14.oktobrī senākā universitātes tipa augstskola Latvijā – Rīgas Tehniskā universitāte – vērienīgi atzīmēja 155.gadskārtu. Konferencē izskanēja arī liepājnieku Bredžu-Briežu vārds.

Referātu par Liepājā savā laikā ļoti ievērojamo un cienījamo Bredžu-Briežu dzimtu konferencē nolasīja liepājniece Lāsma Gaitniece. Piedāvājam nelielu ieskatu pētījumā, kas vēl nav pabeigts.

Liepājnieku Bredžu-Briežu dzimta ievērojama ar to, ka viens no tās pārstāvjiem – Teodors Bredžs-Briedis – bijis veiksmīgs uzņēmējs, kinoteātra "Viktorija" un cirka īpašnieks, savukārt otrs – Nikolajs Bredžs-Briedis – pasaulē ievērību un atzinību guvis zinātnieks. Viņa pētnieciskais darbs metālu metināšanas nozarē 1955. gadā tika novērtēts ar “American Welding Society" piešķirto Linkolna zelta medaļu, 1956. gadā zinātnieks saņēmis Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda Goda diplomu par sasniegumiem zinātnē, kā arī tai pašā gadā uzņemts ASV zinātnieku un pētnieku goda biedrībā. Par Nikolaja Bredža-Brieža pienesumu inženierzinātnēm liecina 27 patenti un 14 zinātnisku darbu publikācijas.

Gan uzņēmējs, gan draudzes priekšnieks
Kā pirmais no Bredžu-Briežu dzimtas pārstāvjiem, kura ieguldījums Latvijas izaugsmē pelna ievērību, ir 1885. gada 30. janvārī Gulbenē dzimušais Teodors, Matīsa dēls, Bredžs-Briedis. Otrs viņa kristītais vārds ir “Gothards", taču tas dokumentos parādās ārkārtīgi reti. Gandrīz par izņēmumu uzskatāms Liepājas prefektūras paziņojums laikrakstā “Valdības Vēstnesis", ka saistībā ar nozaudēšanu par nederīgu tiek izsludināta Latvijas ārzemju pase Nr.006715, ko Liepājas prefekts 1932. gada 29. novembrī izdevis Teodoram Gothardam Bredžs-Briedis un Elizabetei Bredžs-Briedis (dzim. Fišers).

Minētās dzimtas pārstāvju uzvārds dažādos dokumentos atveidots vairākās versijās (Bredžs, Bredšs, Bredže, Bredž-Briede, Bredže-Briedis), neievērojot konsekvenci.

Informāciju par Teodora Bredža-Brieža vecākiem, bērnību un iemesliem, kādēļ ģimene no Gulbenes aizbraukusi, autorei nav izdevies iegūt, taču ir zināms, ka Liepājā viņš ieradies pēc Pirmā pasaules kara un veiksmīgi sācis veidot savu karjeru uzņēmējdarbībā. Starpkaru periodā Teodors Bredžs-Briedis bijis Liepājā iecienītā kinoteātra “Viktorija", kas dibināts 1922. gadā un atradās Graudu ielā 36, vienīgais īpašnieks, pārņemot tā vadību no savas dzīvesbiedres Elizabetes Bredžs-Briedis tēva Kārļa Fišera. "Viktorija" bija vienīgais kinoteātris visā Liepājā, kas starpkaru periodā piederējis latviešu ģimenei.

Ir nepārprotami skaidrs, ka Bredžu-Briežu ģimene finansiāli bijusi ļoti labi situēta. Uz to norāda arī kāds fakts, kas vērtējams pretrunīgi. Teodors un Elizabete Bredži-Brieži 1924. gada 19. jūnijā pie Liepājas notāra Žaņa Kaupiņa noslēguši līgumu, kas atceļ laulāto mantas kopību. Iepriekš Teodors Bredžs-Briedis no dzīvesbiedres Elizabetes saņēmis pārvaldīšanā dažādu kustamu mantu (mēbeles, veļas drēbes, zelta un sudraba lietas, saimniecības piederumus), kopējā vērtībā ap 4000 latu. Pēc šī līguma noslēgšanas iepriekš minētā manta pārgāja Elizabetes atsevišķā īpašumā. Nav zināms, kāds bija iemesls šāda līguma noslēgšanai – finansiālas problēmas vai varbūt nesaskaņas ģimenes dzīvē.

