Šīs 6.janvārī svinamās dienas pamatā ir notikums par kuru lasām Svētajos Rakstos, Mateja evaņģēlijā, un arī šodien tas rosina uz vairākām pārdomām, uzskata mācītājs Jānis Bitāns.

"Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt."

Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu.

Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.

Un tie viņam sacīja: "Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: "Un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu."

Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku.

Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu."

To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.

Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.

Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.

Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt.2,1-12)”

Uz vairākām pārdomām šis senais teksts var aicināt mūs šodien, vairāk kā divi tūkstoši gadu pēc gudro ceļojuma uz Betlēmi un brīnumainās zvaigznes atspīdēšanas.

Pirmā ieskice noteikti saistītos ar zvaigzni, ko redzējuši šie austrumu ceļotāji, kuriem nebija sveša astronomija, bet kuriem zvaigžņu pazīšana bija cieši savīta ar uzskatiem, kurus vēl šodien var rast astroloģijā. Tas nereti ir bijis par klupšanas akmeni diskusijās starp kristiešiem un astroloģijā sasaistītiem cilvēkiem. Teksts norāda, ka zvaigzne nenoved pie jaundzimušā ķēniņa un pasaules Pestītāja nama, bet atspīd tur tad, kad tie tur nonākuši jau vadoties pēc Svēto Rakstu Vecās Derības pravietojumiem. Vairāki baznīctēvi liek to saprast, kā īpaša spīdekļa atspīdēšanu tieši Jēzus Kristus piedzimšanas sakarā.

Tam ir interesants plašāks konteksts, kas prasītu atsevišķu skaidrojumu un uzmanību.

Viens ir skaidrs – zvaigzne ir atspīdējusi, dodot virzienu uz Jeruzālemi, bet, kad Betlēme sasniegta, tā iemirdzējusies apstiprinoši virs nama vietā, par ko senāk jau pravietots Svētajos Rakstos. Tieši šie senie pravietojumi spēj ceļiniekus novest līdz galam. Te varētu beigties daudzviet ieilgusī diskusija par dzīves vadīšanu "pēc zvaigznēm” vai pēc dzīves vadīšanas "pēc Bībeles”. Dievs nevilšus rāda, ka panāk cilvēkam pretim tur, kur viņš skatās jeb meklē debesis un pareizos ceļus šajā pasaulē, bet pilnīgi viņu ved caur saviem vārdiem, kurus atklājis caur praviešiem un laiku piepildījumā caur Kristus evaņģēliju.

Ir vēl kāds pārdomu vērts mirklis. Cilvēki, kuri tagadnes un nākotnes ceļus ir skatījuši, raugoties augšup debesīs, tagad ir nodūruši pret zemi, pret grīdu tanī namā, kur ir Jēzus Kristus. Tā ir Ziemsvētku vēsts – Tas, kurš radījis zvaigžņu plašumus un mīt augstāk par tām, ir nonācis uz zemes! Viņu dāvanas pravietiski norāda, ko viņi redz šajā bērnā. Zelts, ka dzimis valdnieks, kurš valda pārlaicīgi un kura valsts robežas uz zemes ir visur, kur ir viņa ticīgā tauta. Vīrāks, ka dzimis un pasaulē, miesā ietērpjoties, ir ienācis Dievs. Mirres, ka šis valdnieks un Dievs, kļūst par patiesu cilvēku. Ar mirrēm balzamēja mirušā miesu apbērēšanai. Katru reizi, kad sakām – Mūsu Tēvs debesīs, atminēsimies, ka tas Kurš šo lūgšanu mācīja, piedzima uz zemes un uzcēla šeit savu baznīcu!
 
Uz pārdomām vedina vēl kāds apstāklis evaņģēlija tekstā, proti, ka austrumu gudrie pa citu ceļu aizgāja uz savu zemi. No vienas puses, tam ir vienkāršs iemesls. Eņģeļa brīdinājums, kas pasargāja no Hēroda viltības ievākt ziņas par jaundzimušo, lai to nokautu. No otras puses Svētie Raksti ir daudzslāņaini un vienmēr saprotami arvien dziļāk par vienkārši pasacīto. Cits ceļš nav tikai ģeogrāfisks apzīmējums, bet arī garīgs. Kas tad ir citādāks vēl bez maršruta? Viņi mājup dodas, kā ne vien tikai atraduši Dievu, bet arī kā viņa pielūdzēji. Viņu jaunais ceļš vairs nebūs ar skatu zvaigznēs, bet ar cilvēktapušā valdnieka un Dieva dotu eņģeli. Viņi ir pārliecinājušies, kur meklēt šai pasaulē ceļu, kurš noved līdz meklējumu piepildījumam, ka tieši šī – Betlēmē dzimušā Dieva praviešu vārdi piepildīja to, ko līdz šim bija meklējuši caur zvaigznēm.
 
Lai Dievs liek savu "spīdekli” katra meklētāja ceļā un lietās, kurās ikviens meklē (apzināti vai neapzināti) Dievu, kurš nonācis no debesīm, lai būtu ar mums, lai atpestītu mūs un atgrieztu mūs mūžīgās dzīvības godībā. Lai pietiek laika Viņu atrast un, lai pietiek sirds atvērtības dāvināt viņam "zeltu, vīraku un mirres”, proti atpazīt un pielūgt Viņā to, ko bija atraduši austrumu gudrie. Tā ir gudra rīcība, gudra pielūgsme un gudra ticība.
 
Kaut raugoties zvaigznēs, mēs redzētu Kristu uz zemes un sevi lūgšanā pie Viņa!