Turpinām zvērināta advokāta, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Linarda Muciņa pētījumu, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

(2.turpinājums)

Nāvi nesošās Maskavas direktīvas
Ieslodzīto nošaušanu LPSR IeTK Liepājas pilsētas nodaļas milicijas ēkas jeb "Zilā brīnuma" pagrabos nevar aplūkot atrauti no notikumiem, kas sākoties Vācijas-PSRS karam norisinājās visā PSRS teritorijā, it sevišķi tās Rietumu reģionos. Neapšaubāmi, ka PSRS kā totalitāras un stingri centralizētas valsts rīcību noteica un vadīja tās vadonis Staļins un VK(b)P CK politbirojs. Tieši Staļins kā absolūtais diktators deva visas tās noziedzīgās pavēles, kuras tieši vai netieši pēc tam realizēja komunistu partijai pakļautās valsts represīvās struktūras – PSRS Augstākās padomes prezidijs (PSRS APP), PSRS TKP, PSRS IeTK, PSRS VDTK un to orgāni uz vietām. Ieslodzīto nošaušana Liepājas milicijā un citur Latvijā nenotika kā kādu vietējo VDTK, IeTK nodaļu vai milicijas priekšnieku vai atsevišķu vietējo miliču pašdarbība, negadījums vai aizejošā karaspēka ekscess; tā arī nebija LPSR iekšlietu tautas komisāra Novika vai LPSR valsts drošības tautas komisāra Šustina iniciatīva, bet no padomju valsts būtības izrietošs, augstāko komunistiskās partijas represīvo orgānu realizēts varas akts, kurā, protams, aktīvi un ar iniciatīvu darbojās gan tiešie šāvēji, gan rakstāmgalda slepkavas⁷⁰ Noviks, Šustins un citi.

Šeit saskatāma analoģija ar Hitlera pavēlēm un Vācijas represīvo orgānu rīcību kara sākumā. Kā uz to norāda profesors Andrievs Ezergailis, tādā totalitārā valstī kā Vācijā, Hitlera dotās pavēles par cilvēku nošaušanu karam sākoties tika realizētas strukturēti; kā viņš izpētījis un raksta, tad nacistu sarīkotā "šaušana iesākās vienlaicīgi, turklāt ar līdzīgām metodēm," kas "pats par sevi jau norāda uz totālu iznīcināšanas pavēli," jo cilvēki visos iekarotos "apgabalos no Moldovas, Ukrainas, Baltkrievijas līdz Baltijai," "vairākos simtos vietu tika šauti vienlaicīgi"⁷¹.  

Šodien, kļūstot pieejamai daļai no dokumentiem, varam konstatēt, ka, jau sākoties karam, visu represīvo orgānu rīcība visā PSRS teritorijā norit saskaņoti un vienveidīgi, un izriet no viena centra – Maskavas un tur izvietotajiem VK(b)P CK politbiroja, diktatora Staļina un tam faktiski pakļautajiem PSRS APP, PSRS TKP, PSRS VDTK, PSRS IeTK un PSRS Aizsardzības tautas komisariāta (PSRS ATK) orgānu rīkojumiem. Neskatoties uz 1936. gadā pieņemto PSRS Konstitūciju,⁷² VK(b)P CK politbiroja un tās represīvo valsts varas orgānu rīcība apskatāmajā jautājumā bija antikonstitucionāla, vienveidīga un notika atgriešanās pie Lielā terora laika metodēm un kritērijiem. Represīvie orgāni nepārtraukti darbojās antikonstitucionāli un pretlikumīgi saskaņā ar personiskiem diktatora Staļina un faktiskā valsts varas augstākā orgāna – VK(b)P CK politbiroja norādījumiem, pretrunā ar PSRS Konstitūcijā noteikto par tiesu varu⁷³ un citiem likumiem. Cilvēki tika represēti un nošauti pat ārpus pašas PSRS izveidotā, nekādiem tiesiskiem kritērijiem neatbilstošā, represīvā mehānisma, neskatoties uz to, vai tas notika pirms Vācijas-PSRS kara (Lielā terora periods, Polijas pilsoņu un poļu ieslodzīto nošaušana 1940. gadā Katiņā un citas represijas), karam uzsākoties (ieslodzīto nošaušana cietumos un citās ieslodzījuma vietās un citur), kara laikā (PSRS ģenerāļu un citu personu nošaušana Kuibiševā 1941.gadā, nošaušanas citur) vai pēc kara (poļu gūstekņu nošaušana Augustovā 1945. gadā, nacionālo partizānu nošaušana, un citas nošaušanas un valsts akceptētas slepkavības).