Ņemot vērā Teodora Bredža-Brieža darbības daudzpusīgumu, apzīmējums “uzņēmējs" nebūs īsti precīzs. Viņa profesionālo darbību var raksturot ar epitetu “radoša". Šāds apzīmējums saistībā ar uzņēmējiem un namsaimniekiem ir rets, taču, Bredže-Briedis to tiešām ir pelnījis.

"Atgriezies pēc pasaules kara Latvijā kā atvaļin. plk.-ltn., Bredže-Briedis iestājies Liepājas muitnīcā kā eksperts, bet vēlāk pārņēma no sava sievas tēva kino vadību un ar mazu pārtraukumu vadījis to līdz pat šai dienai (t.i., 1939. gadam – L.G.). Pēc 1934. g. viņš dzīvi piedalījies arī filmu nozarē, nodibinot Rīgā K.-S. “Līgo-filma". Bredže-Briedis ir Liepājas namsaimnieku biedrības biedrs un Liepājas Annas draudzes ilggadīgs padomes loceklis", rakstīja tā laika “Kurzemes Vārds". Tātad var konstatēt, ka Teodors Bredžs-Briedis nav baidījies pieņemt izaicinājumus un riskēt.

Ne mazāk aktīvi Teodors Bredžs-Briedis kopa arī savu garīgo dzīvi, kalpodams Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. 1940. gadā draudzes padomes locekļu vidū radās doma, ka par draudzes priekšnieku varētu iecelt šajā baznīcā kalpojošo mācītāju Dr. Visvaldi Sanderu. Šāds lūgums ticis iesniegts baznīcas virsvaldē Rīgā, taču arhibīskapa Dr. Teodora Grīnberga vadībā to 1940. gada 12. marta sēdē noraidīja, pamatojot, ka mācītājs var būt savas draudzes valdes loceklis, taču nevar būt tās priekšsēdētājs, respektīvi, draudzes priekšnieks. Lai situāciju risinātu, bija jāmeklē enerģisks cilvēks no pašas draudzes locekļu vidus. Tāds arī ticis atrasts: 1940. gada pavasarī par Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieku kļuva Teodors Bredžs-Briedis.

Teodora Bredža-Brieža dibināts cirks
Iespējams, veiksmīgā uzņēmējdarbība izklaides nozarē bija iemesls Teodora Bredža-Brieža iecerei Liepājā vadīt ne vien kinoteātri, bet arī cirku. Liepājnieki ar cirka mākslu bija iepazinušies jau agrāk. Turklāt tā, cik secināms no periodikas izdevumiem un vēstures avotiem, viņus ļoti aizrāvusi. Ārkārtīgi populārs bijis cirks, kas ik gadu no 8. līdz 16. augustam darbojies Annas gadatirgū Jaunliepājā.

Gadatirgus tradīcija Jaunliepājā aizsākusies pirms Pirmā pasaules kara un pastāvējusi ilgus gadu desmitus, arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Ne tikai liepājnieki, bet arī visas Kurzemes iedzīvotāji to bija ļoti iecienījuši. Ir ziņas, ka ļaudis jau ļoti laikus atprasījušies no darba, lai tikai augusta otrā nedēļa vai vismaz kāda diena, ja vairāk nebija iespējams, būtu brīva. Cilvēki ar ilgošanos un nepacietību gaidījuši rudzu mēnesi, kad beidzot būs gadatirgus ar tā neatņemamu sastāvdaļu – ugunsrijēju, cīkstoņu, klaunu un savvaļas dzīvnieku priekšnesumiem. Latvijas cirka vēstures pētnieks Ģirts Dzenītis grāmatā “Latviešu cirka vēstures lappuses" gadatirgu Jaunliepājā un cirka mākslinieku priekšnesumus attēlojis kolorīti: "Liepājā vasarās Annas dienas tirgi ilga pusmēnesi. Bija visādi preču izstrādājumi, kurus katrs tirgotājs reklamēja, kā prata.

[..] No agra rīta līdz pusnaktij spēlēja "misiņgrauzēji", reproduktoros čerkstēja jaunākie šlāgeri, neiztika arī bez leijerkastēm. Kauca un rēca plēsīgie zvēri. Artisti jutās kā īsta tirgus publika".

