Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien Liepājā vārda dienu svin 29 Vandas, 9 Venerandas un 3 Venijas.

Šodien dzimšanas dienā sveicam psihiatri Eviju Siliņu.

Pastāstiet kāda ir jūsu ikdiena?
Šobrīd mans galvenais darbs ir mazās meitiņas auklēšana, kas piedzima vasarā, bet pēc profesijas esmu ārste – psihiatrs. Strādāju Piejūras slimnīcā Psihiatriskajā klīnikā. Pēdējo gadu strādāju bērnu nodaļā, bet mans pamatdarbs ir saistīts ar akūto pieaugušo ārstēšanu. Liepājā strādāju jau desmit gadus, bet pati esmu rīdziniece. Tieši septembrī, pirms desmit gadiem, atbraucu strādāt uz Liepāju. Vēl papildus strādāju Zīdaiņu namā – konsultēju bērniņus, lasu lekcijas Rīgas Stradiņu universitātes Liepājas filiālē, vadu zinātniskos darbus un tad vēl pamanos iekļūt dažādos projektos. Tagad, dekrēta atvaļinājumā, ir laiks, kad varu pievērsties sev un savai ģimenei.

Vai jūs sevi uzskatāt jau par liepājnieci?
Jā, es īstenība sevi uzskatu par liepājnieci. Rīgā esmu nodzīvojusi 25 gadus, man vēl tagad ir nostaļģija, bet nevienu brīdi nav vilcis tur atpakaļ. Varbūt tāpēc, ka mana ome bija liepājniece, jo saknes jau vējš neizplēš.

Kas cilvēkiem šodien visvairāk pietrūkst?
Man tiešām liekās, ka cilvēkiem visvairāk pietrūkst kaut kāda iekšējā miera, vērtības ir pavisam sagrozījušās. Salīdzinot ar to, kā es augu, tagad ir milzīgs materiālisma kults un, ja tev to līdzekļu nav, tad tu uzreiz jūtos sliktāks par citiem. To es arī redzu savos bērnos, kad ļoti svarīgi ir tas, ko tu nopirki, kas tev ir – maz tiek domāts par garīgām vērtībām. Manuprāt, pietrūkst ne tikai miera, bet arī cerības un mīlestības. To es redzu arī savā darbā. Psihiatrija nav tikai akūti psihiski pacienti, ir arī depresīvi, trauksmaini pacienti, ar sociālām problēmām. Ja šiem cilvēkiem personīgā dzīve būtu sakārtota, viņi būtu elementāri sociāli aizsargāti, tad viss notiktu citādāk.

Kā jums radās aicinājums kļūt par ārsti?
To es zināju kādā otrajā klasē, bet mans pirmais sapnis bija kļūt par aktrisi. Sākumā vēlējos kļūt par pediatri, bet vienu vasaru, 14 gadu vecumā, strādāju Zīdaiņu namā un tur sapratu, ka negribu ikdienā redzēt slimus bērnus – tas ir ļoti smagi.

Vai jums ir kāda dzīves filozofija?
Mana filozofija, kā es dzīvoju ikdienā ir: "Ko tu domā šodien, tas tu būsi rīt!” Tas nozīmē, ka ir ļoti svarīgi, ko tu domā, kā plāno savu dzīvi. Tāpat, svarīgi, mīlēt un būt mīlētam – to es novēlu visiem pārējiem un arī sev! Es uzskatu, ka esmu tajā vecumā un stāvoklī, kad tas ir piepildījies! Un, protams, nedarīt otram to, ko pats nevēlies saņemt.

Jūsu mīļākā vieta Liepājā?
Man ļoti mīļš ir Karostas mols un jūra. Tagad biežāk ar ratiņiem tur aizbraucam, bet laikā, kad strādāju Piejūras slimnīcā, līdz jūrai visu laiku kaut kā aiziet nesanāca. Vēl man patīk Rožu laukums, viss tas miers, kas ir Liepājā.

Kā pavadīsiet savu dzimšanas dienu?
Svinēšu to kopā ar ģimeni. Pie manis atbrauks vecāki no Rīgas, brālis, ēdīsim sālsmaizi jaunajā dzīvoklī. Visa svinēšana notiks šaurā ģimenes lokā.