Kaut arī padomju represīvie orgāni un to tiesību pārņēmēji – Krievijas institūcijas vēl līdz šai dienai cenšas slēpt šo noziegumu pēdas, tieši skandalozākie nošaušanas gadījumi – Polijas pilsoņu un poļu nošaušana Katiņā un citur 1940. gadā, ieslodzīto, no kuriem ļoti liels skaits bija poļi, nošaušana Rietumukrainas (Ļvovas u.c.) un Rietumbaltkrievijas cietumos karam sākoties, sagūstīto poļu partizānu nošaušana Augustovā 1945. gadā, piešķir šiem noziegumiem starptautisku dimensiju un vēl šodien ir aktualitāte. Arī ieslodzīto PSRS pilsoņu (arī ģenerāļu – Kuibiševā un politiski pazīstamu personu – citur) un Molotova-Ribentropa pakta rezultātā okupēto un aneksēto valstu pilsoņu nošaušana cietumos 1941. gadā, kā arī šo notikumu publicitāte ļauj precīzāk restaurēt visu šo genocīda noziegumu un noziegumu pret cilvēci virkni. Bez visā pilnībā šobrīd pieejamiem dokumentiem varam saskatīt vienotu represīvo orgānu rīcību ne tikai okupētās Latvijas teritorijā, bet arī citur PSRS Rietumu reģionos karam sākoties, rekonstruēt notikumus, kuru idejas autori, tiešie pavēļu devēji, retranslatori, izpildītāji, upuri un dokumenti vēl joprojām nav visā pilnībā ieraudzījuši dienas gaismu. Kādi dokumenti un citi fakti šodien ir pieejami, lai varētu rekonstruēt nošaušanas Liepājā, Latvijā un citur, kā arī šajā lietā iesaistītās personas.

Sākoties Vācijas-PSRS karam jau 1941. gada 22. jūnijā PSRS APP ar savu dekrētu "Par kara stāvokli"⁷⁴ PSRS rietumu reģionos, arī Latvijā,⁷⁵ izsludināja kara stāvokli (1.p.), nododot visu varu SZSA (2.-5.p.), bet tiesu varu – SZSA kara tribunāliem⁷⁶ (KT) (6.-9.p). Daudz nekonkrētāk dekrētā norādīts par vainīgo atbildību pēc kara laika likumiem (7.p.), kuri tālāk nav paskaidroti, kas liek domāt, ka šim dekrētam ir vēl kāda nepublicēta vai mutiski tālāk nododama daļa, kas ļāva šaut ieslodzītos, kontrrevolucionārus un spiegus bez tiesas. Šustina 1941. gada 26. jūnijā parakstītā pirmā rīkojuma par Rīgas Centrālcietumā nošaujamiem ieslodzītiem virsrakstā (1. lpp.) ir atsauce uz šo dekrētu kā tiesisko pamatu visu ieslodzīto arestam un nošaušanai bez tiesas – "Lietu saraksts par personām, kuras arestējusi LPSR VDTK par kontrrevolucionāru darbību pamatojoties uz PSRS Augstākās padomes prezidija dekrētu par kara stāvokļa ieviešanu".⁷⁷ Kara pirmajā dienā savas direktīvas uz vietām nekavējoties nosūtīja arī visi PSRS represīvie izmeklēšanas orgāni – PSRS VDTK, PSRS IeTK un PSRS ATK trešā (pretizlūkošanas) pārvalde.

