Turpinot Lāsmas Ģibietes sagatavoto materiālu par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķu zvaigznāju, šoreiz par ārstiem Elzu un Bruno Graši.

(10.turpinājums)
Liepāja un arī tās slimnīca nedaudz mazāk par pusgadsimtu bija darbavieta diviem izciliem ārstiem, rīdziniekiem, kas uz mūsu pilsētu atbrauca uzreiz pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas.

Tie ir Elza un Bruno Graši. Elza Grase ilgus gadus vadīja Vīriešu terapijas nodaļu, bet Bruno Grasis – Vīriešu ķirurģijas nodaļu. Elza Grase ir Skolotāja ārstiem Anatolijam Lucenko, Tatjanai Kozlovai, Alfrēdam Lībiņam, Ausmai Vīvai, Sandrai Auderei, Ojāram Rūjam, Maijai Skrodelei, Ilzei Lazdiņai un pat Tamārai Sorokinai, kura pēc pārcelšanās atpakaļ uz Rīgu 1962.gadā bija Rīgas Medicīnas institūta Iekšķīgo slimību katedras profesore.

Daktere Grase ilgus gadus bija arī internatūras vadītāja topošajiem terapeitiem. Savukārt Bruno Grasis ir Skolotājs gandrīz visiem šobrīd Liepājā praktizējošajiem ķirurgiem – Gunāram Brundzulim, Mārim Naļivaiko, Egilam Samedovam, Aleksandram Plužņikovam, kā arī onkoloģijas speciālistiem: onkoloģei ķīmijterapeitei, imunoloģei Dr. med. Simonai Doniņai, kura praktizē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, un Viesturam Krūmiņam.

Papildus pamatdarbam abi mediķi garas stundas nostrādājuši arī Liepājas medicīnas skolā, pasniedzot terapiju un ķirurģiju nākamajām māsām, kā arī vedot viņas praksēs uz ārstniecības iestādi.

Nodzīvojuši Liepājā 51 gadu, abi izcilie ārsti 2004. gada rudenī pārcēlās dzīvot atpakaļ uz Rīgu pie saviem pieaugušajiem bērniem.
    
Sagaida ar vadošiem amatiem
Uz Liepāju abi ārsti pārcēlās uzreiz pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas, bet līdz tam šai pusē nebija bijuši ne reizes. Bruno Grasis gan atceras, ka vācu laikā „vēju pilsētā” viņš vienreiz spēlējis futbolu.

Elza Grase ir dzimusi un skolojusies Rīgā, savukārt Bruno Grasis dzimis Daugavpilī, taču vidējo un augstāko izglītību ieguvis galvaspilsētā. Jāpiebilst, ka ķirurga Bruno Graša pasniedzējs Rīgas Medicīnas institūtā bija profesors Pauls Stradiņš. Liepājā ārstus sagaidīja un darbā ievadīja pilsētas slimnīcas mediķi: terapeites Marta Vernere, Ērika Skuja, ķirurgi Fricis Nikolajs Zandbergs, Maksims Ziks, operāciju māsa Irma Geislere.

Ārsti Elzu Grasi dzīve no vienas puses ir lutinājusi, dodot iespēju strādāt vadošos amatos. Tikko pārcēlusies uz mūsu pilsētu, viņa tika iecelta Liepājas rajona Veselības aizsardzības nodaļas vadītājas amatā, bet 1959. gadā kļuva par pilsētas slimnīcas Vīriešu terapijas nodaļas vadītāju, kur nostrādāja līdz 1993.gadam. Iespējams, atbildīgo amatu dēļ bijusi ne viena vien iespēja piedalīties dažādos kursos, semināros, kongresos un braukt uz visām bijušās Padomju Savienības republikām. Dažkārt kursos ārpus Latvijas viņa pavadījusi pat vairākus mēnešus.

„Citādi medicīnā strādāt nav iespējams. Visu laiku jāseko līdzi, jāapgūst jaunākais, lai to sekmīgi varētu pielietot arī savā ārsta praksē. Tagad jau ir tieši tas pats,” atzīst Elza Grase. Taču būt vadītājam nav arī nekāda „medus maize”: tā ir liela atbildība par darbiniekiem, kuri tev pakļauti, turklāt vēl jāprot sadzīvot ar augstāk stāvošām amatpersonām un jābūt diplomātam. Elzai Grasei garo Liepājā pavadīto gadu laikā tas godam izdevies. Taču vienu gan var piebilst, ka, esot vadošos amatos, ārste nekad nav meklējusi pašlabumu.

