Tepat līdzās, vien dažus kilometrus aiz pilsētas robežas, pie rekonstruētās lidostas vasaras zaļumā slīgstoša snauž nelielā, atkal savu princi glābēju gaidošā Cimdenieku muižiņa.

Senākā fiksētā atzīme par minēto vietu ir no 16.gadsimta pirmās puses, Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera laiku. Hercogs pirms poļu – zviedru kara, bieži viesodamies Grobiņas pilī, bijis iecienījis zaķu medības. Kādā no šādām reizēm mednieki ar visu zirgu iejūgu ielūzuši Liepājas ezerā un tikai laimīgas sakritības dēļ turpat gadījies zemnieks Batiņš (citur kā Batens), kas hercogu un viņa pavadoņus izglābis no noslīkšanas. Par to tad hercogs viņam dāvinājis zemi tagadējā Liepājas lidlauka vietā pie ezera. No zemnieka uzvārda cēlies Batas nosaukums. Batas muiža atradusies tagadējās lidostas skrejceļa ziemeļaustrumu daļā un tās kungu māja vietā, kur Liepājas lidostai ierīkoti skrejceļi uzkopes mašīnu stāvlaukumam. Bieži tiek jaukti nosaukumi, ar Bati apzīmējot šo apskatāmo īpašumu.

Tagadējā Drukmejera (citi nosaukumi: Altovītes muižas "Pērkoni", "Gut Perkuni", "Pērkoni", "Mazā Meyera muiža", "Drukmera muiža" , "Drukmeijera muiža", kļūdains nosaukums –Bates muiža) muižas vieta kopš 15.gadsimta beigām piederējusi Altovītes (Altowit) muižai kā atsevišķa zemnieku sēta ar plašu saimniecību "Pērkoni".

Altovīte, tagadējie Tadaiķi, tāpat kā Lieģi, Aistere, Līguti un Vecokte piederēja Kurzemes baronu dzimtai, baroniem Keizerlingiem. 19.gadsimta sākumā Kaizerlingi daļu no saviem daudzajiem īpašumiem pārdeva vai arī izlēņoja. Altovītes muižu kopā ar Līgutu muižu nopirka Ziemeļvācijas tirgonis no Štetīnas Hermanis Bordels fon Bordeliuss. Viņa īpašumā nonāca arī "Pērkonu" mājas. Lielās zemes platības dēļ, apmēram 250 ha, "Pērkoni" dēvēti arī par muižu. Kādā 1824.gada Kurzemes kartē mājas "Pērkoni" atzīmētas kā "Gut Perkuni" vai Pērkones muiža.

1868.gadā "Pērkonu" mājas tika atdalītas no Altovītes muižas, noslēdzot pirkuma līgumu ar Liepājas pilsētu. Praktiski "Pērkonus" un to zemi pievieno Liepājas pilsētai piederošā īpašuma "Saulesmuiža" (Zonnenhof) saimniecībai), kas atradās tagadējā Liepājas autobusu parka teritorijā.

1864.gadā Liepājā savu nelielo tipogrāfiju atvēra grāmatu iespiedējs Gotlībs Meijers (Meyer), dzimis 1827.gadā Halllē, Vācijā. Viņa spiestuve atradās Pasta ielā 8 un 10, tagad Andreja Pumpura iela 10, Liepājas tipogrāfija.

1876.gada 16. augustā Liepāja maģistrātā Zivju ielā 7/9, tagad Liepājas centrālā zinātniskā bibliotēka, tika noslēgts darījums starp Liepājas pilsētu un G. D. Meijeru par "Pērkonu" māju, zemes un visa kustamā inventāra izpirkšanu. Uz pirkuma brīdi saimniecība sastāvēja no piecām ēkām – dzīvojamā māja, viena stāva, koka ar niedru jumtu, cūku un govju kūtis, labības un siena šķūņa un zirgu stalis. Pirkuma summa bija 6400 Krievijas rubļi. Vidēja vecuma zemnieka darba zirgs tad maksāja no 5 līdz 8 rubļiem.
 