Tā PSRS VDTK ar valsts drošības tautas komisāra Merkulova parakstu jau pulksten deviņos un desmit minūtēs izsūtīja savu direktīvu Nr.127/5809 no 1941. gada 22. jūnija ar norādi veikt izstrādājamā kontrrevolucionārā un spiegu elementa izņemšanu [провести изъятие разрабатываемого [...] элемента] (2. p.).⁷⁸ Ar to bija jāsaprot, ka arestējamas un cietumā ieslogāmas visas personas par kurām represīviem orgāniem bija tikai aizdomas un iedomas par viņu kontrrevolucionāro vai spiegošanas darbību, bet vēl nebija pierādījumu (persona vēl nebija arestēta un vēl nebija izsista atzīšanās). Šī pavēle mats matā saskan ar PSRS IeTK pavēlēm Lielā terora laikā, kad arī tika dots rīkojums represēt visas operatīvā uzskaitē un izstrādē esošās personas un vēl vairāk.⁷⁹ Ņemot vērā Latvijā no PSRS iebraukušo represīvo orgānu darbinieku neseno bagāto un neaizmirstamo pieredzi lielā terora gados PSRS teritorijā (pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra Ježova vērienīgo represiju ierobežošanas bija pagājuši tikai divi gadi⁸⁰), vietējo apstākļu nepārzināšanu un latviešu valodas nepārvaldīšanu, kā arī Vācijas karaspēka ātro virzību un gaisa uzlidojumus, okupētās Latvijas teritorijā karam sākoties izvestie cietumi no jauna tika piepildīti un Latvijas zeme no jauna tika nosēta ar simtiem  represēto līķu.⁸¹

Arī kara pirmajā dienā izsūtītā PSRS ATK 3. pārvaldes direktīva Nr. 34794 no 1941. gada 22. jūnija pieprasīja no SZSA un Strādnieku-zemnieku sarkanās flotes (SZSF) čekas orgāniem, kuru Latvijā un Liepājā bija milzīgs daudzums "aktivizēt uzskaitē esošā elementa izstrādi" (2. p.), "ātri reaģēt uz visiem materiāliem, kuri prasa izmeklēšanu" un "izmeklēšanu pabeigt 1 – 3 dienu laikā" (6. p.).⁸²

1941. gada 22. jūnijā tika izsūtīta arī PSRS iekšlietu tautas komisāra Berijas un PSRS prokurora Bočkova kopīgā direktīva Nr. 221, kura attiecās uz visām ieslodzījuma vietām un cietumiem, un kurā tika noteikts, ka pat pēc soda izciešanas "pārtraukt atbrīvot [...] kontrrevolucionārus [...] un citus bīstamus noziedzniekus" (1. p.), "minētos ieslodzītos, kā arī poļu kontingentus, vāciešus un ārvalstu pilsoņus nošķirt un pastiprināti apsargāt" (2. p.), "arestēt ieslodzītos, par kuriem ir pretpadomju darbības materiāli" (3. p.), [kas tik raksturīgi padomju čekistiem – arestēt jau arestētos], "cietumu apsardzi pārvest uz kara laika stāvokli un pārtraukt atvaļinājumus" (4., 5. p.), "pārtraukt ieslodzīto un specnometinājumos atrodošos personu saraksti ar brīvi" (6. p.).⁸³

Arhīvā ir saglabājies kopīgais Maskavas VDTK pārvaldes un Maskavas IeTK pārvaldes 1941. gada 22. jūnijā apstiprinātais plāns, kurš jau precizēja ieprieks minēto "izņemšanas" jēdzienu. Plāns paredzēja šī rīkojuma tiešu izpildi – nekavējoties arestējami dažādu nokrāsu kontrevolucionāri, trockisti, spiegi, kriminālie elementi (2.p.), kā arī veicama Vācijas pilsoņu internēšana, vācu tautības personu bez pilsonības, ja par viņiem ir kompromitējoši materiāli, arests, (4.p.).⁸⁴ Ir pamats uzskatīt, spriežot pēc represīvo orgānu darbiem, ne vārdiem, ka gan Latvijā, gan citur PSRS Rietumu reģionos, kā to apstiprina Liepājas, Rīgas un citu upuru dzīves dati, čekistu⁸⁵ darbība noritējusi pēc analogi sastādīta plāna.

