Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 142 Sofijas, 18 Aritas, 11 Airitas un 8 Taigas. Apaļajā jubilejā sveicam aktieri Ivaru Krastiņu.

Kā jūs nonācāt līdz aktiera darbam un Liepājas teātrim?
Gribēju kļūt par ārstu. Nesanāca – no asinīm man kut paduses un dzelzs garša mutē. Tad kaut kā saslimu ar teātri. Es esmu dobelnieks, aizbraucu uz Rīgu. Dzīve ielika pie Margas Teteres-Valdmanes. Mārtiņš Vilsons un Jānis Brodelis, un Pēteris Vīksna -  tā tur sākām mācīties. Bija studija, kuru vēlāk likvidēja. Jūrmalā nedaudz pastrādāju kultūras namā par direktoru. Tad es ar diplomātu rokās ierados Liepājā, kopā ar Mārtiņu Vilsonu. Te bija studija, 2. kursā iegājām un tā arī palikām, no 1975. vai 1976.gada. Un tagad esmu liepājnieks.

Pastāstiet kādus kuriozus no aktiera dzīves!
Kādus kuriozus!? Tas cipars jau ir kuriozs. Tagad dzīve tādā pusceļā – ir, uz ko atskatīties, nosvērt. Un arī perspektīvā vēl priekšā tādi interesanti gadi.

Kas ir reakcija, ko aktieris grib panākt skatītājā?
Sapratne. Un vēl atstāt kaut ko dvēselei. Ja tas ir, tad viss ir kārtībā.

Kas aktierim svarīgāks – seja vai talants?
Abi divi. Seja jau daudz ko pasaka. Tagad jau bērni ar` pēc "Ugunsgrēka" (un cik tad es tur biju, ļoti maz) – re, re, re kur ir "Ugunsgrēks"! Šodien arī tirgū tāpat – nu, kā tad "Ugunsgrēkā" gāja? Bet meistarība, tā ar gadiem nāk. Tagad teātrī nav tāda paaudžu pārmantošana. Nu, labi, ir jau tagad jaunie arī. Interesanti taču ir, kad ir visāda gadagājuma aktieri. Bet – katrs laiks nāk ar savu.

Nav bijis tā, ka iestudējot izrādi, režisors prasa ko tādu, ka šķiet – to nu gan nevajag?
Man ir viņam jāpakļaujas. Līdz tam, kad sāk domāt, kad jau redz lomu – tad var kaut ko darīt, ja šķiet, ka viņš galīgi šķērsām saka. Bet tik un tā – jāpakļaujas tomēr.

Ir kādi īpaši paņēmieni, kā iejusties lomā?
Tā, ka tītos kulisēs vai pirms izrādēm gulētu uz grīdas – tik traki nav.

Kad sākat iestudēt lomu, staigājat ar tekstiem?
Jā, es visur atkārtoju – ejot pa ielu, braucot ar riteni vai tramvajā. Visu laiku, kamēr "ieguļas". Kad "iegūlies," tad jau ir, bet tik un tā... Tagad jau izrādes pieņemšanas tādas vienkāršākas, bet kādreiz nāca komisijas skatīties. Un tad par katru tēlu runāja, tā jau bija kā tāda dedzināšana sārtā. Tad bija traki, pirms pieņemšanām negulēja.

Cik ilgs laiks paiet, lai lomu iestudētu?
Četrdesmit pieci mēģinājumi, un pa vidu jau kaut kas izkrīt. Tas jau nekas nav! Ir ļoti maz laika. Un, jau izrādi spēlējot, skatītājs vēl režisē. Tiekoties ar skatītāju, viņš tevi noliek vietā – kur viņš "ņem," kur viņam ir interesanti. Tādi negaidīti momenti. Kur garlaicīgi, tur skatītājs sāk klepot... Un aktieris jūt – te kaut kas nav riktīgi.

Kas jums ikdienā sagādā prieku?
Jebkura nodzīvotā diena.

Jums vairāk raksturīga pārdomāta rīcība vai patīk rīkoties strauji un uzreiz?
Kā kuru reizi. Vairāk jau spontāni.

Ja pēkšņi būtu kaut kur jādodas, kuras trīs lietas jūs ņemtu līdzi?
Labu garastāvokli, smaidu. Ar divām pietiek, trešo nevajag. Savu pieredzi vēl paņemtu.

Neko materiālu?
Nu, kas ir materiālais? Te tev bija nauda, un rīt viņu nozog. Pilsētā neko nevajag, ja nu tālu prom, tad gan. Bet uz taigu es nebrauktu.

Kādas izrādes Liepājas teātrī noteikti ir jāredz?
Visas ir jāredz. "Trīs draugus" vajag noskatīties, tā ir obligātā literatūra. Komēdijas. Tā, lai nomestu nost ikdienu, uz divām stundām atrautos. "Ceplis" bija forša izrāde. Es katru izrādi sēdēju skatuves maliņā, skatījos un priecājos par asprātību, par aktierspēli, par materiālu, kas tur bija iekšā. "Himna ķieģelim" – nu, kolosāli izdomāts!

Un 18. maijā visi laipni aicināti uz aicināti uz jubilejas izrādi "Trīs draugi"!