1939. gada 24. septembrī  Liepājas "krējuma" sabiedrībā izplatījās vēsts, kas nākamos mēnešos teju vai katru dienu, dažkārt arī naktīs, nepārstāja dzīvot liepājnieku sarunās.

Nē, tā nebija vis  smagā ormaņa zirga satrakošanās muitas dārza krautuvēs vai "pieklājīgi ģērbtas nelaiķes pašnāvnieces" izzvejošana no kanāla.

Liepājnieki  pārsprieda, dažreiz pat skaļi un izteiksmīgi  nodungoja vakaros dzirdēto uz Graudu ielas – tur pa Jāņa Friča un Cecīlijas Petersu kafejnīcas atvērtajiem logiem un durvīm četrus vakarus nedēļā aicināja izdzīvot skumīgi kaislīgi tango un fokstrota ritmi. Kafejnīcā gandrīz trīs mēnešu ilgumā ik vakaru mazo skatuvi pārvaldīja no Rīgas angažētais, jau tad par Rīgas tango karali dēvētais Oskars (Ošers) Stroks (1893. –1975.) ar savu kvartetu. Vēsture klusē par iemesliem šādu, tik populāru, parasti Rīgas Otto Švarca kafejnīcas vakaru muzikantu pēkšņajai vietas maiņai uz Liepāju. Visticamāk te piemērījama mūžam dzīvā dzīves formula: nauda, sievietes plus parādi.

Taču ne visa Liepājas muzikālā inteliģence Stroku un viņa kvartetu pieņēma. Sevi par vienīgajiem mūzikas gardēžiem uzskatot, tie nievājoši izrunājās, ka "krievu un žīdu muzikanti, angļu vai vācu šlāgeri, čigānu, ungāru, spāņu vai poļu tango" – viss tas esot bezgaunīgs kakafonijas ienāciens (kur tāda nekaunība!)  Graudu ielā.

Taču vidusmēra liepājniekiem patika ducīgais Stroks vizītsvārkos, baltajā elkšķenā ar melnraibu samta taureni, un trīs citi kolēgas – melnčirkaini jauni ebreju jaunekļi.     

Graudu iela 43 bija stalts triju stāvu nams, kura pirmajā stāvā atradās Abramoviča Beines kažoku darbnīca-salons, Koblenc Rahilas dāmu cepuru veikals, modistes Deboras Novickas salons, Daniela Bernica modes un galantērijas veikals,  Elisas Šlioms dāmu un kungu frizētava un... gaiši zilu vasaras markīžu ēnā – pašā fasādes centra visredzamākajā vietā – Viktora un Zuzannas Dirbergu kafejnīca-konditoreja. Augšstāvu plašos dzīvokļus namīpašnieks Hermanis  Dāvids Liperts izīrēja rēderiem,  valsts ierēdņiem vai, kā 1940. gada sākumā, – sarkanās  armijas virsnieku  ģimenēm.

1934. gadā Dirbergi gan pārcēlās saimniekot uz bijušo Bonica kafejnīcu Gaudu ielā 42, bet mazās kafejnīcas turētāji Jānis Fricis (dz. 1905.) un Cecīlija (dz. 1901.) Petersi, veikuši pamatīgu pārbūvi, no nīkuļojošās Helenes ielas 3 konditorejas – bez maz uz centrālo, Graudu ielu.  

Ideja par Rīgas tango karaļa uzaicināšanu uz Liepāju laikam piederēja Cecīlijai.  Viņa pati bija laba pianiste un jaunībā, bēgļu gaitās Pēterburgā dažkārt apmeklējusi izcilu krievu operetes un balles deju mūzikas vakarus.

Redzot, kā  Petersu kafejnīca – kas to būtu paredzējis – ar Rīgas žīdiņu mūziķu tango un fokstrota mūzikas ritmiem kasē ieripina  latus, dolārus, markas, mārciņas vai igauņu kronas, skaudībā attapās viesnīcnieki no Pēterburgas, Romas un Hamburgas viesnīcu restorāniem un pat daži no III šķiras traktieru turētājiem. Taču Stroka kvartetu šajos trijos mēnešos  ne uz vienu citu Liepājas kafejnīcu vai pilsēta teātra opereti  pārvilināt neizdevās.  

Petersu (dažkārt dēvēta arī par Pētera) kafejnīcu 1939. gada oktobrī, novembrī un decembrī , tūlīt pēc " Vīnes brokastu" galdu noklāšanas, tas ir ap pulksten 13, vakara klientu gaidībās skatlogus dekorēja ar stilizētām sarkana samta kulisēm, tango karaļa portretiem, sudrabainā metālā mirdzošu patafonu un “Bellaccord Electro" skaņu platēm. Galdiņi bija publikas pasūtīti pat mēnesi iepriekš. Klientu interese sakāpinājās tik pārjomīgi, ka Liepājas valsts ģimnāzijas, valsts tehnikuma un amatniecība skolu direktori vairākkārt izdeva publiskus apkārtrakstus – no pulksten  sešiem vakarā kafejnīcās bez vecāku atļaujas un skolotāju paraksta neielaist nevienu no šīm mācību iestādēm.  

