No jauna, šoreiz šķiet, ka neatgriezeniski, risinās jautājums par "okupācijas staba" un krievu impēristu radītā memoriāla nojaukšanu Rīgā, Uzvaras laukumā.

Šī laukuma vēstures sakarā televīzijā demonstrēti kadri gan no krievu cara ozolu stādīšanas 1910. gadā un arī IX latvju dziesmu svētku aklāšanas 1938. gada 16. jūnijā. Taču šis laukums bijis liecinieks arī publiskam nāves sodam 1946. gada 3. februārī, kad tika pakārti seši nacistu ģenerāļi un pulkvedis.

Viens no pakārtajiem bija nacistu laika Liepājas kara komandants, ģenerāleitnants Albrehts Dižons fon Montetons (Albrecht Digeon won Monteton, 1887.- 1946.)

Šobrīd vācu tīmeklī, par lielu izbrīnu man, atradu informāciju, ka šī

Liepājas civiliedzīvotāju bendes un kara noziedznieka vārds joprojām tiek atgādināts ielas plāksnītē Vācijas pilsētā Pādebornā (Padeborn) Ziemeļreinas – Vestfālenes zemē!

Pirms kara, 1938/39. gadā kā profesionāls karavīrs Montetons bijis blakus esošās Neihasas 15. kavalērijas pulka komandieris. Nu jau gandrīz gadu Pādebornas pašvaldībā noris diskusijas par vairāku pilsētas ielu nosaukumu demokrātisku izvērtēšanu. Diskusijās attiecībā uz bijušo Liepājas komandantu pavīd argumenti, ka it kā pilnībā neesot dokumentālu liecību par Montetona personu, ka dažu cilvēku vēsturiskā izvertēšana nevarot būt balstīta uz padomju tendenciozajiem spriedumiem...
     
Lai nu kā un ar kādiem argumentiem vācu biedri Pādebornā izvērtē sava vēstures ceļa personības, taču attiecībā uz bijušo Vērmahta ģenerāli Lavijā un te, Liepājā, tādas vajadzības nav. 2007. gadā izdevniecība "Atēna" izdeva jurista Andra Grūtupa grāmatu "Ešafots". 2010. gada janvārī mūsu pilsētā notika dokumentālās filmas "Ešafots. Soda izrāde" pirmizrāde – pēc tā paša autora grāmatas motīviem. Filmas scenārija autors Ilmārs Latkovskis. Pilnmetrāžas dokumetālais darbs, tāpat kā grāmatas saturiskais pamats ir nacistu augstāko virsnieku tiesāšanas un publiskās pakāršanas fakts Rīgā 1946. gada sākumā.

Viens no tiesājamiem – ģenerālis Albrehts Dižons fon Montetons kara beigas sagaidīja Liepājā.

Taču  Grūtupa grāmatā, kā arī  filmā, ir pieminētas tikai dažas epizodes no ģenerālleitnanta Liepājas posma viņa biogrāfijā. Jā, traģiska, varbūt pat baisa, ir viņa dzīves pēdējā lappuse! Var jau teikt, ka noziegumi "nekā personīga, tikai pavēļu pildīšana", bet no 1944. gada 10. oktobra, kļūstot par Liepājas komandantu, fon Montetons ieguva augstākās militārās varas un soģa pilnvaras. Protams, ka katastrofālā situācija frontē, kad krievu lielgabalu kanonādi pie Vaiņodes vai Priekules varēja skaidri sadzirdēt visos pilsētas nostūros, lika rīkoties nežēlīgi un ātri. Un ģenerālis rīkojās. Rīgas tiesas izrādē fon Montetonam nejautāja par 1944. gada 20. novembrī pēc kara tiesas sprieduma Liepājas Karostas cietumā nošautajiem 8 latviešu virsniekiem no Kureļa grupas, tā teikt; buržuāziskie nacionālisti vien bija. Bet šis kara tiesas spriedums tika izpildīts ar fon Montetona piekrišanu. Grūtupa grāmatā citēta ģenerāļa liecība par civiliedzīvotāju nosūtīšanu uz Vāciju ar jūras transportu. Jā, šajos

12 kuģos bija Kurzemes bēgļi no krievu jau okupētās Latvijas daļas, taču bija arī ap astoņiem tūkstošiem no Kurzemes un Liepājas varmācīgi izvesto.

1945. gada februārī Dižonam fon Montetonam kā augstākās izpildvaras personai pienākumus paplašināja, jo viņu iecēla par Liepājas cietokšņa komandantu. Gatavojoties aizsprotu kaujām, kad Kurzemes katla vācu grupējums būtu jāevakuē caur Liepājas ostu, cietokšņa ārējo robežu noteica līdz Medzei, Durbei un aiz Grobiņas. Tādējādi simtiem apkārtnes iedzīvotāju nāves draudu ēnā tika nodarbināti nocietinājumu būvēs, bet nepaklausīgos ieslodzīja cukurfabrikas, pogu vai linoleja fabriku bada un nāves nometnēs. Montetonam bija pakļautas tādas represiju vienības kā Geheime Feldpolizei 520 (slepenā lauku policija) grupa, kuras varā bija arī Kara ostas cietums un komandantūras izmeklēšanas daļa 1c.  

No senās franču-prūšu aristokrātijas aprindām nākušais barons līdz pat 1945. gada 8. maijam apstiprināja militārās izlūkošanas un lauka žandarmērijas komandu nāves spriedumus. 1945. gada 23. februārī tika arestēti 10 ostas strādnieki. Viņu vaina spiegošanā par labu krieviem (neviens jau vairs nešaubījās par kara iznākumu) tika dažu minūšu laikā karatiesā pierādīta un tos nošāva Kara ostā 23. aprīlī. Tie bija: A. Poļanskis, V. Beinarovičs, J. Slēže, Ž. Piziks, A. Ķikuts, M. Reizups, A. Vaiņēvičs, R. Lukašēvičs, K. Vidiņš, Ž. Gārbēns. Protams, ka arī uz šī nāves sprieduma bija Montetona paraksts, ko viņš apstiprināja tiesā izmeklēšanā Rīgā.

Graudu iela 27. Ēkas pagrabs no Dīķu ielas puses bija pārvērsts par betona cietoksni un fon Montetona rezerves štābu. Foto: irliepaja.lv.

Liepājā vēl joprojām teicami izskatās lepnā Graudu ielas 27. māja. 1944. gada decembrī un 1945. gada februārī šajā apkaimē vienuviet nokrita vairākas krievu lidotāju bumbas, dažas pat kādus 30 metrus no mājas. Liepājniekiem bija skaidrs, kam tās domātas, jo ēkā darbojās fon Montetona un jūras komandanta V. Burkarda štābi, bet 2. stāvā, ar skatu uz Graudu un Dīķu ielas stūri pat kara apstākļos vienmēr spodri zibsnīja Albrehta Dižona fon Montetona dzīvokļa logi. Piekrītu, ka uzvarētāja – Staļina impērijas organizētais Rīgas tiesas process ir farss ar viduslaiku inkvizīcijas elementiem. Taču – vai aristokrāts barons fon Montetons Liepājā bija tikai pavēļu izpildītājs un vai viņa vārdam būtu vieta uz Pādebornas ielas plāksnītes?