31.decembrī kultūras namā "Wiktorija" tika sagaidīts Jaunais gads. Ar Rudaku, Gobziņu un arī kādu rīkotāju sagādātu pārsteigumu. Bet kas ir "Wiktorija" un tie, kuri uz turieni aicina?

Portāls irliepaja.lv to jautāja Uldim Meļķim, kuru varētu saukt par vienu no biedrības "Kultūras centrs "Wiktorija"" dibinātājiem. Pirms tam – grupas "Nasty Smile" ģitārists, arī velosipēdu pārdevējs un "skrūvētājs" piecpadsmit gadu garumā. Taču nu Ulda Meļķa dzīvē ir sācies jauns posms.

Vai "Wiktorija" ir kādreizējā kinoteātra zāle?
Jā. Reāli sačakarēta, neņemot vērā neko no autentiskuma un ēkas pamatkrāšņuma. Cik esmu dzirdējis un cik esam savākuši informāciju, ar katru brīdi lielāks riebums izstrādājās pret visu to padomijas sistēmu...

Sākumā, un tas bija pirms četriem gadiem, tā mums bija vienkārši liela mēģinājumu zāle. Tagad esam ieskrējušies tā nopietnāk, mūrējam skursteni, esam uzstādījuši arī savu apkures sistēmu, ir salabots jumts. Katra diena ir kā tāds kārtīgs skrējiens... Protams, mūs sauc par trakiem, bet mēs nevēlamies sēdēt rokas klēpī salikuši vai braukt uz Īriju. Tā arī var dzīvot, bet ne mēs!

Nē, nē. Man ir savs skats un uzskats, bet par to daudz negribu pļāpāt. Līdz ar to cilvēku mazumiņu, kas ir palikuši, pavairojusies skaudība, nenovēlība. Runājot ar cilvēkiem, reizēm jūtu šo vibrāciju. Daži, kas ar to nav saistīti, domā, ja te ir bijuši četri pasākumi, tad jau esam bagāti palikuši. Bet tas joprojām ir simtprocentīgs entuziasms!

Kas tad te īsti top?
Sākumā bija mēģinājumu zāle. Vienā brīdī uztaisījām tādu mobilo ierakstu studiju, un ar "Zariem" pagājušajā gadā ierakstījām albumu. Sākot to darīt, mēs sākām arī domāt, kāpēc to darīt tikai vienai dienai, varbūt vajag ko paliekošu.

Kas ir "mēs"?
Jā, mēs. Kas ir "mēs"? Mēs ar brāli Gintu, kas ir simtprocentīgs "Wiktorijas" cilvēks. Tad ir divi brāļi – Kristaps un Jānis Derumi – no Limbažiem, kuriem abiem jau ir savas ģimenes Liepājā. Mūziku mēs kopā nespēlējam, bet arī viņi ir muzikanti – Kristaps spēlē ģitāru, bet Jancis bija Pita Andersona bundzinieks. Interesanti, ka viņi savu dzīves pieredzi, uzskatus, sapratni par darbu, strādāšanu smēlušies Limbažos. Kristaps, kurš ir arī smalks galdniekmeistars, ar savu darīšanu, ne ņaudēšanu pārliecina un iedod spēku. Riktīgs sīksts latvietis. To es no viņiem mācos.

"Wiktorijas" komandā neatņemi ir arī Juris Jevdokimičevs, bez kura šis mehānisms nu nekādi nekust, kā arī visi grupas "Zari" dalībnieki, kuriem šīs ir radošās mājas.

Un kā tad ir ar "Wiktoriju"?
Nemitīgs celtniecības process. Esam cits citu izvērtējuši, ko katrs darīs un nedarīs, lai nav maisīšanās pa kājām. Jancis izrādās ir labs mūrnieks. Kristaps trīs dienās nomainīja jumtu katlumājai. Apkure tagad ir sakārtota, paredzēts vēl ir izbūvēt tualetes un salabot zālē grīdu, kad tas viss būs, tad pilsētā pastāvošajiem kolektīviem būs par vienu mēģinājumu zāli vairāk. Šis projekts faktiski "atvērās", kad ģitāristu lielansamblim, kas bija baigais bars ar džekiem, īsti nebija, kur mēģināt. Tā nonācām līdz domai, ka jāsačiņī "Wiktorija", lai pa ziemu tās var darbināt, jo mēs jau neesam vienīgie, kam vajadzīgas mēģinājumu telpas.

Tu saki "kultūras nams", lai gan biedrība saucas "kultūras centrs".
Tā jau ir tā īstā kultūras nama būtība – daudz dažādu amatierkolektīvu un šad tad kāds koncerts. Kāds tur kultūras centrs – pārāk skaļi... Bet kultūras nams, vēl ar savu padomijas sienu krāsojumu, ir diezgan universāls jēdziens, un ir grūti atrast, kas tur neiederas.

Un dubultais "W"?
Tas ir baigi svarīgi! Daudzi pratinājuši: Kas tas? Kādā jēgā? Ko gribējāt ar to pateikt?

Gribējāt paplašināt latviešu alfabētu?
Bet kurš viņu sašaurināja?! Par to jau ir stāsts! Mēs to neizdomājām, un nevienā brīdī man tas nav licies kaut kas asprātīgs. Man vispār ļoti nepatīk, ka aizraujamies ar visiem šiem angliskajiem nosaukumiem, es to nesaprotu, man tas liekas tik muļķīgi...

Ar "Wiktoriju" bija tā. Zane Bluķe mājās taisīja remontu, un atsūtīja ziņu: "Man priekš jums kaut kas ir..." Vēlāk viņa atnesa noplēstās padomijas tapetes, kur apakšā bija pielipušas vecākas avīzes, un nu mums ir trīs tapešu platuma metriņi ar 1916.gada avīzēm, kurā jebkurš "v" burts ir dubultais. Arī "Latwija". Arī kinoteātris "Wiktorija". Stilīgs laiks! Mākslas filmas, piemēram, saucās "greznuma filmas".

Vispār "Wiktorija" ir būvēta 1913.gadā, jo, kad ienācām, mājai bija tieši simtgade.

Kādas ir tavas attiecības ar velosipēdiem? Vēl skrūvē?
Es teiktu, ka tas ir beidzies. Tik ilgus gadus tajā darbā strādājot, zinu, ko nozīmē rudens un ziema. Tā ir depresija. Nevienam neko nevajag. Tu sēdi, kurini, maksā par to, un tad decembra vidū atskan durvju čīkstiens, un nāk iekšā viens cilvēks, kurš tev paprasa ventiļa gumiju par pieciem centiem... Tajos brīžos esmu domājis, kam man to vajag? Sēdēt un cerēt, ka kādam ziemas laikā savajadzēsies nopirkt velosipēdu vai to saremontēt? Vai varbūt šajā gada tumšajā laikā savu enerģiju varu likt lietā tur, kur redzu, ko var izdarīt, un, kur to darbiņu darot, varu ietekmēt rezultātu.