G. Meijers, pārņēmis saimniecību, iecēla tajā pārvaldnieku pēc Kurzemes baronu parauga un izvērsa plašu lauksaimniecības produktu ražošanu. Galvenokārt tā bija labība, piens un gaļa. "Pērkonu" māju saimniecība bija novietota ļoti izdevīgā vietā – gar īpašuma autrumu robežu gāja Liepājas – Klaipēdas (toreiz –Mēmele) ceļš, kas, apvijot Liepājas ezeru caur Vītiņiem, Otaņķi un Rudi izgāja uz Lejas Bārtavu (Niederbartay; tagad Nīcu) un tālāk uz Sventāju un Palangu. 1841.gadā bija pabeigta Liepājas – Grobiņas šosejas būve un ceļš līdz pilsētai bija kļuvis daudz ērtāks.

Tomēr drīz G. Meijers pārliecinājās, ka izdevīgāk saimniecību ir izrentēt. Bija vajadzīgi līdzekļi savas tipogrāfijas paplašināšanai, tādēļ 1881.gada aprīlī Meijers "Pārkonu" mājas izrentēja par 1200 rubļiem gadā. 1882.gada 22.aprīlī Meijers saimniecību ieķīlāja Kurzemes kredītbiedrībā Liepājā par 2700 rubļiem uz 6 gadiem.

20.gadsimta sākumā Gotlība D. Meijera labklājība bija ievērojami pieaugusi. Pasta (Pumpura) ielā 10 bija uzcelta moderna tipogrāfija ar ražīgām linotipa un ovseta iespiedmašīnām, tajā tika realizēti augstas klases pasūtījumu iespieddarbi, galvenokārt alus un citu dzērienu pudeļu etiķešu pasūtījumi no visas Krievijas. Tipogrāfijā bija nodarbināti 73 darbinieki, no tiem tiešajā ražošanas procesā 68. Tajā laikā Gotlībam Meijeram bija pieauguši bērni – Aleksandrs, Nikolajs un Elfrīda. Meita bija Meijera visieredzētākais un tādēļ vislutinātākais bērns.
 
1900.gadā G. Meijers beidzot nolēma pārtraukt "Pērkonu" tradicionālo izmantošanu tikai lauksaimniecībai. Tajā laikā modē nāca turīgu pilsētnieku ārpilsētas īpašumos būvēt romantiskas atpūtas mājas ar parkiem, paviljoniem, atklātiem zivju dīķiem, pārvaldnieka un
kalpu dzīvokļiem atsevišķās mājās.

Kopš 20.gadsimta sākuma G. Meijers "Pērkonos" vasarās ļāva atpūsties arī savas tipogrāfijas strādniekiem, sevišķi sievietēm ar maziem bērniem "pie brīva galda".

Tradicionāli īpašnieks lauku īpašumā kopā ar ģimeni un tipogrāfijas personālu svinēja Līgo vakaru un Otros Ziemassvētkus. 1902.gadā par rentes līdzekļiem saimniecībā uzcēla jaunu siena šķūni ar klēts nodalījumu labības uzglabāšanai, 1904.gadā "Pērkonos" uzcēla mūrētu un betonētu ledus pagrabu. Tā bija virszemes būve ar apbērumu, jo augsto grunts ūdeņu dēļ nebija iespējams veidot ieraktu pagrabu. Sakņu dārzu vietā pie dzīvojamās ēkas dienvidu pusē sāka iekārtot parku, iespējams, ka jaunās dzīvojamās mājas celtniecības laikā parkā uzcēla arī vasaras paviljonu. 1910.gadā G. Meijers, jau būdams 83.gadus vecs, iecerēja nojaukt veco "Pērkonu" māju dzīvojamo ēku un uzbūvēt tagadējo pils ēku.

