Liepājas kanālmalas krastus drīz atkal savienos bijušā vēsturiskā dzelzceļa tilta trase, tagad gājējiem, velosipēdistiem un romantiskai atpūtai ar ainaviskiem skatiem. Vecā tilta jaunās funkcijas būs balstītas uz pagātnes inženieru celtajiem vēsturiskajiem granīta balstiem.  


Vairāk nekā gadsimtu sena vēsturē – 1878. gada 15. jūlijā svinīgi tika iesvētīts dzezceļa jaunā tilta būvlaukums abpus tirdzniecības kanālam.  Būvi pasūtītāja Krievijas Satiksmes ceļu ministrija, kas konkursā bija izvēlējusies Kurskas inženiera Gavrilas Stepanoviča Semikoļenova projektu. Celtniecības darbu vadītāji bija praktizējošais inženieris P. Ziberts un Liepājas metāllējumu fabrikants N. Meinards.


Jaunā tilta iesvētīšanu svinēja 1879. gada 12. decembrī, Semikoļenovam pēc tradīcijas ar pliku galvu un Sv. Trijādības baznīcas pareizticīgo mācītājam no Bāriņu ielas 9 stāvot zem dienvidu kopnes, kad uz Hilmaņa kokzāģētavu pāri aiztusnīja smagi piekrauti baļķu vagoni.  


Celtniecības laikā tilta metāla sijas un kopnes pa Liepājas-Romnu dzelzceļu bija piegādātas un montētas uz vietas no kņaza Teniščeva metāla fabrikas Brjanskā, bet laidumu kuģu ceļa izgriežamās konstrukcijas – no francūža Kokevila fabrikas Serenā, Beļģijā.


Pa dzelzceļa tiltu transportētās kravas bija domātas Ezermalas fabrikām – ādu, gāzes, zviedru sērkociņu, kā arī Hilmaņa kokzāģētavai, Riekes kaļķu dedzinātavai un balto smilšu ķieģeļu cepļiem Mālu un Ķieģeļu ielās tagadējā ezermalā.  


Semikoļenovu nams Kūrmājas prospektā 11. Foto: irliepaja.lv.


Tilta kalpošanas vēsturē to nesekmīgi mēģināja nopostīt divas reizes Pirmā pasaules kara laikā. Šos posta darbus līdz galam realizēja tikai divdesmitā gadsimta beigās. Lūk, arhīva materiālos atrodamie fakti par tilta likteņa lemšanu (pavisam nesen!):


– Objekts kopš 1947. gada bija PSRS Satiksmes ceļu ministrijas īpašumā, un atradās PSRS Baltijas dzelzceļu pārvaldes bilancē. No 1961. gada pāri kānāla tiltam paralēli arī izbūvēja otro sliežu ceļu, un tā ekspluatācijas intesitāte četrkāršojās. Kādā no ziņojumiem par tilta noslodzi minēts, ka gada laikā pa to transportētas aptuveni 200 tūkstoš tonnas kravu.


– 1982. gada 26. augustā Baltijas dzelzceļa pārvaldes Liepājas stacijas ceļu distances priekšnieks biedrs Z.G. Garkuļs – Gurēvičs paraksta ziņojumu par tilta tehnisko stāvokli, taču šajā dokumentā nav norādīti fakti par metāla nogurumu, plaisām un nav dotas tālākas ekspluatācijas prognozes.


– Baltijas dzelzceļa lietvedībā sākas papīru karuselis par tilta nojaukšanu pēc jau 1981. gada rudenī apstiprinātā projekta. 1983. gada 8. jūlijā ar lēmumu Mr. 200 Liepājas pilsētas tautas deputātu padomes Izpildu komiteja (TDP IK) tiltu izslēdza no vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļu saraksta. "Par" balsoja IK priekšsēdētājs Jānis Liepiņš, arhitekts Haralds Krams, Kultūras nodaļas vadītāja Marta Mūrniece un citi. Taču LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks biedrs J. V. Bondaļetovs pieprasīja arī Latvijas PSR valdības apstiprinājumu, un 14. jūlijā lēmumu par nojaukšanu parakstīja arī LPSR MP priekšsēdētāja 2. vietnieks biedrs V. M. Krūmiņš.    


– Mazliet neizprotami, taču dokumentos par tilta demontāžas gaitu tajā hronoloģijas brīdī iestājas ilgāka pauze! Pēc Liepājas TDP IK galvenā arhitekta Ulda Pīlēna ierosinājuma un ar IK budžeta naudas finansējumu Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības katedras tehnisko zinātņu kandidāts Valentīns Salcevičš un docents Žanis Mēness attiecīgi par 210 un 99,45 padomju rubļiem izprojektē tilta vēsturisko konstrukciju glābšanas plānu, kur izliektās metāla fermas un lielgabarīta detaļas gar demontējamo sliežu klājumu tiek saglabātas un atjaunotas. Pēc aplēsēm šāds risinājums tiltam mūžu varētu pagarināt par 50 vai 60 gadiem un izmaksātu ap 458 tukstošien rubļu.


– Bet šāds "kotrrevolucionārs" pavērsiens pagalam bija sadusmojis PSRS Baltijas dzelzceļa pārvaldes priekšnieka vietnieku biedru V.V. Koļesnikovu, un tas ar pavēli 1983. gada 19. septembrī pārtrauca dzelzceļa kustību pāri kanālam. Liepājas galvenais arhitekts Uldis Pīlēns gan 1983. gada 10. oktobrī raksta vēstuli Jānim Liepiņam ar lūgumu apturēt tilta nojaukšanas darbus, taču 24. oktobrī toreizējā 25. Oktobra ielā Nr. 6 (tagad Rožu iela) bija saņemta PSRS Satiksmes ministra vietnieka telegramma: прекратить самоупряство! (pārtraukt pašpārliecinātību).  Tik barga reakcija no "pašām augšām" bija atbilde uz Pīlēna rīkojumu milicijai pārtraukt ceļu distances strādnieku brigādes darbus tilta konstrukciju sagriešanā metāllūžņos un administratīvā protokola sastādīšanā! Viss, tilta "dziesma" nu nodziedāta un "Aizputes"* tilta nojaukšanas aktu biedrs V.P. Koļesnikovs ar mierīgu sirdi paraksta 1985. gada 27. jūnijā.


P.S. Gavrila Stepanovičs Semikoļenovs, 1845. – 1913., pēc tilta celtniecības pabeigšanas kļuva par liepājnieku, tika ievēlēts pilsētas domē un uzbūvēja ģimenes māju Kūrmājas prospektā 11. Apbedīts Ziemeļu kapsētā. Minētās neveiksmīgās dzelzceļa tilta "glābšanas" pasākumu laikā avīzes "Komunists" žurnālists V. Ante publiski ierosināja uz Semikoļenova kapa novietot viņa projektētā tilta samazinātu metāla kopiju. Protams, ka par tādu naiva inteliģenta ierosinājumu neviens nedeva pat pārlauztu grasi!


*Tilta nosaukumos satopami apzīmējumi: Semikoļenova tilts, Aizputes tilts, Dzelzceļa izgriežamais tilts, kā arī Jaunliepājas vai ezera tilts.