Rakstnieks Ēriks Kūlis kopā ar mākslinieku Aldi Kļaviņu pirms Lieldienām pasniedza Liepājas Valsts 1.ģimnāzijai filoloģijas zinātņu doktores Zentas Mauriņas (1897. – 1978.) portretu.

Šis ir Mauriņas 120. jubilejas gads, un kā sacīja dāvanas saņēmējs – ģimnāzijas direktors Helvijs Valcis, šī portreta ienākšana skolā ir pirmais notikums Mauriņas jubilejas pasākumu virknē, ar kuru sākt slavenās absolventes jubilejas atzīmēšanu.

Otrs dāvinājuma saņēmējs – vicemērs Vilnis Vitkovskis, savukārt, citēja vienu no Mauriņas "garīgās higiēnas baušļiem", no kuriem arī pats mācoties, proti, ka labāk ir desmitreiz pievilties, nekā pārstāt uzticēties cilvēkiem pēc pirmās piedzīvotās vilšanās.

Ēriks Kūlis atzina, ka viņu pārsteigusi Mauriņas personība, viņas atbildība un ģenialitāte – rakstniece mācības ģimnāzijā sāka nevis ar pirmo, bet jau sesto klasi, un bija pirmā latviete, kas aizstāvēja filoloģijas zinātņu doktores disertāciju.

Mākslinieks Aldis Kļaviņš savukārt pastāstīja par savu saskarsmi ar Mauriņas personību – gan skolā, gan teātrī, un, pēc tam, kad saņēmis Ērika Kūļa uzdevumu gleznot portretu, vēlmi parādīt nevis Mauriņas "daiļo profilu", bet ļaut visiem ieskatīties rakstniecei acīs. Lai portrets taptu, māksliniekam daudz nācies "runāties" ar Zentu Mauriņu.

Fragmentus no Mauriņas esejām lasīja aktieris Gunārs Kugrēns.

Iepriekš Kūlis jau dāvinājis dzejnieka un rakstnieka Modra Zihmaņa portretu Liepājas muzejam, Mirdzas Ķempes, Jāņa Petera, Olafa Gūtmaņa un Egona Līva portretus bibliotēkai.

Uzziņa
Spožā esejiste, filoloģijas zinātņu doktore vairāku ārzemju akadēmiju goda doktore Zenta Mauriņa (1897. – 1978.) iekaroja Eiropu ar savām astoņās valodās tulkotajām grāmatām. Viņa bija personīgi pazīstama ar Jāni Raini, gleznotāju Nikolaju Rērihu, ar izcilo franču rakstnieku Romēnu Rolānu, kura grāmatas, viņa tulkojusi. Mauriņa sarakstījās ar daudziem tā laika Eiropas rakstniekiem. Viņai bija veltīta runa no tribīnes ANO asamblejā.

Zenta Mauriņa dzīvoja Grobiņā, kur tēvs strādāja doktorātā. Bērnībā nākamā rakstniece saslima ar poliomielītu, vēlāk, invalīda ratiņiem piekalta, ar zelta medaļu absolvēja Liepājas pirmo ģimnāziju, bet 1927. gadā ar izcilību beidza Latvijas universitātes Baltu filoloģijas nodaļu.  

1938. gadā, kad sarakstīti vairāki filozofiska satura eseju krājumi – par Gēti, Raini, Dostojevski, Poruku – Zenta Maurina kā pirmā latviete aizstāvēja filoloģijas zinātņu doktores disertāciju "Friča Bārdas pasaules uzskats." Disputs notiek trijās svešvalodās – vācu, krievu un franču, lai eksaminētāji pārbaudītu viņas svešvalodu zināšanas.

Kopš 1944. gada dzīvojot Rietumos, astoņu Eiropas ceļojumu laikā Mauriņa 26 pilsētās novadīja 135 lekcijas. Atklāto priekšlasījumu skaits Vācijā, Austrijā, Šveicē un Itālijā pārsniedz piecus simtus.

Mauriņa sarakstījusi ap pussimts grāmatu. Izvēlēta par Goda doktori vairākās Eiropas akadēmijās, viņai piešķirts profesores grāds. Īsi pirms aiziešanas mūžībā Zenta Mauriņa no Šveices apvienības "Par cilvēka tiesībām uz brīvību" prezidentes rokām saņēma galveno godalgu.