Kara otrajā dienā PSRS valsts drošības tautas komisārs Merkulovs PSRS rietumu republiku un apgabalu VDTK un VDTK pārvaldēm, personiski norādot septiņus adresātus (LPSR VDTK – Šustinu), nosūta sevišķi slepenu 1941. gada 23. jūnija rīkojumu Nr. 2445-M, kurš, kā uzskata pētnieki, ir viens no dokumentiem, uz kura pamata notika ieslodzīto nošaušana. Šis dokuments atrasts Ukrainas VDD arhīvā (bijušajā UPSR VDK arhīvā). Rīkojumā norādīts par nepieciešamību izvest arestētos, pieprasīts paziņot to skaitu (1. p.), dots norādījums atlasīt svarīgākās arhīva lietas un izvest tās uz Maskavu, uz PSRS IeTK 1. specdaļu (2. p.), izskatīt visu VDTK arestēto lietas, kā arī nepārprotami pavēlēts – "sastādiet sarakstus par tiem, kurus Jūs uzskatiet par mērķtiecīgu nošaut". Sarakstos uzdots norādīt nošaujamo arestēto uzvārdu, vārdu, tēvavārdu, dzimšanas gadu, darba vietu, īsu apsūdzības saturu ar norādi vai atzinies.⁸⁶

No arhīva dokumentiem redzams, ka 1941. gada 23. jūnijā no PSRS IeTK Maskavā visiem PSRS rietumu reģioniem, domājams arī LPSR IeTK, izsūta PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka parakstītas telegrammas ar sekojošu saturu – "Tautas komisārs pavēlēja nekavējoties evakuēt ieslodzītos  no [seko PSRS republikas vai KPFSR apgabala nosaukums] VDTK un IeTK [BPSR un UPSR – Rietumu apgabalu] cietumiem." Tālāk telegrammā seko norāde, kādu daudzumu vagonu Ceļu satiksmes tautas komisariāts (CSTK) ir pavēlējis izdalīt attiecīgajai dzelzceļa pārvaldei un uz kurieni (uz kuriem cietumiem) šie vagoni dosies, kā arī norāde, ka analogu norādījumu dod arī IeTK Konvoja karaspēka pārvalde. Nosūtot ešelonus par to jātelegrafē Cietumu pārvaldei. Paraksts – Černišovs [tautas komisāra vietnieks]; Moldāvijas PSR IeTK adresēta telegramma Nr. 30/6306/17, BPSR IeTK Nr. 30/6305/17, UPSR IeTK Nr. 30/6308/17.⁸⁷ Pamatoti varam uzskatīt, ka Latvija, Lietuva un Igaunija saņēma analogas telegrammas. Par to liecina tālākā sarakste.    

Kā nākošie dokumenti parasti sekoja ieslodzīto evakuācijas plāni, kuri ir sastādīti izejot no ikmēneša atskaites par ieslodzīto skaitu 10., 20. vai 30. datumā un to sadali pa ieslodzīto kategorijām un cietumiem. Saskaņā ar LPSR IeTK atskaiti cietumos Latvijā pirms kara (pēdējā saglabājusies atskaite par stāvokli 1941. gada 10. jūnijā) kopā atradās 3592 ieslodzītie,⁸⁸ tomēr jāņem vērā ieslodzīto kustība ieslodzīto pieauguma virzienā, gan pirmskara laikā, gan, it sevišķi, karam sākoties. Šāds evakuācijas plāns par LPSR cietumiem nav pieejams, bet eksistē attiecībā uz Lietuvas PSR IeTK cietumiem un datēts ar 1941. gada 23. jūniju.⁸⁹ Jāsecina, ka tāds Maskavas sūtīts dokuments bijis arī attiecībā uz Latviju,⁹⁰ jo Latvijas PSR IeTK cietumu evakuācijai, analogi kā Lietuvā, piešķirti 100 vagoni. Pētnieki izsaka secinājumu, ka tik ātri ieslodzītos varēja nosūtīt tādēļ, ka saskaņā ar paredzamo otru deportācijas vilni 1941. gada 28. jūnijā tam esot bijuši sagatavoti speciāli vagoni, kurus varēja izmantot arī ieslodzīto pārvdāšanai.⁹¹ Jāatzīmē, ka no Lietuvas PSR IeTK cietumu 5770 ieslodzītajiem pārvest uz Krievijas cietumiem bija paredzēts tikai daļu – 4000,⁹² tādējādi daļu ieslodzīto bija paredzēts nošaut Lietuvā uz vietas. Kā var saprast no dokumentiem par Latvijas PSR IeTK cietumu ieslodzītiem, arī no Latvijas bija paredzēts evakuēt tikai daļu ieslodzīto⁹³, jo, karam sākoties, tās pirmajā dienā (un vēlāk), notika arī ielodzīto nošaušana.