Nav precīzu ziņu par to, kas ir jaunās pils projekta autors. Visticamāk – tas ir bijis Liepājas pilsētas bijušā galvenā arhitekta P. M. Berči (P.M. Bertschy) vecākais dēls Makss Berči, kas kopā ar vairākiem baltvācu arhitektiem praktizēja Rīgā. Pils arhitektūru var raksturot kā vēlo jūgendu ar dažiem eklektikas un romantisma elementiem.

1911.gadā, uzsākot celtniecību, vienlaicīgi cēla pils vienota stila ēku – vasaras māju viesiem un stalli izbraucamiem zirgiem ar lando (viegli vasaras rati) novietni. G. Meijers bija iecerējis iegādāties automobili, tādēļ vāgūzī bija paredzēta vieta arī tam.

Pils galvenā fasāde bija projektēta pret ziemeļrietumiem un novietota galvenā piebraucamā ceļa galapunktā. Celtniecība tika pabeigta 1913.gada Jāņos, lai gan saimniecības ēkas vēl turpināja remontēt un celt. Pēc saglabātā apraksta pilī kopā ar viesu māju bija 17 apdzīvojamas istabas – 11 pilī, 4 viesu mājā un divās citās ēkās.

1912.gada 14. martā G.D. Meijers sastādīja notariāli apliecinātu testamentu, pēc kura par "Pērkonu" mantinieci kļuva meita Elfrīda Skribanoviča, dzimusi Meijere, precējusies ar advokātu, poli Skribanoviču .

1920.gada 10. janvārī avīzē "Kurzemes Vārds" ievietots sludinājums: "Mazā Mayera muiža pie Liepājas (Drukmeijera muiža) tiek izrentēta.
Tajā var turēt 20 – 25 govis un citu radību. Tuvākas ziņas Liepājā, Nikolaja ielā (tagad Republikas) 23 – 2, pirmā trepe, no pl. 11 – 12."

Tajā pašā gadā Liepājā ticis noslēgts izrentēšanas līgums ar kādu Juri Kīnu.

1934.gada 23. februārī Pērkonmuižā izcēlies liels ugunsgrēks. Aizdedzies siens, kas bijis novietots virs ledus pagraba, izdegušas telpas, zaudējumi ap Ls 500.

1934.gada 2.martā pulksten 8 notika Pērkoņmuižas lopu šķūņa ļaunprātīga dedzināšana. Pēc skaita šajā gadā tas bija jau trešais ugunsgrēks. Sadega 1 zirgs, 2 govis, sugas bullis un aitas, kā arī lauksaimniecības mašīnas.

1939.gadā Elfrīda Skribanoviča sakarā ar vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju atteicās no sava īpašuma – ēkām un 54,5 ha zemes. Pērkoņmuižu savā īpašumā pārņēma Latvijas Republikas Vispārējā lauksaimniecības banka.
 
1940.gada augustā īpašumu no Latvijas valsts pārņēma PSRS sarkanās armijas gaisa spēki. Tūlīt sākās Batas kara lidlauka celtniecība, kas tika pabeigta jau vācu okupācijas laika beigās. Liela daļa muižas zemes tika pārveidota par skrejceļu un palīgbūvju objektiem, muižas dzīvojamā ēka pārtapa par aerodroma štābu, sanitāro daļu, politnodarbību telpām un pildīja "sarkanās" istabas funkcijas virsniekiem.gadus desmit atpakaļ romantiskā muižiņa, kā uzskatīja Grobiņas pagastā, ļoti izdevīgi tika pārdota kādai fiziskai personai. Un brīnums – muižiņas jumts ieguva tādus pašus vēsturiskos kārniņus, kā Drukmeijera laikos, pazuda krūmi, atkāpās purva mala un barga apsardze prom raidīja jebkuru ziņkārīgo. Taču ... nu atkal Meijera muižiņa grimst aizmirstībā, bet kārkli, ievas un krūkļi atkal ir ienākuši pagalmā.

Neliela daļa no šī stāsta redzama arī pirms vairākiem gadiem tapušā portāla video: