Vilšanās savā elkā vai stellēti zābaki? – jautājums, ko pēc sešu zatleriešu demarša, iespējams, uzdod neviens vien vēlētājs. Uzdevu to arī Zatlera Reformu partijas (ZRP) valdes loceklim, liepājniekam Jānim Vilnītim.

Manuprāt, ar šo soli dienu pirms jaunās Saeimas darba sākuma atkritēji faktiski pametuši partiju un jaunizveidoto koalīciju zem tanka (lūk, arī tanki!). Kāds ir jūsu viedoklis – kāpēc tā notika?

Ir jāsaprot, ka partija izveidojās divu mēnešu laikā, un nu, kad pagājuši trīs mēneši, ir sācies kaut kāds pašattīrīšanās process. Šis ir tas brīdis, kad kļūst skaidrs, kurš ar kādiem mērķiem, ar kādiem nolūkiem ir nācis uz šo partiju: vai patiesi gribējis pārstartēt politisko sistēmu, lai radīt jaunu? Un otrs, ko jau teicu pašā sākumā, – vai tiešām tikai vecums nosaka to, cik tu esi godīgs, atklāts un lojāls pret savu valsti un saviem kolēģiem? No šiem jaunajiem politiķiem mēs redzam, ka tā tas nav.

Es varu saprast, ka cilvēki maina uzskatus, lai arī šāda situācija nav patīkama. Taču nevaru piekrist tam, ka, izstājoties no partijas, deputāts nenoliek mandātu. Manuprāt, tas ir loģiski, ja cilvēks izdomā aiziet no partijas. Es ļoti šaubos, vai kāds vēlētājs būtu atdevis savu balsi par nevienam nezināmu Elīnu Siliņu un viņa tiktu ievēlēta, ja nebūtu šīs partijas, šīs programmas un šī partijas līdera.

Tāpēc arī nevarēju pieņemt bezpartijisku ministru kandidātu, jo no tāda nevar prasīt atbildību. Tāpat kā ministru kandidātus, kuri sevi deklarē kā liberālu uzskatu piekritējus, jo ZRP tomēr iestājas par klasiskām vērtībām, tātad vairāk sliecas uz konservatīvismu.

Vai piekrītat atkritēju argumentiem?

Daži no argumentiem ir pamatoti. Nav dūmu bez uguns. Tāpēc es nesauktu viņus par „ļaunajiem”. Vismaz trīs ir tādi, kuriem noteikti uzticos. Mazāk man patīk tas, ka netika runāta skaidra valoda. Sestdien bija tikšanās, kurā mums stādīja priekšā ministru kandidātus, ar daļu no kuriem arī es nebiju apmierināts, ko arī neslēpu.

Piemēram?

Piemēram, ekonomikas ministra kandidāts Daniels Pavļuts, kurš pabeidzis Mūzikas akadēmiju kā pianists. Apšaubu viņa kompetenci.

Bet trīs no sešiem, kuri arī bija klāt šajā tikšanās reizē, vai nu klusēja vai pieņēma kandidātus. Tas mulsina. Kāpēc netika diskutēts partijas iekšienē par to, kas neapmierina? Ja valde strādā slikti, tā jāmaina. Ja sarunvedēji ir slikti, tie jāmaina. "Vienotībā” un citās partijās tas notiek – iekšienē, neizgāžoties citu acīs.

Acīmredzot esat vēl pārāk zaļi?

Tas ir mūsu lielākais vājums! Esam tikai dažus mēnešus veci, ļoti dažādi, maz pazīstam cits citu. Un tagad esam pavisam vāji. Ar 22 deputātiem bijām otri stiprākie, tagad iniciatīvu esam atdevuši „Vienotībai” un kļuvuši par „jaunāko brāli” ne tikai burtiskā nozīmē.

Situācija šobrīd ir ļoti sarežģījusies – bez sešām balsīm Saeimā koalīcijai nav vairākuma?

Domāju, ka situācija ir vēl sarežģītāka, un, ja partijas iekšienē nenotiks diskusija par visām mūsu kļūdām, šiem sešiem pievienosies vēl citi. Tad neprognozējamā "sešu frakcija” var kļūt lielāka. Tas ir reāls risks, ar ko jārēķinās.

Jūs piektdien visiem valdes locekļiem esat izsūtījis vēstuli, par ko tajā bija runa?

Izklāstīju savu redzējumu par partijas iekšpolitiku un riskus, kas varētu notikt. Diemžēl, pat nezinot, kas tika plānots, trāpīju desmitniekā.

Vai pieļaujat, ka šajā demaršā lielu lomu spēlē nauda?

Neizslēdzu, ka tas tā ir. Visi seši bija iesaistīti ar priekšvēlēšanu kampaņas avīžu lietā, kad vēlētājiem tika dotas tiešas norādes, kuriem "Zatlera komandas” dalībniekiem vēlēšanu biļetenā pretī jāievelk plusiņš. Kurzemē tie bija trīs kandidāti, tajā skaitā Nr.5. – Jānis Junkurs. Avīžu kampaņa notika, apejot partijas organizāciju un ne par partijas naudu! Kur tāda Loreta Skaburska vai Jānis Junkurs, tikko augstskolu beiguši jaunieši, ņēma tam naudu?

Vai atdosiet varu zaļzemniekiem?
Apzinos, ka mums aizejot, šāds risks pastāv, kaut gan tad koalīcijai būtu 53 balsis, kas ir vēl nestabilāka situācija.

Ko darīt?

Ir jābūt pauzei, lai saprastu, kā strādāt tālāk. 50 + 6 vai 53 ir risinājums tikai uz neilgu laiku.

Kāda ir jūsu nākotnes prognoze?

Viss atkarīgs no tā, cik mēs būsim profesionāli. Ja tuvākās nedēļas laikā spēsi atrast spēku paškritiski paskatīties uz savām kļūdām, nolikt to visu malā un kļūt par vienotu komandu, tad varam piedalīties valdības veidošanā un uzņemties atbildību. Ja nevaram, tad labāk nepiedalīties nevienas valdības veidošanā, nostrādāt trīs gadus opozīcijā, audzēt zināšanas un pieredzi, un stiprināt sevi no iekšienes. Jo tas ir tas, kam mums pietrūka laika šos divus mēnešus.

Kā būs ar jums pašu?

Esmu licis visu uz vienas kārtas. Ja tā atkal izrādīsies šaubīga, šī būs pēdējā reize. Tas nozīmēs, ka šis nav svētīgs darbs un man politikā nav jābūt.
Tas būs skaidrs jau tuvākajā laikā. Bet vēl joprojām viss ir mūsu rokās. Ja kļūsim stiprāki, tad mums ir nākotne. Ja neatradīsim spēku saliedēties, droši vien izčibēsim.