Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien vārda dienu svin 9 Aelitas un 2 Gastoni. Dzimšanas dienā sveicam Simfoniskā orķestra valdes locekli Uldi Lipski.

Vai esat liepājnieks?
Ļoti īsu laiku. Piedzimu Rīgā, esmu dzīvojis arī Skrīveros un Ogrē. No 5. klases sāku mācīties Emīla Dārziņa
mūzikas vidusskolā Rīgā. Dienakts gaišo daļu diezgan daudz esmu pavadījis Rīgā. Liepājā esmu no 2005. gada,
kad sāku spēlēt Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Esmu diplomēts klarnetists, diezgan daudz ir nācies spēlēt
kamermūziku, ar dažiem orķestriem arī solo. Desmit gadus esmu spēlējis Latvijas Nacionālās operas orķestrī,
pēc pārtraukuma piecus gadus spēlēju Liepājas Simfoniskajā orķestrī kā klarnetists.

Varat sevi iedomāties arī citā profesijā?
Grūti iedomāties sevi citā profesijā, ja nezina to reālo materiālu, garozu. Man ļoti patīk gatavot ēst, tomēr nedaru
to bieži. Īstam pavāram restorānā precīzi jāatkārto recepti, man patīk receptes izgudrot! Vai es būtu labs pavārs –
īsti nezinu… Vēl man ļoti interesē cilvēka daba, psiholoģija, kāpēc mēs rīkojamies tā kā mēs rīkojamies. Ja būtu
viss dzīvē savādāk pavērsies, domāju, ka varētu strādāt psihoterapijas jomā.

Kāds ir labs mūziķis jūsu izpratnē?
Par labu mūziķi viedoķļi ir dažādi. Manuprāt, labs mūziķis ir tas, kas labi pārzina, pārvalda savu instrumentu, tas
nenozīmē tikai spēlēt, bet arī pārvaldīt savu elpošanu, ķermeni, garīgo enerģiju. Spēlējot ir gan meistarība, gan
sirds ir klāt. Ka nav tikai “plika” meistarība un augsta virtuozitāte un cilvēks sevi neatklāj. Man vairāk patīk
emocionāli mūziķi, kuru Liepājas Simfoniskajā orķestrī netrūkst – tādu ir daudz.

Vai gaidāt koncertzāli “Lielais dzintars”?
Protams, ļoti gaidām to. Kā orķestrim profesionāli – telpas koncertiem un mēģinājumiem. Liepājai kopumā tas
būs vērtīgs ieguvums. Nāk klusas bažas, kā tad tur īsti būs, vai būs ērti. Kopumā visi gaidām šo koncertzāli.

Hobiji?
Par hobijiem, diemžēl, varu teikt, ka bija. Man ir ģimene un trīs bērni, tagad ir darbs un mājas, esmu pienākumos
ierauts. Gaidu to brīdi, kad varēšu atkal braukt ar divriteni. Kādreiz nopietni biju sevi uztrenējis – amatieru līmenī.
Tālākais brauciens 240 km dienā, bet pa vējam. Ar draugiem, brāli esam daudz ceļojuši pa Latviju. Kādreiz vīriem
svarīgs  bija zirgs (kā terapeitisks instrtuments), tad man tas ir divritenis. Šovasar ar ģimeni atsāksim. Daudz
esmu braucis ar laivām pa upi. Garākais brauciens – 700 km trijās nedēļās pa Nemunu Baltkrievijā un Lietuvā.
Kad sakārtojās privātīpašumu lietas, tas sabojāja prieku braukt ar laivām, jo vienmēr bija jāskatās, vai nenāks
saimnieks, neprasīs divi lati par nekopto pļavas stūri, kur uzcelta telts. Tas bija Padomju laika unikums, ka varēja
braukt, kur deguns rāda – celt teltis, kurināt ugunskurus, bez raizēm. Kad ir laiks, tad patīk lasīt grāmatas,
piemēram, Hesi, Tomasu Mannu, arī Konfūcijs un pat Makjavelli piedāvā interesantus skatupunktus.

Vai jaunieši ir zaudējuši  vērtību – grāmatu lasīšanu?
Domāju, ka viņi ir noteikti piemēroti tam laikam, kurā viņi atrodas. Viņi būs dzīvotspējīgi un mēs varbūt nebūtu tik
dzīvotspējīgi – mēs fundamentāli atšķiramies. Tā kā nācies strādāt arī par pedagogu, tad redzu, ka viņi nespēj
koncentrēties uz vienveidīgas atkārtošanas vingrinājumu; spēj noturēt domu tikai uz tvitera pantiņu un tas  arī ir
viss. Nevis pusstundu sēdēt un klusumā koncentrēties… Tāpēc nezinu, kas no tā sanāks. Nezinu, kas būs ar
mūsu tautu, jo runāju ne tikai ar pedagogiem, bet arī ar cilvēkiem no citām profesijām. Viņi arī zināmā mērā ir
neizpratnē, kas notiek. No vienas puses ir svarīgi, lai cilvēks būtu konkurētspējīgs, taču dažas īpašības pašlaik
neattīstās. Varbūt ir veiklība, taču viņi grib visu ātri, viegli pelnīt  naudu, ātri tikt “robā”. Arī mūsu darbā, kad nāk
praktikanti, tad retais ir tāds, kas var ņemt un nopietni “kapāt”, jo ir tādi, kas nedaudz pastrādā un ātri pamūk.

Liepājas simboli?
Man tas ir Liepājas Simfoniskais orķestris (smejas). Vizuāli – te ir daudz īpatnēju detaļu, skatu, uzreiz vienu ikonu
nevaru iedomāties, kā tas ir Eifeļa tornis Parīzē. Zīmola vērti skati man liekas, kad brauc pāri tiltam Vecliepājā –
kuģīši, Loču tornis, promenāde, arī Rožu laukums, Trīsvienības katedrāle. Nesen izlasīju, ka liepu tā godina, ka to
ir bijis sevišķi grūti ieaudzēt smiltīs. Par spīti tam  liepu alejas tika koptas, lolotas, mīļotas. Man personiski tā nav,
ka ieraugu liepu un domāju – Liepāja.

Novēlējums tiem, kas arī šodien svin?
Galvenais nepazaudēt to sauli sevī, kas ar kādiem mākonīšiem reizēm aizēnojas, dot līdzcilvēkiem prieku. Novēlu
arvien atrast sevī to prieku.