Šodien sākam jaunu tematisku rakstu sēriju par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķiem, kas tajā strādāja, – "Slimnīcas stāsti".

Turpmāk katru sestdienu varēsiet lasīt vienu no šādiem stāstiem.

Slimnīcas vēstures pētniece ir liepājniece, Rietumungārijas Universitātes lektore, publiciste, Mag. philol. Lāsma Ģibiete, kas slimnīcas vēstures izzināšanā izmantojusi plašu literatūras klāstu, kā arī viņai personīgi uzticētos stāstus.

Apsveicam Lāsmu ar tikko saņemto godam pelnīto balvu "Valodas stāstnieks – 2012", ko viņai piešķīra Latviešu valodas aģentūra, kas pagājušā gada nogalē rīkoja konkursu sadarbībā ar Latvijas Žurnālistu savienību.
 

Ievads
2013.gada 18.martā trešai lielākajai Latvijas un pirmai lielākajai Kurzemes pilsētai Liepājai aprit 388. adadiena. Pirms gandrīz četriem gadsimtiem – 1625.gada 18.martā – Kurzemes hercogs Frīdrihs dāvājis Liepājai pilsētas tiesības un 20.martā arī pilsētas robežu apstiprināšanas aktu.

Dzimšanas diena ir labs iemesls, lai ieskatītos Liepājas vēsturē. Kopš seniem laikiem katras pilsētas svarīgākās vietas ir pasts un slimnīca. Kas attiecas uz otru no minētajām vietām, šī raksta autore, vairākus gadus rūpīgi strādājot, sagatavojusi vēsturiskas ievirzes materiālu par pilsētas slimnīcu jeb Liepājas medicīnas vēstures pirmsākumiem.  

Ir aizritējis vairāk nekā 180 gadu no ieceres par dziednīcu jūras krastā un slimnīcas ēku celtniecības sākuma. Mūsdienās šo ēku kompleksu neviens liepājnieks nedēvē citādi, kā par pilsētas “veco” slimnīcu.

Tieši te prasmes un iemaņas medicīnā apguva daudzi tagad veiksmīgi praktizējoši ārsti. Dokumentos gan tā pēdējos gados dēvēta citādi: VSIA "Piejūras slimnīca”, kas aptver vairs tikai divas klīnikas – onkoloģijas un psihiatrijas.

Ir bijuši vairāki mēģinājumi fiksēt Liepājas medicīnas vēsturi. Viens no pirmajiem, izņemot vācu autora Izidora Brensona 1929.gadā izdoto monogrāfiju, ir ilggadēja pilsētas slimnīcas galvenā ārsta Gunāra Valtera ierosinājums medicīnas māsai Margaritai Vasarai no vācu valodas tulkot 19./20. gadsimtu mijā iznākušās avīzes un arhīva materiālus, lai par ārstniecības iestādes pirmsākumiem iegūtu pēc iespējas plašāku informāciju. Faktiski šīs māsas sagatavotie konspekti ir viens no nedaudziem izziņas avotiem, kas pieejams par medicīnas vēstures sākumu Liepājā.

Gatavojot materiālu par Liepājas slimnīcu, lielu palīdzību sniedza ārsts Gunārs Valters un medicīnas māsa Austra Valtere. Viņu spilgtie atmiņu stāstījumi, daudzus gadus krātie un glabātie izziņu materiāli vietām izmantoti rakstīšanas procesā. Interesantus faktus atklāja Valsts galvenā tiesu medicīnas eksperte Dr. h. c. Velta Volksone. Savukārt īpaša pateicība par palīdzību un padomiem pienākas šī darba konsultantam ārstam Aldim Sūnākslim.


"Medicīna ir zinātņu valdniece... valdniece tālab, ka
cilvēka veselība ir tas priekšnoteikums,
 bez kura pasaulē nevar būt nekā dižena un skaista."
 (F. Gāzs)

1. Sākotne
Pirms uzcēla ārstniecības iestādi, ko šodien daudzi dēvē par “veco” slimnīcu, pašā Liepājas centrā Kungu ielā starp Apšu un Ganību ielām (tagadējā Bērnu sociālās aprūpes centra “Liepāja” teritorijā) atradās neliela no koka celta baraka, kurā no 1830.gada tika ārstēti sasirgušie liepājnieki. Izveidot Liepājā pirmo slimnīcu ieteica pilsētas birģermeistars Fridrihs Gotfrīds Šmāls. Ārstniecības iestādes vadītāji bija toreizējie Liepājas ārsti jeb, kā viņi dēvēti vēstures avotos, “pilsētas fiziķi”: Kārlis Ulrihs Folbergs (Karl Ulrich Vollberg), Francis Roberts Johansens (Franz Robert Johannsen) un viņa dēls Dr. med. Oskars Johansens (Oskar Johannsen). Protams, minētie ārsti nebija pirmie, kas pilsētā sniedza medicīnisko palīdzību, pirms viņiem praktizēja vairāki citi, taču ne ar atbilstošu izglītību. Līdz brīdim, kad uzcēla pirmo ārstniecības iestādi, Liepājā medicīniskos pakalpojumus snieguši galvenokārt bārddziņi, pirtnieki, vecmātes un vārdotājas. Pirmais ārsts, kam bijusi universitātē iegūta medicīniskā izglītība, Liepājā praktizējis tikai 18.gadsimtā. Viņa vārds ir Gothards Vilhelms Gourbants (Gotthard Wilhelm Gourbandt).

