Pilsētā redzami aicinājumi 16.novembrī pulksten 19 bijušajā kinoteātrī Graudu ielā 36/38 uz sarunu "par liepājniekiem un Liepāju bez politikas". Aicinātāji – Jānis Vilnītis ar četriem kolēģiem.

Ar kādu mērķi aicināt uz tikšanos "ikvienu, kas sevi uzskata par liepājnieku"?
Jau ilgāku laiku spriežam, vai startētu nākamajās pašvaldību vēlēšanās Liepājā, un – ja to darām, vai dibināt partiju vai biedrību. Esam sapratuši, ka mūsu 20 – 30 cilvēku lielā domubiedru grupa, nepajautājusi sabiedrībai, kādas ir vajadzības un emocijas, ko liepājnieki jūt un vēlas, nevar pārstāvēt viņu intereses. Mēs arī nezinām, vai, mums ceļoties kājās, celsies arī citi, kā tas bija astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados, kad piecēlās viens, otrs, trešais un process aizgāja. Ja esam tikai donkihoti, tad tas nav vajadzīgs. Biedrības dibināšana var būt tikai kā rezultāts un tikai tad, ja liepājnieki pateiks, ka tas ir vajadzīgs.

Mūsu kredo ir: tikt skaidrībā.

Kāpēc sliecaties par labu biedrības, nevis partijas dibināšanai?
Partijas cilvēkos rada alerģiju, ar tām neviens vairs negrib saistīties. Domāju, nav jāskaidro, kāpēc.

Formāli nodibināt biedrību nebūtu problēma. Jautājums ir – kāpēc to darīt? Būt domē mums nav pašmērķis, un arī neko mākslīgi darīt nevajag. Ja liepājnieki uzskata, ka jāturpina tiem, kas divdesmit gadus jau te saimnieko, ja neko citu nevajag, tad mums ir jāprot pielikt punktu.

Kā esat iecerējuši sarunu?
Tās varētu būt divas  stundas brīvā, nepiespiestā formā, bez iepriekš režisētiem rāmjiem un priekšlasījumiem no tribīnes, uzklausot un iesaistot liepājniekus. Tā būs atbilde uz jautājumu, vai nepieciešams spert nākamo soli?

Kāpēc plakātos redzama maska?
Maska ir, lai atbrīvotos. Kā simbols tam, ka mēs nejautāsim ne vārdu, ne uzvārdu, ne partijas piederību! Dažreiz cilvēkam vajag uzlikt masku, lai viņš justos brīvi, lai nebaidītos, nejustos sava sociālā stāvokļa dēļ sasaistīts. Bet kādam maska nepieciešama kā "atmaska", lai viņu neatpazītu un nerepresētu.

Kāpēc aicināt tieši uz veco kinoteātri, vietu, kas tagad saucas "Wictorija"?
Mēs, protams, varējām noīrēt Latviešu biedrības namu vai "Lielo dzintaru". Bet tur cilvēki justos formāli, sasaistīti. "Wictorija" savā ziņā simbolizē arī mūs pašus – tā ir nedaudz pagrīde, tur nav komforta, ir paskarbi apstākļi (tāpēc cienāsim ar karstu tēju). "Wictorija" ir kā neapstrādāts dzintars, kas nav zaudējis savu burvīgumu, vienreizīgumu atšķirībā no pārāk noslīpētā un nospodrinātā "Lielā dzintara".