Turpinot Lāsmas Ģibietes tematisko rakstu sēriju par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķiem, kas tajā strādāja, – trešā nodaļa – ar pāviem un stirnām.

(4.turpinājums)

3. Dziednīcas pagalms ar pāviem, stirnām un aunu
Gandrīz vienlaikus ar Liepājas slimnīcas korpusu būvi sāka domāt arī par ārstniecības iestādei piegulošās teritorijas labiekārtošanu un tās praktisku izmantošanu. Ilgus gadus dziednīcas pagalms – ļoti plaša teritorija – bija patiesi pievilcīga vieta, kur mediķi un slimnieki atpūtās un devās garākās pastaigās.

Pie slimnīcas audzēja ziedus un dārzeņus, kā arī iestādīja daudzu šķirņu kokus. Viss tika rūpīgi izlemts: kādus augus stādīs un kurā vietā tie vislabāk iederētos. Pat plānojot pilsētas budžetu, tika iekļauts atsevišķs punkts, ka jāpiešķir līdzekļi ārstniecības iestādes teritorijas apstādījumiem.

Jau 1887. gadā starp Liepājas slimnīcu un kāpām tika sastādīts milzīgs skaits parasto priežu, austriešu melno priežu, egļu un citu koku. Kāpas, kas no korpusiem atrodas pavisam netālu, tika apstādītas ar kārkliem un papelēm. Savukārt ap kapličas stilā projektēto „līķu namu” jeb morgu, kur mūsdienās atrodas Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Liepājas nodaļa, iestādīja sēru bērzus un sudrabpapeles. Starp morgu un slimnīcas 5.nodaļu pat izveidoja gulbju dīķi. Tajā cēlie putni jutušies visnotaļ omulīgi, savukārt ap dīķi izvietoja soliņus, kur ārsti un slimnieki varēja apsēsties un baudīt dabu.

Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gadā, pilsētu piemeklēja dizentērijas epidēmija, tādēļ tika nolemts ārstniecības iestādes teritorijas dienvidrietumu pusē izcirst krūmus un kokus, lai ierīkotu teltis slimniekiem un pie viena sakārtotu infekcijas slimību baraku. Lai sekmīgi izveseļotos, nepieciešams labs uzturs, taču kara laikā to nodrošināt nebija iespējams. Ēdiens bijis visai pieticīgs gan slimniekiem, gan mediķiem; dziednīcas personāls esot saņēmis tikai 50 gramus sviesta nedēļā, taču slimnieki vēl mazāk. Tās medicīnas māsas, kuras kopa difterijas slimniekus, kā atšķirības zīmi ap roku nēsāja apsietu sarkanas krāsas lenti. Māsas, kurām sarkano lenti nēsāt aizliedza reliģiskā piederība, to drīkstējušas sev apsiet ap plecu. Savukārt 1917. gadā Liepāju skāra tīfa epidēmija.

Rūpes, lai slimnīcai piegulošā teritorija būtu sakopta un skaista, turpinājās arī starp abiem pasaules kariem – pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. 1922.gadā dziednīcas pagalma uzkopšanas darbos pilsētas dome nodarbināja bezdarbniekus. Viņi ar ķerrām saveduši smiltis, izveidojuši uzkalniņu, rūpējušies par puķudobēm un strūklaku, audzējuši sakņaugus ārstniecības iestādes virtuvei.

Slimnīcai pat piederējušas 9 govis, kas ganījās parkā, cūkas, aitas, teles un ap 50 vistu. Dzīvniekus un mājputnus baroja ar spirta dedzinātavas jeb brūža atkritumiem. Turpat pastaigājies arī melnais stārķis un pāvu pāris. Pēdējie dziednīcas teritorijā uzturējušies gan pavisam neilgu laiku, jo ar savu trokšņošanu traucējuši slimniekus, tādēļ pāvus 20.gadsimta 30.gados atdāvināja Rīgas pilsētai.

Lieki piebilst, ka pēc Otrā pasaules kara slimnīcas pagalmu neviens vairs īpaši nekopa, protams, ja neskaita sētnieku. Kā sarunā atcerējās Gunārs Valters – ilggadējs Liepājas slimnīcas galvenais ārsts – vienu brīdi pēc kara ārstniecības iestādē strādājis dārznieks Zīverts, taču drīz vien šī štata vieta tikusi likvidēta. Savukārt visi lielie, speciāli stādītie koki ar saknēm izgāzti 1969.gada novembra vētras laikā, kuru tās intensitātes un nodarīto postījumu dēļ liepājnieki atceras vēl šodien.

Aptuveni 50. un 60. gadu mijā slimnīcas teritorijā dzīvība tomēr atgriezusies. Vairāki ārsti, kuri bija arī kaislīgi mednieki, Gunārs Valters, rentgenologs Rūdolfs Hermers, ķirurgs Māris Blūms un citi no meža atveduši mežsarga dāvinātu stirnu mazuli, ko medicīniskais personāls nosaucis par Jurīti. Ar laiku radusies pat vesela stirniņu un buciņu saime. Turpat, pie Infekcijas slimību nodaļas kāpnēm, kas no slimnīcas galvenā korpusa atradās vistālāk, tie tikuši padzirdīti un apmīļoti. Kā vienā no sarunām atcerējās nu jau Mūžībā aizgājusī ārste infektoloģe, 10.nodaļas ilggadējā vadītāja Zoja Sevastjanova, reiz ķirurgam Helmutam Klēšmitam kādai no stirnām pat nācies pieņemt dzemdības. Taču arī šie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos. Kādā rudens naktī 20.gadsimta 60. gadu nogalē pie Infekcijas slimību nodaļas no Jūrmalas ielas puses piebraukusi smagā mašīna, no tās izkāpuši vairāki jauni vīrieši un stirnas likvidējuši.

Cilvēku nežēlība pret dzīvniekiem izpaudusies jau agrāk – kāds no slimniekiem ar degošas cigaretes galu izdedzinājis buciņam Jurītim aci. Pēc šī atgadījuma dzīvnieks kļuvis agresīvs un, kā atceras ārsti, tas kādam slimniekam no aizmugures klusi pielavījies klāt un viņu nogāzis zemē. Rezultātā slimniekam bija lauzta kāja. Vēl 20.gadsimta 50.gados slimnīcas teritorijā garā saitē bijis piesiets kāds ļoti resns auns ar milzu ragiem, no kura tika ņemtas asinis Vasermana (WaR) reakcijas noteikšanai. Arī tas bijis neganta rakstura dzīvnieks, jo reiz, kā atcerējās Gunārs Valters, paslepus no mugurpuses pielavījies ārstam Šubertam un viņu notriecis zemē ar visu cigareti. No tā laika, izņemot ežus, vāveres un baložus, varbūt vēl kādu zalkti, cita dzīvā radība te vairs nav manīta.

Jāpiebilst, ka parks un jūras tuvums tika izmantots arī fizisku aktivitāšu veikšanai. Bijusī medicīnas māsa Austra Valtere atceras, ka laikā, kad slimnīcas teritorija bija „biezi apdzīvota”, vasarās pēc dežūrām medmāsas un arī ārsti gājuši uz pludmali peldēties, spēlēt volejbolu vai vienkārši pastaigājušies gar jūras krastu. Turklāt visiem tas ļoti paticis.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.