Iemesls, kādēļ 19.gadsimta pirmajā pusē nelielajā Kurzemes pilsētiņā Baltijas jūras krastā steigšus tika iekārtota slimnīca, bija pēkšņie slimību, īpaši infekciju, uzliesmojumi un centieni apturēt to izplatību. 1830.gada 1.martā vācu valodā iznākušā laikraksta “Libausches Wochenblatt” pirmajā lappusē atrodamas ziņas par enerģisku cīņu pret infekcijas slimībām. Ir aicinājums vakcinēt bērnus pret bakām, pretējā gadījumā draudot naudas sods. Turpat arī aprakstīts, kā jārīkojas, lai no bīstamās slimības izsargātos, kā arī minēti tās simptomi un līķu apglabāšanas noteikumi. Līdzīgi paziņojumi publicēti arī holeras straujās izplatības dēļ. Jāpiebilst, ka lielākā daļa tā laika avīzēs atrodamo ziņu, kam saistība ar ārstniecības iestādi, ir līdzīgi: vai nu kāds no Liepājas ārstiem piedalījies labdarības pasākumos, vai arī noticis kāds smags nelaimes gadījums, kurā cietušais aizvests uz slimnīcu un tur miris. 1837.gada izdevumā “Libausches Kalender” atrodamas ziņas, ka Liepājā bijuši 638 nami un to skaitā arī “pilsētas slimo nams”.

Viens no senākajiem pilsētas slimnīcas dibināšanas laika dokumentiem atrodas Liepājas Arhīvā; tā ir 1835.gada 18.jūlijā Jelgavas pilī izdota civilgubernatora instrukcija apgabala lazaretēm Kurzemes guberņā. Tur par šo laika posmu lasāmi vairāki interesanti fakti, tādēļ ir vērts to citēt: “Apgabala lazaretes Kurzemes guberņā domātas galvenā kārtā slimniekiem no iekšējās apsardzības, vajadzības gadījumā arī slimniekiem no cauri ejošām armijas daļām (komandām). Atļauts uzņemt arī privātslimniekus, ja telpas to atļauj, pret likumīgo samaksu.

Privātslimniekiem tūlīt pēc iestāšanās jāiemaksā mēnesi uz priekšu 22 rubļi un 50 kapeikas par uzturu. Ja izrakstās pirms mēneša, nekā neatmaksā; ja uzturas ilgāk, tad par katru nākamo dienu maksā 75 kapeikas. Bez maksas slimniekus neuzņem – vienīgi, ja pilsēta apņemas maksāt no saviem līdzekļiem. Karavīrus ar dokumentiem pieņem katrā laikā, privātos tikai rīta stundās, kad slimnīcā atrodas apgabala ārsts. Nedziedināmos neuzņem nemaz. Katru slimnieku tūlīt nomazgā vannā, ieģērbj tīrā slimnīcas veļā un drēbēs, liek sagatavotā gultā, un ārsts nozīmē ēdienu un ārstēšanu. Slimniekus sadala pēc iespējas pēc slimībām, lipīgie jāliek atsevišķi.”

No šodienas viedokļa gluži vai eksotiski šķiet ēdieni, kas ap 19. gadsimta pirmo pusi un vidu tika doti uzturā slimniekiem. Liepājas slimnīcā bija atsevišķi 4 veidu ēdienu galdi. Atkarībā no tā, kādu diētu ārsts slimniekam parakstīja, viņam pienācās noteikts uzturs. Produktu sarakstu nākamai dienai izrakstīja ārsts, un vakarā to iedeva ekonomam.