Oskara Stroka un viņa kvarteta priekšnesumi publikā guva milzīgu atzinību un arī līdzdalību. "Karalis" labprāt atkal un atkal uz klavierēm atskaņoja paša 1930. gadā sakomponēto tango "Melnās acis", "Viltīgās acis", "Sakiet, kāpēc?", "Tu, mana laime" (latviešu valodā 1936.) ,"Ak, cik man saldi!"...  Taču Maestro labprāt izpildīja arī citu viņa tango solo melodiju pasūtinājumus  no galdiņu publikas;   "tur no galdiņa  zem  lielā lauru koka":  "Mana skumjā, jel dusi", "Nepārmet man "...
Graudu ielas 43 kafejnīcas publika pa lielākajai daļai bija latvieši. Taču visai bieži aukstās ziemas  sniegotajās kupenās caur cigarešu dūmiem, liķieru vai konjaka, ruma vai mandeļu kūku pierietējušajā kafejnīcas miglas  gaisā skumji un rezignēti Stroka kvartets atskaņoja poļu tango "Lazu to szybkie žycie", vācu "Spile die Geige im Spiel!", spāņu "Mitango desnudo"...     

Petersa kafejnīcā pēc 1937. gada remonta bija lieliski ieklāta deju grīda – vakaram svaigi bonierēts parkets, kas tā  vien  mānija  ar viegli aromātiska priežu terpentīna smaržu  un  uz tango kaislīgajiem deju soļiem. Un Liepājā dejot tango prata ne sliktāk, kā Rīgas Švarca kafejnīcā: pāros redzēja graciozi "stūrus pievelkot" mākslinieku un skolotāju H. Aplociņu ar mākslinieci N. Drapči, Zviedrijas  konsulu K. A. Personu  un Holandes konsulu Dr. L. Rozenkrancu ar kundzēm, pat, ne bieži,  pilsētas prefekts J. Everts ar kundzi...

1940. gada janvāra pirmajās dienās tango karaļa kvartets bija plānojis atgriezties Rīgā. Atvadu benefice bija  nolikta uz 3. janvāri. Taču... atvadas tika izziņotas vēl un vēl – gan 5., gan 6., beidzot 7. janvārī. Ziema bija ļoti auksta un sniegota. Somijas klinšainajā tundrā, "Ziemas karu" vedot, nosala tūkstošiem Staļina zaldātu. Polija vairs nebija valsts. Hitlera un Staļina nāves nometņu žogu dzeloņstieples taustījās pēc jauniem upuriem. Un tepat Kara ostā klaudzēja sarkanarmiešu patruļu soļi. Bet Graudu ielā 43 skanēja smeldzīgs, kaislīgs atvadu tango. Liepājas jaunkundzes Karalim pasniedza žilbinoši baltas, kā vasarā, rozes no Grattuma  vai Evalka dārzniecībām.  Publika aplaudēja un lūdza "Melnās acis" – dejotāji šo melodiju esot  izdejojuši  kā drāmu, kā grēksūdzi, kā nolemtību, kā dziestoši un netverami gaistošu mīlestību...

Sen laikus atpakaļ esmu  runājis  ar laikam vienu no pēdējiem 1940. gada 7. janvāra Stroka kvarteta benefices aculieciniekiem, mūziķi, bijušo sarkano strēlnieku  Oskaru Birznieku:  "Jau tad bija reāla un dramatiska nākotnes sajūta. Kas mūs sagaidīs pavasarī?"

Izrādījās – šajā janvāra vakarā un naktī liepājnieki, uz "biss" izsaucot Oskara Stroka "Mans pēdējais tango" un – likteņa piesitiens –  izdejoja paši savas valsts bēres, viņas bojāeju.

                                                                                                                                                                                            II

Oskara Stroka tango un fokstrota melodijas Liepājā turpināja skanēt un dzīvot.  8.janvārī  izsludinātā E. Matisa (Rožu laukums 12) jaunā,  1940. gada, pirmā deju kursu dalībnieku reģistrācija beidzās ar skandālu un policijas iejaukšanos, jo visus gribētājus nebija iespējams kursos uzņemt. Zāle bija pārpildīta, un atraidīti nevēlējās samierināties.

Parādījās konkurenti – Liepājas Patērētāju biedrība(!!!), kas  12. janvārī savā mītnē Brīvības ielā  izsludināja deju kursus tango, fokstrota un amerikāņu "šīberim",  ar ekspress  stundām . Janvāra beigās Avotu ielā 10, Liepājas Amatnieku biedrības  zālē  organizēja "tējas vakarus ar mājas cepumiem, stīgu trio orķestri  un deju paidagoģiju".

Strādnieku arodbiedrību zālē Kroņu ielā 33 uzaicināja deju skolotājus vakaru kursiem – ar kapelmeistaru Kārļa Nūnava vai R. Šmiļeviča sekstetu.

Petersu kafejnīcu slēdza 1940. gada 30. martā – sakarā ar izceļošanu. Petersi repatriējās uz Vāciju, taču kara sākumā atgriezās, un līdz 1944. gada rudenim vadīja viesnīcu Elkoņu ielā 4. 1941. gada 26. jūnijā gan Graudu iela 43, gan tikpat kā visas  pārējās  labās puses kvartāla mājas tika pārvērstas drupās un pelnos. Tikai piecdesmito gadu vidū šis   Graudu ielas kvartāls apbūvējās, un ieguva tagadējo ainavu.