No šodienas viedokļa liekas neticami un nepieņemami, ka Veselības aizsardzības nodaļas vadītājai ar dzīvesbiedru jānakšņo savā darba kabinetā, jo citur nav bijis kur. To abi ārsti Graši atceras kā vienu no pirmajiem „piedzīvojumiem” Liepājā. Tikai vēlāk viņiem piešķirta 11 kvadrātmetru liela istaba piecistabu komunālajā dzīvoklī. Uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas daktere Grase, protams, vēlējās strādāt savā profesijā, nevis vadīt Veselības aizsardzības nodaļu, bet izvēles jau nav bijis. Ja viņa nebūtu pieņēmusi šo darba piedāvājumu, Bruno Grasis nedabūtu ķirurga vietu pilsētas slimnīcā. Lai neaizmirstu institūtā studēto, ārste savā brīvajā laikā arvien biežāk sākusi nākt uz dežūrām dziednīcā.

Veiksmīgi turpina priekšgājēju iesākto
Savukārt Bruno Grasim bijusi liela laime septiņu gadu garumā strādāt kopā ar ķirurgu Frici Nikolaju Zandbergu. Viņš pēc „šefa” aiziešanas Mūžībā pārņēma nodaļas vadību un bija tās galvenais ārsts līdz pilsētas „vecās” slimnīcas likvidēšanai, un vienu gadu pat pēc tās. Ilgus gadus plecu pie pleca strādāts kopā ar ķirurgiem Maksimu Ziku, Helmutu Klēšmitu, Ilgoni Pīru, Teodoru Eniņu, Gunāru Valteru.

No tiem laikiem daudz atmiņu saglabājies. Kaut vai tas, ka reiz ar nokavēšanos palātā ieskrējis ķirurgs Ziks un konsilija laikā, lai noslaucītu sviedrus, kabatas lakata vietā no uzsvārča izvilcis garu dāmu zeķi. „Mēs ar Zandbergu zīmīgi saskatījāmies, kas nu būs, bet Ziks dusmās kliedza: „Kura m…. man to te ielikusi!” Izrādās, viņš steigā bija sajaucis un paķēris māsas Geisleres uzsvārci.”

Tad vēl kāda epizode ar kolēģi Maksimu Ziku, kuru Bruno Grasis pēdējos Liepājā pavadītajos gados bieži mēdzis stāstīt medicīnas skolas audzēknēm: „Kopā ar dakteri Ziku kādai slimniecei veicām kuņģa rezekciju. Viņa bija kalsnas miesas būves, tāpēc tehniski operācija nebija sarežģīta. Tās vidū slimniece, pa pusei pie samaņas būdama, Zikam sacīja: „Dakter, es gribu skūpstīties!” Es tikai nesen biju sācis slimnīcā strādāt, tāpēc uzreiz saausījos, kā pieredzējušais kolēģis reaģēs. „Vai TO tu negribi?” viņš atbildēja. Pēc kāda brītiņa slimniece vārgā balsī atteica: „Var arī TO!””

Nostrādāto 36 gadu garumā ārstam daudz šādu stāstiņu sakrājies. Smagāk gan klājies, ja bijis jāoperē kāds kolēģis, taču arī ar to Bruno Grasis godam ticis galā. Reiz slimības saasināšanās dēļ ķirurga palīdzība bija vajadzīga medicīnas skolas direktorei Rasmai Kaju. Viņai pēkšņi sākušās akūtas sāpes. Pirms ķēries pie darba, ķirurgs viņai pajautājis: „Vai tu neiebilsti, ka tevi operēju?” Direktorei iebildumu nav bijis, un viss toreiz beidzies veiksmīgi.

Nebaidās operēt pat sirdi
Liepājas slimnīcas vēsturē īpašs datums ir 1967.gada 8.marts. Tā ir diena, kad ķirurgs Bruno Grasis pirmo reizi veica sadurtas sirds operāciju. Ārsts atceras, ka todien dežūrā nebija jābūt, bet viņam zvanīts uz māju, jo slimnīcā ievests jaunietis ar durtu brūci sirdī. Cilvēki svinējuši 8.martu, lietojuši alkoholu un sākuši kārtot rēķinus. Neviena cita, kas varētu operēt sirdi, ārstniecības iestādē nav bijis.

Bruno Grasis atceras: „Brūci varēja sašūt pavisam viegli. Ar pirkstu to aizspiedu, lai apturētu asiņošanu. Galvenais, ka laikā slimnieku paspēj atvest uz slimnīcu.”
Kopumā ķirurgs pilsētas slimnīcā veicis ap 15 sirds operāciju. Pārsvarā tās bijušas durtas vai šautas brūces, ko slimnieki ieguvuši, vai nu rēķinu kārtošanas rezultātā vai mēģinot izdarīt pašnāvību. „Sirds vārstuļus vai iedzimtas sirdskaites gan nekad neesmu operējis. To Liepājā nedarīja.” Jāpiebilst, ka ķirurgs garajā darba mūžā veicis daudzu profilu operācijas, jo tolaik medicīnas nozares nebija tik plaši sazarotas un attīstītas kā mūsdienās.