Salīdzinot Latvijas situāciju par ieslodzīto evakuāciju ar evakuāciju no UPSR IeTK un BPSR IeTK cietumiem, kuru atskaites sastādot ir detalizētas un klasificētas kā "pilnīgi slepenas", redzams, kādas problēmas cietumu evakuācijā bijušas tur un kādi bijuši nošauto ieslodzīto apjomi un pats slepkavošanas process.⁹⁴

Nākošajā dienā PSRS valsts drošības tautas komisārs Merkulovs nosūta direktīvu Nr. 136 no 1941. gada 24. jūnija, kas papildināja direktīvu Nr.127/5809, un kuras 1. punktā tiek likts priekšā forsēt arestēto evakuāciju, pirmkārt, no rajoniem, kuros izveidojies saspringts stāvoklis.⁹⁵ SZSA atkāpšanās šeit vēl tiek apzīmēta ar efēmismu "saspringts stāvoklis", bet ar vārdu "evakuācija" jāsaprot gan daļas ieslodzīto evakuāciju uz Krievijas Austrumu reģionu cietumiem, gan nošaušanu uz vietas, gan par mazsvarīgiem noziegumiem sodīto un apsūdzēto atbrīvošanu no cietumiem vai atstāšanu tajos atkāpjoties. Tas redzams no publicētām atskaitēm par analogu rīcību UPSR IeTK⁹⁶ un BPSR IeTK⁹⁷ cietumu ieslodzīto evakuācijā.

Nākošā PSRS valsts drošības tautas komisāra Merkulova direktīva Nr.140 no 1941. gada 25. jūnija "Par fašistiskās Vācijas satelītvalstu pilsoņu internēšanu sakarā ar kara sākšanos" paredz visu itāļu, somu, rumāņu, ungāru un slovāku pilsoņu internēšanu.⁹⁸ Tajā pašā dienā VK(b)P CK politbirojs apstiprina arī PSRS TKP lēmumu visā PSRS teritorijā privātpersonām nodot radiouztvērējus.⁹⁹ Tas darīts, acīmredzot, lai PSRS pilsoņi nevarētu uzzināt, ka Somija, sākoties Vācijas-PSRS karam, reizē ar Vāciju neuzbruka PSRS, bet PSRS pirmā uzsāka karu pret Somiju, smagi bombardējot Helsinkus un citas Somijas lielākās pilsētas, kā rezultātā Somijas parlaments tikai 1941. gada 25. jūnijā (ne 22. jūnijā) pasludināja karastāvokli ar PSRS un uzsāka pret to karadarbību.¹⁰⁰

Vispārējo attieksmi pret ieslodzītajiem, kuri notiesāti par kontrrevolucionāriem noziegumiem varam konstatēt no šajos laikos publicēta 1937. gada 29. marta VK(b)P CK politbiroja lēmuma "Par notiesāto izmantošanu kara periodā," kas skāra PSRS ATK un PSRS IeTK intereses PSRS Tālo austrumu novadā iespējama kara gadījumā. Tas noteica, ka "visus notiesātos par kontrrevolucionāriem noziegumiem kara laikā jāizved no novada" (1. p.), bet notiesātos par citiem noziegumiem "var izmantot darbojošās armijas aizmugurē" (2. p.), bet pēc soda izciešanas, iesaukt SZSA dienestā (3. p.).¹⁰¹Tādejādi jāsecina, ka ieslodzītie par kontrrevolucionāriem noziegumiem kara gadījumā tika uzskatīti par bīstamiem un evakuējamiem, kaut arī šeit deklarētā attieksme pret tiem izrietēja no tādas kara stratēģijas, kura paredzēja, ka PSRS karo tikai ārpus PSRS robežām (Mongolijā, Ķīnā, Japānā vai tās okupētās teritorijās), bet ne no 1941. gada situācijas, kad ienaidnieks iebrūk, bet SZSA atkāpjas dziļi PSRS iekšienē.

