Turpinām iepriekšējā sestdienā aizsākto Lāsmas Ģibietes tematisko rakstu sēriju par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķiem, kas tajā strādāja.

(1.turpinājums)

2. Sapņi un reālās iespējas. Dziednīca pie jūras
Sapratuši, ka sasirgušos liepājniekus ārstēt barakas veida dziednīcā ilgāk vairs nevar, 1883.gadā daļa pilsētas valdes pārstāvju ierosināja sākt debates par jaunas slimnīcas būvēšanu. Protams, nav trūcis arī domnieku, kuri iebilduši, ka jaunas ārstniecības iestādes celtniecības dēļ pilsēta tikai iekļūs parādos, tādēļ lietderīgāk būtu papildināt veco dziednīcu Kungu ielā ar vienu vai divām jaunām palātām un likties mierā.

1884.gadā tika izveidota pat speciāla ekspertu komisija domstarpību risināšanai, taču tā izlēma par labu jaunas slimnīcas būvniecībai.

Pēc gada pilsētas valde par 3386 rubļiem un 45 kapeikām iegādājās gruntsgabalu Nr.93 XV Jūrmalas ielas galā, kur vajadzētu atrasties jaunajai slimnīcai.

Pilsētas galva valdes sēdē norādījis, ka ārstniecības iestādei nepieciešama pārvaldes ēka, divas barakas, viena virtuves ēka, stallis, pagrabi, drenāžas iekārta, rati, zirgi un aka, turklāt darbā vajadzētu pieņemt divus sargus, kučieri un šveicaru. Slimnīcas būvei no budžeta piešķīra 3386,45 rubļus. Vēlāk būvniecības izmaksas gan kļuvušas daudz augstākas saistībā ar tolaik modernās tvaika apkures ierīkošanu, kas bija paredzēta krāšņu vietā. Apkurināšanas iekārtu pasūtīja Hanoveres (Vācija) firmai „Körting”.

Liepājas pludmales kāpu zonu sāka apbūvēt tikai 19.gadsimta otrajā pusē. Kā lasāms Līgas Sānes–Alksnes darbā „Ceļvedis Liepājas arhitektūrā: versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam” (1990), tad gadsimtiem ilgi arhitekti nav riskējuši šajā vietā kaut ko projektēt, baidoties no jūras tuvuma un lielajām vētrām, kas varētu izraisīt plūdus, smilšu “uzbrukumus” un izpostīt ēkas.

„Pēc gadsimtiem ilgām bailēm no jūrmalas smilšu uzbrukuma liepājnieki sāka domāt par brīvās piejūras zonas izmantošanu. Daļu no smilšu aizsardzības vaļņu sistēmas saglabāja, bet pārējā platībā sāka veidot jūrmalas parku. [..] Ap 1867.gadu piejūras zona vēl visa bija neskarta, bet tagad tur izkopts pilsētas parks un vasarnīcu rajons.”

Par piejūras zonas izmantošanu un labiekārtošanu sāka domāt vācu arhitekts Makss Pauls Berči (Max Paul Bertschy; 1840.–1911.), kurš Liepājā projektējis ne vienu vien ēku, tai skaitā pilsētas slimnīcu.

„M. P. Berči radījis arī veselus ēku kompleksus, kā svarīgākais minams pilsētas slimnīca (1886–1900) J.Kosas ielā 31 (tagad: Dārtas iela – L.Ģ.). Sākotnēji tika uzbūvēts pamatkorpuss, laika gaitā izdarīti papildinājumi – piebūves un pārbūves. Te ir ģeometrisks lakonisms ar viņa iecienīto detaļu un ritmu izmantojumu.”  

Meistars prata novērtēt to, ka plašā, neapbūvētā teritorija atrodas relatīvi tuvu pilsētas centram. Pat lēni braucot ar ormani, no Liepājas centra līdz Dārtas ielai 31 varēja nokļūt septiņās minūtēs. Viņš arī izprata tā laika galveno priekšnoteikumu: lai uzceltu modernu ārstniecības iestādi, vajadzīgs pietiekams daudzums gaisa un gaismas, kas kavētu baktēriju attīstību. M.P.Berči izgudroja pat speciālu ierīci palātu logu augšējā daļā, ar kuras palīdzību vienā mirklī logu varēja atvērt, lai izvēdinātu telpas. Slimnīcas ķirurģijas nodaļās slimniekiem nekad nepievienojās strutainas komplikācijas, jo ēku projektētājs bija paredzējis arī īpašas ventilācijas lūkas, pa kurām ieplūda svaigais, dezinficējošais jūras vējš.

Nodomu būvēt slimnīcu it kā ārpus pilsētas, turklāt vēl atklātas jūras krastā, kur dabas radīto apstākļu dēļ baktēriju vairošanās nav iespējama, akceptēja arī mediķi. Vēstures avoti liecina, ka ideja celt ārstniecības iestādi tieši šajā vietā piederējusi toreizējam pilsētas ārstam Oskaram Johansenam, kurš vēlāk bija jaunās slimnīcas pirmais galvenais ārsts. Viņš pat uzrakstījis referātu par jaunas slimnīcas nepieciešamību, kas publicēts „Libausche Zeitung” 1887.gada 26.marta numurā.