Bez cirka mākslinieku priekšnesumiem gadatirgus laikā liepājniekiem bija iespējams apmeklēt pat vairākus stacionāros cirkus. Pirms Pirmā pasaules kara Aleksandra ielā 14/16 (tagad Brīvības iela) atradās viens no pirmajiem Liepājas cirkiem, savukārt 20. gadsimta 20. gados Vecajā ostmalā tika izveidots vēl viens.

1850. gadā Liepājas kanāla dienvidu pusē – Zāģeru laukumā (tagad Kārļa Zāles laukums) – uzbūvēja siļķu brāķi. Tajā laikā norvēģu burinieki Liepājas ostā šīs zivis piegādāja lielos daudzumos, līdz ar to bija nepieciešama vieta, kur tās glabāt. Taču Pirmā pasaules kara laikā un arī pēc tā pilsētai piederošais siļķu brāķis netika izmantots.

No 1923. gada 10. jūlija Teodors Bredžs-Briedis siļķu brāķi sāka nomāt, nomas tiesības sākotnēji iegūstot uz trim gadiem. Jau 1923. gada 18. jūlijā uzņēmējs Iekšlietu ministrijas Būvvaldei Rīgā nosūtīja nepieciešamos dokumentus, lai iegūtu brāķa pārbūves atļauju: "Līdz ar šo nosūtu Liepājas cirka izbūves projektu, dienvid-rītu ostmalā Nr.14, zemesgr. 572. Ēka ir pilsētas īpašums. – Laipni lūdzu klātpielikto projektu caurlūkot un izsniegt būves atļauju. Ēkas izbūves darbus domāts nobeigt 15.augustā š.g., kad lūdzu būvi pārbaudīt un pieņemt".

Latvijas Valsts Vēstures arhīvā (LVVA) ir pieejami vairāki dokumenti, no kā iespējams uzzināt gan par siļķu brāķa pārbūves ieceri cirka vajadzībām, gan arī aplūkot projekta skices. Paskaidrojumu daļā Iekšlietu ministrijas Būvvaldei Teodors Bredžs-Briedis rakstīja (citējot atstāta oriģinālrakstība): "Ēka viena stāva mūra, ārējās sienas 3,30 mtr. augstumā no ķieģeļiem 70 cm biezumā, bet jumta daļa no koka. Skatītāju telpas ierīko 1000 skatītājiem 51,80 mtr. garumā un 9,75 mtr. platumā un 8,90 mtr. augstumā. Jumts segts ar dakstiņiem. Uz atsevišķām vietu telpām ved atsevišķas ieejas, ar 4 dzelzs un 2 koka trepēm, bet uz gala stāva vietām trepes no ārienes 1,42 mtr. platumā no dzelza. Ēka no visām pusēm pieejama un galvenā izeja atrodas ostas malā uz 10 asēm no ostas. Visas izejas durvis atvērtas uz ārieni 2 mtr. platumā. Izeju-ieeju durvju skaits 7, bez tam 8 papilddurvis. Cirkā elektriskā apgaismošana un strāvu ņem no vietējās centrāles. Telpas bez apkurināšanas, jo spēles notiks tikai vasaras laikā. Ugunsdrošībai 4 vietās uzstādīti "Hidrants" ar ūdens bāku 1,50 kub. asis tilpumā".

Jau 1923. gada 16. septembrī pārbūvēto siļķu brāķi apmeklēja komisija – Liepājas prefekts Šteinerts, Liepājas pilsētas galvas v.i. Stiprais un būvvaldes priekšnieks inženieris Eižens Kolpaks. Komisijas slēdzienā lasāms: "Apskatot uz vietas Teodora Bredša izbūvēto cirkus ēku, Liepājā, Dienvid-rītu ostmalā Nr. 14, nolēma: izbūvi atzīt par pareizi izdarītu un atļaut uzsākt darbību". Siļķu brāķa pārbūves atbilstību cirka vajadzībām apliecina arī būvvaldes priekšnieka Eižena Kolpaka un darbveža Jāņa Cerika parakstītā Iekšlietu ministrijas Būvvaldes apliecība par būvdarbu nobeigšanu.