⁷⁰Pateicība par kolorītā apzīmējuma ieviešanu raksta autoram Indulim Zālītei: Zālīte I. Slepkava pie rakstāmgalda. Lauku Avīze, 1998. gada 13. jūnijā.
⁷¹Ezergailis A. Caur velna zobiem. Rīga: Biedrība Atvērtās krātuves, 2015, 110.-111. lpp., arī: Holokausta pētīšanas problēmas. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1993, Nr. 2, 131.-132. lpp.
⁷²PSRS Konstitūcija. Rīga: VAPP, 1940, 68 lpp., 146 panti. Skatīt arī internetā: www.hist.msu.ru/ER/Etext/const1936.htm  (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁷³PSRS Konstitūcija. Rīga: VAPP, 1940, IX nodaļa „Tiesa un prokuratūra” (102.-117. panti). Skatīt arī internetā: www.hist.msu.ru/ER/Etext/const1936.htm  (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁷⁴Указ Президиума Верховного Сщвета СССР от 22 июня 1941 года «О военном положении». Ведомости Верховного Совета СССР, 1941 г., № 29, ст. 97; Latviski: LPSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, 1941. gada 23. jūnijā, Nr.146, Cīņa, 1941. gada 23. jūnijā, Nr. 150.
⁷⁵Указ Президиума Верховного Сщвета СССР от 22 июня 1941 года «Об обявления в отдельных местностях СССР военного положения». Ведомости Верховного Совета СССР, 1941 г., № 29, ст. 96; Latviski: LPSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, 1941. gada 23. jūnijā, Nr.146, Cīņa, 1941. gada 23. jūnijā, Nr. 150.
⁷⁶Указ Президиума Верховного Сщвета СССР от 22 июня 1941 года «Об утверждении Положения о военных трибуналах в местностях, объявленных на военном положении, и в районах военных действий». Ведомости Верховного Совета СССР, 1941 г.,  № 29, ст. 98; Latviski: LPSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, 1941. gada 23. jūnijā, Nr.146, Cīņa, 1941. gada 23. jūnijā, Nr. 150.
⁷⁷Pateicība Latvijas Okupācijas muzeja darbiniekiem Taigai Koknēvičai, Uldim Neiburgam un Inesei Dreimanei par norādēm. Sraksta 1. lpp. (saraksta 1. un 11. lpp. fotokopijas) skatīt grāmatā: Neiburgs U. „Dievs, Tava zeme deg!“ Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīga: Lauku Avīze AS, 2014, 51. lpp. Pilns saraksts: Latvijas Okupācijas muzejā, OMF inv. Nr. 600/588-1-11; 1.-11. lpp., 11. lpp. o.p.
⁷⁸Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 284: «Директива НКГБ СССР № 127/5809 о мероприятиях органов госбезопасности в связи с начавшимися военными действиями с Германией». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 35.
79Skatīt PSRS IeTK šifrotelegrammu Nr. 49990 no 1937. gada 30. novembra par latviešu represēšanas operāciju.
⁸⁰Skatīt VK(b)P CK politbiroja direktīvu Nr. P65/116 no 1938. gada 16. novembra, PSRS TKP un VK(b)P CK lēmumu no 1938. gada 17. novembra, PSRS IeTK pavēli Nr. 00762 no 1938. gada 26. novembra.
⁸¹Lasmanis U. Sarkano okupantu steiga 1941. Latvijas Avīze, 2009. gada 22. jūlijā (cietumos un citur nošauti ap 600 cilvēki). Stranga A. Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS (1940-1941). Lauku Avīze 2004. gada 2.-4. augusts (cietumos nošauti 349 cilvēki).
⁸²Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 286: «Директива 3-го Управления НКО СССР   № 34794 о задачах органов 3-го Управления в связи с началом военных действий по отражению агресивного нападения фашистской Германией на СССР». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 37.
⁸³Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 285: «Директива Народного комиссара внутренных дел СССР и Прокурора СССР № 221 о переводе лагерей, тюрем и колоний на военное положение и проведении других мероприятий в связи с началом войны». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 36.
⁸⁴Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 289: «План агентурно-оперативных мероприятий УНКГБ и УНКВД по г. Москве и Московской области по обеспечению государственной безопасности в г. Москве и Московской области в связи с начавшимися военными действиями между СССР и Германией». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 44-47.