„[..] vecā slimnīca kļuvusi par mazu, un bija jāķeras pie jaunās slimnīcas būves. [..] Priekš slimnīcas izraudzītā vieta jāatzīmē par ideālu, jo augsne sastāv no skaistās baltās smilts, kas nesatur ne mazāko organisko vielu pēdu. Arī apkārtnes higiēniskās īpašības ir no svara, jo baktērijas var pienest arī gaiss. Slimnīca jāiekārto ārpus pilsētas, tomēr, pilsētām paplašinoties, mājas tās parasti ieslēdz savā lokā. Arī šinī ziņā jaunās slimnīcas vieta ļoti izdevīga – rietumos to norobežo atklāta jūra, kas kalpo kā liels gaisa rezervuārs. Jūras gaisa higiēniskā nozīme tikai pēdējā laikā pareizi novērtēta. Tā kā ¾ visu Liepājas vēju ir rietumu vēji, tad tīrs gaiss slimnīcā ir nodrošināts. Lai pēc iespējas pasargātu slimnieku istabas no slikta gaisa, pārvaldes un virtuves ēkas uzceltas atsevišķi no barakām, līķu nams iekārtots tālu no tām.”

Vairāki citi mediķi esot ieteikuši slimnīcas teritoriju apstādīt ar kokiem, lai jūras vēji un vētras ēkām nenodarītu postu.

Pēc arhitekta M.P.Berči projekta slimnīca ar 90 – 100 gultasvietām tika uzcelta jau pēc aptuveni trim gadiem.

Laikraksta „Libausche Zeitung” 1885.gada 19.septembra numurā par jaunuzcelto ārstniecības iestādi lasāms: „Jaunās slimnīcas būve jau ievērojami pavirzījusies uz priekšu. Saimniecības ēka un viena baraka jau atrodas zem jumta, pie otrās, kas domāta lipīgām slimībām, pašlaik strādā. Uzcels vēl divas barakas, kas būs savienotas ar pirmo segtiem koridoriem. Tikai baraka lipīgām slimībām stāvēs izolēti. Pašlaik iesākta virtuves būve. Skatītāju acīm atklājas jau iespaidīgs ēku komplekss.”

Lielo būvniecības izmaksu dēļ pilsētas valde izlēma paaugstināt ārstēšanās maksu no 30 līdz 75 kapeikām dienā, jo šāda summa no sirdzēja tika iekasēta Rīgā. Pēc spraigām debatēm lēmums par jauno samaksas kārtību tika pieņemts. Viens no domniekiem gan iebildis: „Iedzīvotāji nav vainīgi, ka pilsēta dārgi būvē.”

Lai kaut kā mazinātu dārgās izmaksas, bijusi iecere agrāko slimnīcas ēku Kungu ielā izmantot karaspēka izvietošanai, kas varētu ienest ap 3000 rubļu lielu peļņu. Nauda vēl bija nepieciešama personāla algām, slimnieku uzturam, apģērbam, apkurei, apgaismošanai, dezinfekcijai un daudz kam citam.

Savukārt kāds domnieks, uzvārdā Bitners, ierosinājis jaunuzcelto slimnīcu pārbūvēt: lielās palātas sadalīt vismaz uz pusi, ja ne mazās atsevišķās istabiņās. Saistībā ar katastrofālo naudas trūkumu viņa priekšlikumu, protams, noraidīja.

1904.gadā notika slimnīcas vadītāju maiņa. Dziednīcas galvenā vadītāja O.Johansena vietu pārņēma ginekologs Aleksandrs Goldbergs (Alexander Goldberg). Viņam pilsētā jau piederēja sava privātā slimnīca un vecmāšu skola. Pēc stāšanās galvenā ārsta amatā viņš izmantoja Liepājas slimnīcas Dzemdību nodaļu par praktisko apmācību bāzi vecmāšu skolai.

Tajā laikā slimnīcā strādāja ķirurgi Potapovs un Gilberts, iekšķīgo slimību ārsts Merķis, laborants Straume un citu disciplīnu ārsti Dr. Daniļevskis, Dr. Popovs.

Uzreiz pēc apstiprināšanas amatā A. Goldbergs ierosināja iegādāties grāmatas ārstniecības iestādes bibliotēkai, dezinfekcijas aparātus nodaļām un vismaz dažās palātās ierīkot elektriskos zvanus. Slimnīcas pārvaldes sēdē nolēma arī uzbūvēt otru operāciju zāli, iegādāties instrumentus, paplašināt autopsiju telpu, celt jaunu baraku infekcijas slimniekiem, iekārtot jaunu rentgena kabinetu un iegādāties rentgena aparātu.

Diemžēl lielākā daļa no iecerēm netika realizētas, tai skaitā arī operāciju zāles izveide. Tomēr iekārtot rentgena kabinetu izdevās – pirmais rentgena aparāts tika iegādāts jau 1903.gadā, bet tikai no 1910.gada ārstniecības iestāde ar to sāka pelnīt naudu. Par caurskati bija jāmaksā 1 rbļ. un 50 kap., bet par fotouzņēmumu ar plati: 2 – 5 rbļ. Jāpiebilst, ka rentgenoloģija kā zinātne izveidojās tikai 1895. gadā, kad vācu fiziķis Vilhelms Konrāds Rentgens (Wilhelm Conrad Röntgen, 1845.–1923.) atklāja X starus. Astoņus gadus pēc jaunā atklājuma Rtg izmantoja arī Liepājas ārsti.

Laikā, kad A.Goldbergs bija slimnīcas galvenā ārsta amatā, pilsētā uzliesmoja holeras epidēmija, tādēļ budžetā piešķīra līdzekļus atsevišķas būves iekārtošanai, kas paredzēta infekcijas slimību pacientiem. No vēstures liecībām zināms, ka šajā laikā slimnīcas teritorijā, vietā, kur vēlākos laikos uzbēra uzkalniņu, atradās vēl divas koka barakas mēra un baku slimniekiem. Tur ārstējusies pat viena lepras slimniece.

(Turpinājums sekos)

P.S.
Autore pateicas Liepājas muzejam par atļauju izmantot muzeja fondu materiālus.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.