Minētajā dokumentā tālāk seko veļas uzskaitījums. Katram slimniekam bija paredzēti 3 krekli, 6 spilvendrānas, 3 virspalagi, 3 palagi, 2 dvieļi, 3 drānas, 3 nakstscepures, 3 pāri zeķu, 2 gultas maisi un 2 ar salmiem pildīti spilveni, ka arī 2 vasaras halāti, 2 vasaras (plānās) segas, 1,5 ziemas halāti, 1,5 ziemas segas, 2 pāri ādas tupeļu. Tāpat sava kārtība bija, apzīmogojot slimnīcas veļu – kašķa un venērisko slimību slimniekiem veļa tika zīmogota ar sarkanas krāsas zīmogiem, bet pārējiem ar melnas krāsas zīmogiem.

Savus slimniekus Liepājas slimnīcas pirmsākumos ārsts apmeklēja vismaz reizi dienā no rīta, bet vajadzības gadījumā arī vakara stundās, kad viņš ekonomam rakstīja ēdienu pieprasījumu. Katram slimniekam bija slimības vēsture, ko vēstures avotos dēvē par “ckopбный лucm” jeb “ciešanu lapa”. Tajā precīzi tika aprakstīta slimības gaita.

Apgabala ārstam bija palīgs, kura pienākumos ietilpa pagatavot zāles un izsniegt tās slimniekam, taisīt klistīrus un veikt citas manipulācijas. Turklāt viņam bija jābūt vienmēr atrodamam slimnīcas telpās. Savukārt slimokopējiem bija precīzi jāpilda ārsta pavēles, pret slimniekiem jāizturas saudzīgi un jābūt laipniem, pacietīgiem. Pašiem slimniekiem bija jābūt paklausīgiem, viņi nedrīkstēja pamest slimnīcu un pieņemt apmeklētājus ārpus noteiktā laika. Viesi slimniekus varēja apciemot trešdienās un svētdienās no plkst. 14.00 līdz 17.00. Ja kāda iemesla dēļ viesim bija vajadzība nākt citā laikā, tad to varēja darīt tikai ar speciālu rakstisku atļauju. Kad slimniekam bija atnācis ciemiņš, obligāti klāt bija jābūt arī slimokopējam, kas uzmanīja, lai viesis sirdzējam neiedotu vai arī neaiznestu prom pārtikas produktus. Pie slimnieka nedrīkstēja atrasties nauda un citas vērtīgas lietas; tās, iestājoties slimnīcā, bija jaatdod glabāšanā. Nevienam slimniekam nedrīkstēja piemērot miesas sodus, taču, ja sirdzējs bija izdarījis ko īpaši sliktu, tad viņu fiziski varēja sodīt vienīgi pēc atveseļošanās un izrakstīšanas no ārstniecības iestādes.

Mirušos apglabāja ne agrāk kā 72 stundas pec nāves iestāšanās, vienīgi no infekciju slimībām mirušos, kā arī pūstošus līķus bija atļauts apglabāt agrāk. Ja slimnieks nomiris pēkšņi, viņam obligāti bija jātaisa autopsija. Mirušos apglabāja kreklos, līķautos un zārkos.

Vienas no pirmajām pārmaiņām slimnīcai bija 1839.gadā, kad Liepājas pilsētas vecāko sapulcē tika pieņemts lēmums ārstniecības iestādē ieviest dežūrgrāmatu, kurā jāatzīmē svarīgie notikumi. Pilsētas „tēvi” katrs ik pārmaiņus vienu nedēļu ieradās slimnīcā uz dežūru un akurāti pierakstīja savus iespaidus. Citēšu dažus no tiem. 1839.gada 15.aprīļa ieraksts: "Šodien ievietoti 10 slimnieki no Narvas mednieku pulka. Citādāk – nekas sevišķs.” Aprīlī slimnieku skaits bija 9 – 15 – 8 – 17, no kuriem visi bija no Narvas mednieku pulka. Kāds cits ieraksts 1839. gada 13. maijā: "Gaļa atsūtīta tik slikta, ka nevarēja lietot un bija jāsūta atpakaļ. Paredzētās gaļas zupas vietā uzvārīja labu sviesta putru.” Un vēl viens ieraksts 1839.gada jūlijā: "Dežūru saņēmu pienācīgā kārtībā. Slimnīcā atrodas 22 karavīri.”

Vēl viens dokuments, kur sniegtas tuvākas ziņas par laika posmu no 1870. līdz 1880.gadam par pilsētas slimnīcu Kungu ielā, ir revīziju – atsauksmju grāmata, kas atrodas Liepājas Arhīvā. Revīzijas veica kara priekšniecība, ieraksti grāmatā ir gan krievu, gan vācu valodā. Lielākā daļa atsauksmju ir cildinošas gan par slimnieku kopšanu, gan par slimnīcas ēdiena kvalitāti, gan par prasmīgu slimnieku izvietošanu. Tikai viens revidents bijis neapmierināts ar sodrējiem apkvēpušajām ārstniecības iestādes sienām.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.