Šodien, 8.maijā, pieminot II pasaules kara upurus, Eiropas tautas atceras savējos, kuri gāja bojā vai pazuda bez vēsts šajā 20. gadsimta drausmīgākajā ugunsgrēkā. Arī Liepājā.

Viens ir zināt par savu vectēvu, vecvectēvu, vīru vai brāli, kurš palika Polijas, Krievijas, Vācijas vai tūkstošos citu kauju laukos. Pavisam cits – šajā dienā aizmirstie upuri, kas turpināja papildināt nepārnākušo sarakstu arī pēc kara un – tepat, mūsu Liepājā.

Tūlīt pēc kapitulācijas sarkanarmijas I Baltijas frontes pavēlniecība Kuldīgā, teritorijā pie radio antenu mastiem un Griezē, izveidoja vislielākās vācu karagūstekņu nometnes Kurzemē. Liepājā  tāda vieta bija Cukurfabrika un tad vēl neapbūvētais laukums pie Ziemeļu kapiem Kalpaka, Siļķu, Strazdu un Krūmu ielu rajonā. Ja

Cukurfabrikas nometne pastāvēja līdz 1945.gada rudenim, tad PSRS NKVD, vēlāk Iekšlietu ministrijas nometne Nr.349 Kalpaka ielā eksistēja no 1945.gada 10.jūlija līdz pat 1949.gada 13.jūlijam.

Nometnes barakās ieslodzīto vāciešu, austriešu, ungāru, rumāņu un pat armēņu bija ap 10 tūkstoši, bet, sākot ar 1946.gadu, viņu skaits pakāpeniski samazinājās. Karagūstekņus kā bezmaksas darbaspēku izmantoja galvenokārt būvniecībā, drupu novākšanā vai ceļu remontos. Lieki piebilsts – noskrandušus, pusbadā un bieži vien slimus. Tādēļ jau 1945.gada 10.jūlijā Centrālkapos nometnes sargi apbedīja pirmo vācieti – ierindnieku, 1927.gadā dzimušo Verneru Kacu. Līdz 1946.gada 22.martam pirmajam pēckara upurim līdzās pavisam apraka vēl 11 karagūstekņus 6x12 metru lielā laukumā pa labi no centrālās alejas. Apbedījumu vieta

Centrālkapos nometnes administrācijai acīmredzot bija visai neērta – transports cauri pilsētai, liekas acis un runas par necilvēcīgajiem apstākļiem.

Tādēļ 1946.gada 26.martā pa nometnes Nr. 349 vārtiem turpat līdz Ziemeļu kapu žogam ostas pusē nolīdzinātā laukumā iznesa un apbedīja sapieru oberjefreitoru Heinrihu Ludviga dēlu Urhanu, dzimušu 1908. gadā.

Līdz nometnes slēgšanai  vietā aiz Ziemeļu kapu žoga, kur tagad pāri ved ceļš uz ostu, bija apbedīts 51 karagūsteknis.

Lai arī komunistiskā „cilvēkmīlestība” vācu un austriešu karagūstekņu kapavietas iznīcināja, Liepājā ir labi saglabājušās šo izmocīto un bezcerībā esošo roku apbūvētās vietas, savdabīgi pieminekļi, ko gūstekņi uzcēla savām rokām. Tādi ir Peldu iela 25 – 1947.gadā atjaunotā kara laikā izdegusī Jankovska dzīvojamā māja; bijusī “Liepājas metalurga” vecā velmētava Brīvības ielā (1949); kā arī nometnes augstākajai administrācijai celtās trīs astoņu dzīvokļu mājas Pļavu iela 43/45, Pļavu iela 47/49 un Pļavu iela 51/53.