Šī gada pirmajā pusē aprit septiņdesmit gadi, kopš 2.pasaules kara kaujas atkal dārdēja Liepājas tuvākajā apkaimē. Tās nesa atkal jaunas traģēdijas.

Tūkstošiem karotāju un civilo iedzīvotāju dzīvības tika izdzēstas gan pozīciju ierakumos, gan karaceļu malās, gan dzīvokļos, bumbu patvertnēs vai aizrauti ledainās jūras dzelmē. Uz šo nāves bakhanāliju fona šķiet tik "sīks" notikums kā holandiešu darba rotā mobilizēto Nīderlandes jauno vīriešu bojā eja netālu no Ziemupes.

Holandieši, mobilizēti darba dienestam, un pildot vācu virsnieku pavēles, strādājuši jaunās, Liepājas–Ventspils dzelzceļa būvē Ploces apkārtnē un citu Kurzemes vācu karaspēka ceļu uzturēšanā. 1944.gada rudenī būvrotas zēni, mirkstot jūras saltajā ūdenī, gar piekrasti līdz pat Pāvilostai dzinuši pāļus munīcijas kuģu piestātnēm. Līdz pat šim laikam tāda bijušā muliņa pāļu rinda saglabājusies jūrā pie Ziemeļu forta.

Darba dienesta rotas apmešanās vieta bija Ziemupes pagasta "Zābru" labības šķūnis. Holandiešu apgāde nebija prioritāte – viņi nebija ieskaitīti kaujas vienībās, tiem nebija ieroču, tādēļ vietējie bieži redzēja šos nokoptajos laukos meklējam sasalušus kartupeļus vai saknes.

Pēc Jaunā gada, 1945.gada janvārī, rotu esot plānojušī pārcelt darbiem Alsungā. Bet... naktī no 5. uz 6.janvāri holandiešu apdzīvotais šķūnis uzliesmoja. Lai kaut cik patvertos no ziemas aukstuma, šķūņa iekšpuse bijusi nopakota ar salmiem, kuros tie gulējuši kā alās. Diemžēl, "Zābru" šķūņa divu vārtu durvis vērušās uz iekšpusi. Izceļoties panikai, katrs centies izkļūt ārā, skrējis uz durvju pusi, tādējādi nobloķējot to atvēršanu, un... nosmaka dūmos. Pret rītu viņus visus, jau apdegušus, atraduši sakritušus pie durvīm. Šī traģēdija arī pēc septiņdesmit gadiem nav viesusi patiesību un skaidrību par notikušo. Pēc toreiz "Zābru" mājās dzīvojošās Līnas Iesalnieces, vērgalnieka Aivara Gravas krustmātes atstāstītā, holandieši naktī iededzinājuši toreiz sauktā ploškas – stearīna lākturīšus.

Ugunsgrēks no tādas varētu būt visizskaidrojamākais iemesls. Bet ir arī citas versijas: pēc darbu pabeigšanas vāciešiem šī primitīvi nodarbinātā "neāriešu" rota nebija vajadzīga, vien tik, kā liekas mutes. Tad nu vācieši arī esot šķūni aizdedzinājuši no ārpuses (piesteigušies glābēji it kā esot atraduši , ka liktenīgās durvis šķūnim esot bijušas nobloķētas no ārpuses). Vēl vainoja padomju partizānus un krievu izlūkus. Tie bija manīti netālu – Apriķu un Cīravas mežu masīvos. Taču nekādas represijas pret Ziemupes vai Vērgales iedzīvotājiem, kā tas bija noticis Zlēkās, nesekoja.

Neskaidrības šodien mulsina arī Vērgales pagasta muzejā atrodamie dokumenti par kapsētā apglabātajiem. Saskaņā ar novadpētnieka Alfrēda Šnipkes (1932.–2005.) sarakstītajā grāmatā "Vērgale laiku lokos" ("Avots",1992.) teikto, dūmos noslāpušie holandieši apbedīti Vērgales kapsētā pa labi no baznīcas. Taču 1998.gadā, kad Saldus Novadniekos no visas Kurzemes, arī no Vērgales, tika izrakti un aizvesti pārapbedīšanai vācu karavīri, dokumentos minēts tikai viens holandietis, miris 1944.gada 31. oktobrī. Vai bojā gājušie holandieši tiešām ir pārapbedīti Novadniekos, vai arī joprojām atdusas Vērgales zemē?

Joprojām nav skaidrības par "Zābru" upuru skaitu. Esmu dzirdējis par aptuveni 70 līdz 90. Latvijas Brāļu kapu komiteja vēstulē Latvijas Sarkanajam Krustam min 24! 1998.gadā Vērgalē bija ieradies viens no no bojā gājušajo Nīderlandes pilsoņu piederīgajiem Jakobs Otto de Visers. 1945.gadā viņam bija četri gadi. Skolas vēstures skolotājas Mirdzas Sīpolas viesmīlīgi uzņemts, de Visers apmeklēja tēva bojā ejas vietu "Zābrus", un pēc tēva vēstulēs minētajiem nosaukumiem apbraukāja Liepājas apkārtni. Arī es, kopā ar Vērgales dzejnieku un novadpētnieku Aivaru Gravu un Mirdzu Sīpolu nupat janvārī sarīkojām mazu ekspedīciju uz toreiz Sērdieņiem piederējušo "Zābru"mājām, Vērgales kapsētu, Ploci un Ziemupi.

Gunārs Silakaktiņš, vēsturnieks