Bruno Grasis operējis gandrīz visu, kas bijis vajadzīgs. Ja atveda slimnieku ar neirotraumu, vajadzējis operēt pat galvu. Helmuts Klēšmits kādā mūsu sarunā atcerējās, ka kolēģis veicis arī plaušu operācijas. Tikai retu reizi uz ārstniecības iestādi tika aicināts kāds speciālists no Rīgas. Slimnīcā gadījies arī tā, ka, veicot smagu operāciju, zālē tika ienests telefons un ārsts, kurš tajā brīdī neoperēja, runāja ar Rīgas profesoru, kurš konsultēja no tālienes. Tas gan gadījies ļoti reti un izņēmuma kārtā, jo toreiz, lai nokļūtu no galvaspilsētas līdz Liepājai, vajadzējis daudz vairāk laika kā šodien.

Pēc pilsētas „vecās” slimnīcas pārcelšanas uz jaunajām telpām, ķirurgs Bruno Grasis neilgi pastrādājis arī tur, taču kā nodaļas vadītājs tikai vienu gadu. Viņa iesākto turpina 1987.gada 27.jūlijā no Valmieras atbraukušais ķirurgs Viesturs Rozītis, kuru Bruno Grasis raksturo ļoti pozitīvi.

Pedagoģija sirdij un dvēselei
Tā nu sanācis, ka abi dakteri Graši bija ne tikai kolēģi pilsētas slimnīcā, bet arī Liepājas medicīnas skolā. Ārstei Elzai Grasei agrā jaunībā bija sapnis kļūt nevis par ārsti, bet gan par skolotāju. Lai arī dzīves ceļš izveidojies pavisam citādi, viņa no sava sapņa neatteicās.

Neilgi pēc pārcelšanās uz Liepāju ārste nokļuva medicīnas skolā. Veselības aizsardzības nodaļas vadītājas pienākums bija atrasties šajā izglītības iestādē eksāmenu laikā, un tur veikt arī eksāmenu komisijas priekšsēdētājas funkcijas. Taču pēc tam, kad ārste jau strādāja slimnīcā, viņa ļoti labprāt paralēli darbam devās uz skolu nākamajām māsām lasīt lekcijas terapijā. Skolas kolēģes un audzēknes viņu raksturo kā stingru, prasīgu, ar augstu atbildības izjūtu apveltītu, taču arī pretimnākošu un labestīgu pasniedzēju.

„Darbs ar māsiņām bija ļoti interesants. Kopā devāmies uz praksēm slimnīcā, runājāmies ar slimniekiem, analizējām viņu diagnozes. Tas bija jauki.” Darbu medicīnas skolā Elza Grase pārtrauca 2004.gadā. Ilgāk viņa diemžēl nebūtu varējusi strādāt, ja arī to būtu vēlējusies un palikusi Liepājā, jo strādāt izglītības iestādē bez pedagoģiskās izglītības vairs neatļauj likums.

Ilgus gadus medicīnas skolā nostrādāja arī ārstes dzīvesbiedrs. Bruno Grasis nākamajām māsām pasniedza ķirurģiju, kā arī bieži viņas veda uz slimnīcas Ķirurģijas nodaļu un Operāciju nodaļu praksēs. Laba sadarbība izveidojās ar Operāciju nodaļas vecāko māsu Silviju Kraševsku un visiem pašlaik slimnīcā praktizējošiem ķirurgiem, kuri nekad neatteica to vai citu lietu meitenēm parādīt un pastāstīt. Bruno Grasis no darba medicīnas skolā aizgāja gadu agrāk nekā viņa dzīvesbiedre.

Liktenim patīk spēlēties un dažkārt tas vecāku dzīves gājumu precīzi atkārto viņu bērnos. Abas mediķu Elzas un Bruno Grašu meitas ir praktizējošas ārstes Rīgā. Turklāt viņu dzīvesbiedri arī ir mediķi, ar kuriem abas meitas studējušas kopā vienā kursā Rīgas Medicīnas institūtā. Jaunākā meita Ilze Žarinova strādā Latvijas –Amerikas acu centrā par acu ārsti, bet vecākā meita Inese Smiltēna par ārsti Plaušu slimību nodaļā slimnīcā „Gaiļezers”.
    
Fakti no Elzas un Bruno Grašu biogrāfijas:
•Elza Grase no 1959. līdz 1993. gadam pilsētas „vecajā” slimnīcā bija Vīriešu terapijas nodaļas vadītāja.
•Ilgus gadus bija Liepājas galvenā terapeite un internatūras vadītāja topošajiem terapeitiem.
•Bruno Grasis 1960. gadā pēc kolēģa Friča Nikolaja Zandberga nāves pārņēma Vīriešu ķirurģijas nodaļas vadītāja amatu un nodaļu vadīja līdz 1987. gadam.
•Ķirurgs Liepājā praktizējis kopš 1953. gada un ķirurga darbā pavadījis 39 gadus.
•Kopumā abi cienījamie ārsti Liepājā nostrādājuši 51 gadu un 2004. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.