Liepājas ostas bākas remontam, vietā atcerēties to cilvēku vārdus, kuri kopš 1868.gada 20.jūlija, kad jauno bāku iesvētīja, rūpējušies par to.

Angļu firma, kas vadīja darbus un arī uzstādīja gaismas ierīci, pēc līguma ar Krievijas Jūras ministriju bija atstājusi divus angļus bākas gaismas laternas uzraudzīšanai un vietējo ostas uzraugu apmācībai. Šobrīd gandrīz neiespējami ir apjaust, cik drūma un vientuļa vējainajā Tirdzniecības kanāla malā toreiz stāvēja bāka. Angļi uzturējās mazajā bākas uzraugu un mašīntelpu mājiņā tās piekājē. Ik pa laikam gan vietējā vācu avīzē, gan Rīgas vai Pēterburgas ziņu lapās varēja lasīt par britu nedienām – kāds esot saslimis ar grūtsirdības vainu, kāds atdevies spirtotiem dzērieniem, bet cits pilsētā esot sameklējis sev "jaunu, veselīgu veļas mazgātāju".

Diemžēl pirmo vietējo liepājnieku – bākas uzraugu vārdus līdz šim man nav izdevies noskaidrot, bet ar Latvijas Republikas laika sākumu bākas uzraugus sāka izraudzīties no pensionētu jūras kapteiņu vidus. Tam, ka vecie jūras vilki bez sirdssāpēm jūrnieka cienīgi varēja pavadīt vecumdienas, jāpateicas ostas valdes priekšniekam, tālbraucējam, kapteinim Jānim Smiltniekam (1876.–1952.).

No 1932. līdz 1936.gadam par bākas uzraugu Jūras departaments bija apstiprinājis rezerves jūras virsnieku, kapteini Gustavu Pārupu (1881.–1936). Krievu–japāņu kara dalībnieks, bijušais admiralitātes praporščiks bija Brīvības cīņu dalībnieks, vēl pirms kara beidzis Liepājas jūrskolu. Vēlāk transporta kuģu kapteinis un jūrskolas skolotājs.

G. Pārupa laikā bāka piedzīvoja pirmo modernizāciju, tika veikta tās korpusa krāsošana. Bākas uguns signālam iekārtoja rezerves gāzes padevi. G. Pārups ar sievu Lidiju un četriem bērniem dzīvojis Vītolu ielā 11. Kapteinis miris 1936.gada 24.novembrī un apbedīts Ziemeļu kapos.

Īsu brīdu par bākas uzraugu strādājis Pāvils Ņikanorovs un Ādolfs Graščaitis.

Jānis Adatiņš (1889.–1970.), tālbraucējs kapteinis, par Liepājas bākas uzraugu bijis 15 gadus. Mācījies Ainažu un Rīgas jūrskolās, bet kapteiņa diplomu saņēmis Baku jūrskolā. Pirms bākas priekšnieka amata Adatiņš bijis Liepājas jūrskolas skolotājs, mācību kuģa "Jūrnieks" stūrmanis un kapteinis, ļoti daudzu topošo jūrnieku mācību grāmatu, navigācijas zīmju un kuģošanas drošības instrukciju autors.

Lasot J. Adatiņa dienesta gaitu aprakstu un bākas uzrauga pienākumu sarkstu, apbrīnoju viņa darbaspējas – bez bākas jūras kapteiņa atbildībā bija vēl 16 ostas signāluguņu un navigācijas zīmes, miglas taure, peldošā bāka, ostas vārtu un sadalošā mola signāli..., bet pēc Zvejnieku ostas izbūves – arī jūrā izejošo zvejnieku uzskaite un uzraudzība. Tā kā kapteinis ar sievu Ievu dzīvoja turpat bākas mājiņā, J. Adatiņam sevišķi vasarās nācās brīvprātīgi pildīt arī ostas gida pienākumus. Vai ik dienu vietējie ekskursanti vai arī no Polijas, Vācijas vai Dānijas vēlējās aplūkot pilsētu un ducīgais vīrs kāpa 36 metrus augstajā bākā.

Jānim Adatiņam gan piemita neizskaidrojama zagļu pievilkšanas spēja. Senākā sarunā ar bijušo bākas elektromontieri Vilhelmu Šulcu esmu dzirdējis par vismaz trijām kapteiņa apzagšanām. Te bez pēdām nozudis kapteiņa velosipēds no jahtkluba "Nord" piestātnes Cetiņjē, te Mākslinieku pagrabiņa garderobē pačibējis sudraba pulkstenis ar ķēdi... Savukārt 1939. gadā Jāņa un Ievas Adatiņu dzīvokli "aptīrījusi" kalpone Emīlija Arnts no Bērzu ielas 24.

Kapteini Adatiņu bākas pārziņa amatā paturēja arī jaunā valdīšana 1940.gadā. Viņš esot skaitījies kā padomju varas līdzjutējs (сочуствуйщийй). To, ka tāds arī bijis, parādīja 1945. gada 9. maijs, kad Adatiņš, izvilcis četrus gadus noglabāto sarkano karogu, pirmais to iekāra virs Liepājas bākas torņa flagštokā.

1951.gadā bākas priekšnieks bijis jūras kara flotes virsnieks Dmitrijs Ņesvedovs.

Bākas dzīvi pavadījušas ne viena vien leģenda. Piemēram, 1920.gada vētrainā novembra naktī kāds misēklis izdzēsis tās uguni. Uzraugs tobrīd mazas vaska svecītes gaismā savā namiņā vīkšojis vakariņas. Attapdams notikušo, pa dzels kāpnēm steidzies uz augšu, līdzi paņemdams tikai degošu vaska svecīti. Pēkšņi svecīti pati ierunājusies cilvēka balsī: "Kur tu mani nes, es drīz dzisīšu!"

Uzraugs nu lūdzies pretī – tu tikai dedz, dedz līdz rītam un lūdzama nedziesti! Tā arī noticis un mazā svecīte bākas torņa galā, gan nespodru gaismu plāvojot, degusi līdz rītam, kuģiem vētrā ceļu rādot!