Cirks ar krāšņām izrādēm un pat kavalkādēm pa Liepājas ielām tika atklāts tūlīt pēc būvdarbu beigšanas. Tie bija krāšņi svētki, kas izsauca neviltotu liepājnieku sajūsmu. "Cirka laikā te risinājās interesanti notikumi – tā darbības uzsākšanu ievadīja milzīga reklāma trīs vai četru nedēļu garumā, vēstot, ka gaidāms milzīgs pārsteigums. Un tas tiešām bija, jo pirmajās izrādes minūtēs skatītājiem tika nodemonstrēts priekšnesums ar 20 dresētiem zirgiem, nekas jau tur sevišķs droši vien nebija, bet tajos laikos pievilka skatītājus. Ēkas vecās konstrukcijas daļēji vēl saglabājušās, un vēl nesen, kad atbrīvoja sienas, varēja redzēt izcirstas arkas, kas pēc tam atkal aizmūrētas, bet kas savulaik bija domātas drošības nolūkiem, ja ēkā izceļas ugunsgrēks, lai cilvēki varētu steigšus pamest cirku".

Liepājnieku prieki gan nebija ilgi, jo jau 1928. gadā, sākoties ekonomiskajai krīzei, cirks bankrotēja. Siļķu brāķis nonāca aizsargu rokās; tur tika ierīkota šautuve.

Inženieris Nikolajs Bredžs-Briedis
Teodora Bredža-Brieža laulībā ar Elizabeti Fišeri 1909. gada 16. oktobrī (pēc vecā stila) vai 29. oktobrī (pēc jaunā stila) Liepājā piedzima dēls Nikolajs. Viņš tēva pēdās nesekoja un par uzņēmēju nekļuva, taču Nikolaju Bredžu-Briedi var uzskatīt par vienu no tiem talantīgajiem liepājniekiem, kura devums inženierzinātņu attīstībā ir ļoti ievērojams, taču šī cilvēka vārds mūsdienās nepelnīti aizmirsts.

Nikolajs Bredžs-Briedis savu pirmo izglītību ieguvis 1. Liepājas Valsts vidusskolā (reālskolā), kur mācījies no 1922. gada 21. augusta līdz 1927. gada 14. jūnijam. Sekmju izraksts mācību procesa noslēgumā liecina, ka viņam ļoti padevušies eksaktie priekšmeti (algebra, algebriskā analīze, ģeometrija, fizika, ķīmija) un arī ticības mācība, kur gūts visaugstākais vērtējums, taču problēmas sagādājuši humanitārie priekšmeti (latviešu valoda) un svešvalodu apguve (angļu un vācu valoda), kur saņemts vien apmierinošs vērtējums.

Jau 1927. gada 11. augustā Nikolajs Bredžs-Briedis Latvijas Universitātes (LU) rektoram rakstījis lūgumrakstu, kurā paudis vēlmi savu izglītību turpināt LU Ķīmijas fakultātē. Studijas liepājnieks absolvēja ar izcilību 1936. gadā, iegūstot inženiera ķīmiķa grādu. Jau 1937. gada sākumā viņa vārds atrodams ar inženieru, arhitektu būvtiesībām reģistrēto personu sarakstā, ko apstiprinājusi Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde.

Pēc studijām Nikolajs Bredžs-Briedis atgriezās dzimtajā pilsētā, kur no 1938. līdz 1944. gadam strādāja Liepājas metalurģiskajā fabrikā par inženieri, vēlāk gūstot paaugstinājumu par laboratoriju vadītāju un vecāko inženieri. Ne Vladimira Čečotkina grāmatā "Metāls dzimst ugunī" (R.: Avots, 1982.), ne Jaroslava Dorenska grāmatā "Liepājas metalurgs" (Fotoimidžs, 2005.) par talantīgo inženieri nav minēts ne vārds.