⁸⁵Ar vārdu „čekisti” autors darbā apzīmē ne tikai PSRS valsts drošības orgānu darbiniekus, neatkarīgi no tā, kuram tautas komisariātam (ministrijai) tie bija pakļauti, ņemot vērā biežās šo orgānu reorganizācijas (IeTK (IeM), VDTK (Čeka, VeČeka, VPP, VAPP, VDM, VDK), ATK (3. pārvaldi, SMERŠ), bet arī citus šo PSRS orgānu darbiniekus ar represīvām funkcijām, kā miličus, cietumsargus, konvoja un iekšlietu karaspēku, pasu galdus, u.c.
⁸⁶Кулаковський П. «Розстріляні на початку вїйни». Журнал СБУ «З арківів ВУЧК-ГПУ-НКВД-КГБ», 1994, № 1, стр. 192. Skatīt arī internetā: www.reabit.org.ua/magazine/1994 arhīva norāde: Архив СБУ, дело № 12, переписка по протоколам Судтроек и Комиссии НКВД и Прокурора СССР за 1959 год. Žurnālā ir arī 1941. gadā UPSR Ternopoles apgabalā nošauto ieslodzīto saraksti 193.-228. lpp. (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁸⁷Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 236-238. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁸⁸Kokurins A. „Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā“. Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskas konferences materiāli. 14. – 15. jūnijs 1999. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 1. sējums, 297. lpp.
⁸⁹Накануне холокоста. Фронт литовских активистов и советские репрессии в Литве, 1940, 1941 г.г. Москва: Фонд «Историческая память», 2012, док. № 97, стр. 435-436, arhīva norāde: ГАРФ, Ф. Р-9413, О. 1, Д. 21, л. 9. Skatīt arī internetā: www.doc20vek.ru/node/3359 (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁹⁰Kokurins A. „Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā“. Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskas konferences materiāli. 14. – 15. jūnijs 1999. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 1. sējums, 295.-299. lpp.
⁹¹Lasmanis U. Sarkano okupantu steiga 1941. Latvijas Avīze, 2009. gada 22. jūlijā. Stranga A. Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS (1940-1941). Lauku Avīze 2004. gada 2.-4. augusts.
⁹²Накануне холокоста. Фронт литовских активистов и советские репрессии в Литве, 1940, 1941 г.г. Москва: Фонд «Историческая память», 2012, док. № 97, стр. 435-436, arhīva norāde: ГАРФ, Ф. Р-9413, О. 1, Д. 21, л. 9. Skatīt arī internetā: www.doc20vek.ru/node/3359 (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁹³Kokurins A. „Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā“. Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskas konferences materiāli. 14. – 15. jūnijs 1999. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 1. sējums, 298. lpp.
⁹⁴Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 240-247 [UPSR], 248-253 [BPSR]. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁹⁵Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 309: «Директива НКГБ СССР № 136 о задачах органов госбезопасности в условиях военного времени». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 67-68.
⁹⁶Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 240-247. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁹⁷Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 248-253. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
⁹⁸Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 314: «Директива НКГБ СССР № 140 о интернировании граждан стран-сателитов Германии в связи с началом войны». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 76.
⁹⁹Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 313: «Постановление Политбюро ЦК ВКП(б) о сдаче населением радиоприемных и передающих устройств». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 75-76.
¹⁰⁰Troters V. R. Krievu-somu 1939.-1940 gada Ziemas karš. Rīga: Atēna, 2005, 279. lpp.
¹⁰¹Лубянка. Сталин и Главное Управление Государственной Безопасности. 1937-1938. Москва: Фонд «Демократия», «Материк», 2004, стр. 124.