Otrā pasaules kara laikā Bredžu-Briežu ģimene Latviju pameta un devās bēgļu gaitās. Vispirms viņu ceļš veda uz Berlīni, kur Nikolajs no 1944. Līdz 1945. gadam strādāja par asistentu “Spandauer Stahlwerke", taču tad ģimene devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Pirmie dzīves gadi jaunajā mītnes zemē Nikolajam Bredžam-Briedim bija grūti, jo, līdzīgi kā neskaitāmiem citiem baltiešu bēgļiem, viņam nācās strādāt nekvalificētus darbus: apelsīnu plantācijā, par kapraci un pie ceļa būvēm. Tikai 1951. gadā zinātniekam izdevies iegūt izglītībai atbilstošu darbu Illinojas tehnoloģiskā institūta pētniecības nodaļā, par kuru viņš emigrācijas latviešu laikraksta "Laiks" žurnālistam paudis: "Šinī darbā pirmo reizi tiek realizēta trīs dimensionālā noslodzēšana, kas paceļ metālu stiepes pretestību trīs līdz četrkārtīgi un līdz ar to metālu pretestība tiek pacelta trauslā lūzuma plaknē. [..] Illinojas tehnoloģiskā institūta pētniecības nodaļā strādāju jau no 1951. gada, kad arī uzsāku šos pētījumus. Protams, blakus šim darbam esmu strādājis arī pie citiem pētījumiem. Esmu publicējis piecus zinātniskus darbus, kas ir parādījušies šejienes zinātniskā presē. Pētījumi turpinās." Jau pēc viena nostrādātā gada Illinojas tehnoloģiskajā institūtā Nikolajs Bredžs-Briedis saņēmis pirmo paaugstinājumu par vecāko asistentu, 1953. gadā – par docentu, 1955. gadā – par pētniecības metalurgu.

Tieši ASV Nikolajam Bredžam-Briedim izdevās gūt vislielākos panākumus zinātnē, ko apliecina 27 iegūtie patenti un 14 zinātnisku darbu publikācijas. Līdz 1965. gadam viņš darbojās metalurģijas pētnieka amatā Čikāgas “IIT Research Institute" bet no 1965. gada – sabiedrībā "Wall Colmony" Detroitā. 1955. gadā par labāko publicēto darbu metālu metināšanas nozarē apbalvots ar “American Welding Society" Linkolna zelta medaļu un naudas balvu. Savukārt 1957. gadā saņēmis Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda balvu "par sasniegumiem zinātnē, kas dara godu latviešu vārdam un latviešu tautai citu tautu vidū". 1961. gadā uzņemts enciklopēdijā "American Men of Science".

Viens no ievērojamākajiem Nikolaja Bredža-Brieža atklājumiem ir bišu šūnas konstrukcijas elementu pielietošana lidmašīnu un raķešu ātruma kāpināšanai. "Bišu šūnas plāksnes sastāv no ļoti plānām metāla plāksnītēm, kas veidotas pēc dabīgo bišu šūnu parauga. Šīs konstrukcijas elements iztur ārkārtīgi lielas slodzes un ir vairākas simts reizes vieglāks par viengabala metāla plāksnēm. Šūnu plāksnīšu metāla kausējumu atrada un tālāk izveidoja mūsu tautietis Nikolajs Bredžs".

Saistībā ar atklājumiem Nikolajs Bredžs-Briedis vairākkārt ir uzstājies publiski ar lekcijām, piemēram, 1960. gadā Masačūsetsas tehnoloģiju institūta vasaras sesijā lasījis vairākas lekcijas par metālu cietlodēšanu.

Kaut arī Nikolajs Bredžs-Briedis nesekoja sava tēva pēdās, izvēlēdamies kļūt nevis par uzņēmēju, bet gan zinātnieku, viņus vienoja ticība Dievam un līdz ar to regulāra iesaistīšanās draudzes dzīvē. Nikolajs pēc ierašanās ASV par spīti lielajai aizņemtībai aktīvi darbojies Čikāgas Ciānas draudzē, kur vienu laiku bijis pat padomes priekšsēdētājs.    

Inženierim Nikolajam Bredžam-Briedim pašam savas ģimenes nav bijis, viņš savu dzīvi veltījis zinātnei, par ko plaši aprakstīts emigrācijas latviešu preses izdevumos. Savukārt par šī izcilā pētnieka dzīves noslēgumu autorei pašlaik vēl nav izdevies gūt informāciju. Nav pat izdevies noskaidrot viņa nāves gadu, kas zināmā mērā ir paradoksāli. Šī iemesla dēļ, ja gadījumā kādam no mūsu lasītājiem ir kaut niecīga informācija par šo liepājnieku dzimtu, lūgums sazināties ar portāla darbiniekiem, rakstot uz e-pastu: info@irliepaja.lv.