Šoreiz rindā uz lielāko vēsturisko industriālo objektu aprakstu tagad aizmirstā Anilīnkrāsu fabrika, kas divdesmitā gadsimta sākumā bija vislielākais ķīmiskās rūpniecības objekts Liepājā.

1897. gadā Vācijas ķīmiskās rūpniecības gigants "I.G. Farbenindustrie" no pilsētas nopirka prāvu zemes gabalu, ap 9 tūkstoši kvadrātasu* toreizējā Lazareva ielā 36/38, kas ir pretī Liepājas Kīlera eļļas ekstrakcijas rūpnīcai. Visu 1897. gada otro pusi un arī nākamo gadu Velnciema būdnieku acu priekšā pamazām pacēlās augsti sarkanu ķieģeļu mūri ar vēl augstākiem četriem apaļiem skursteņu "pirkstiem" Jaunliepājas debesīs. No agra rīta līdz krēslas brīdim no sastatņu meža šķindēja darba trokšņi, pārmaiņus ar bārdainu Penzas un Vologdas Jefimu vai Kaļistratu sulīgiem vārdiem, kas dažreiz pastiprinājušies ar sirsnīgu mūrnieku arteļa vīru izkaušanos (mordoboju).

Kopš 1898. gada vasaras no ostā pienākušajiem kuģiem vai ik dienu piegādāja līdz šim neredzētus "anķinus" – lokomotīvju tvaika grāpjus – un līdz šim neredzētus cinnētus toverus ar roru mudžekļiem.  

Bet tas vēl nebija viss, gandrīz uz tupeņu ņemamo laiku pāri Velnciema dāržeļiem un Treilībmuižiņas ganīklām

riebīgus sodrējus un pretīgi saldenas smakas sāka bārstīt fabrikas augstie skursteņi

– ar pilnu jaudu bija sākusi darboties Liepājas anilīnkrāsu fabrika.

Pirmais Brelīnes "I.G. Farbenindustrie" Liepājas fabrikas direktors bija Ernests Grotte, kas pēc 1905. gada strādnieku nemieriem no sava amata atteicās, jo nespēja izpildīt strādājošo prasības – no 10 uz 9 stundām saīsināt darba laiku, ieviest brīvu I Ziemsvētku dienu un paaugstināt uzturnaudas piemaksu līdz 60 kapeikām dienā. Aptuveni puse no strādniekiem bija sievietes, un to darba apstākļi indīgos ķīmiskos izgarojumos  putekļainajos cehos bija nožēlojami. Strādnieku saslimšana "ar pūšļa vainām" notika regulāri.  Arī nelaimes gadījumi notika bieži – darbinieki applaucējās ar sērskābi, tos ierāva un sakropļoja dzensiksnu zobratos, bet 1913. gada 7. jūlijā zibens lādiņš trāpīja skurstenī, un tik nelaimīgi –

krītošie ķieģeļi nosita fabrikas ekspedītoru Pēteri Ernstsonu kopā ar viņa zirgu.      

 Taču pieprasījums pēc anilīna, ķīmiskā produkta bija tik ienesīgs, ka fabrikas jaudas tika palielinātas ik gadu, un 1900. gadā fabriku inspekcija bija uzskaitījusi 20 darbmašīnas un četrus lieljaudas horizontālos un vertikālos augstspiediena tvaika katlus.

Strādnieku skaits no 60 personām palaišanas sākumā bija pieaudzis līdz 400. Fabrikas galvenā produkcija, no naftas un akmeņogļu destilāta iegūtais benzols, parafīns, kaustiskā un vannas soda, bet galvenais – jēlanilīns un uz tā bāzes ražotās organiskās anilīna krāsas, tika izvestas uz Lielbritānijas tekstilrūpniecības centriem un pat uz Austrāliju un Jaunzēlandi. 1904. gadā neattīrīto anilīnu Eiropas tektilrūpniecībai ražoja ap simts tonnu apjomā, bet īsi pirms I pasaules kara jau 600 tonnas gadā.

Tie bija 20% no Krievijas, Lielbritānijas un Vācijas anilīnkrāsu gada patēriņa.

Anilīna krāsu pielietojumu tekstilrūpniecībā kokvilnas un vilnas audumu apdrukai var uzskatīt par industriālu apvērsumu. Taču ķīmisko krāsu spilgtais sulīgums ļoti drīz atklāja pavisam citu un negaidītu pielietojumu... masveidīgā pārtikas produktu "uzlabošanā".

Krāpšanā ar pārtikas produktu ķīmiskajiem surogātiem plašā apmērā bija iesaistīta arī Liepājas ķīmiskā rūpniecība. Tāpēc jau arī gadsimta sākumā vairākām valstīm nācās aizliegt ar anilīnkrāsām uzlabot "balinātos" pirmās šķiras  graudu miltus, "grēcīgi rūbīnsarkanus  iekrāsotus Reinas vai Krimas vīnus,  "zeltinātus" makaronus, "sārtinātu" liellopu gaļu, "dzintarotu" niedru cukura masu un piena un krējuma konditorejas izstrādājumus "gluži kā pa taisno no govs pupa". Grēkoja pat alus "Tanheizer" brūži, kur nu vēl mazie bodīšu un maiznīcu īpašnieki tepat, Liepājā. Izrādījās, ka ķīmiskā krāsviela pārtikas produktos saturēja no 1,2 līdz 2% arsēna. Liepājas fabrikas laboratorijas ķīmiķis un fabrikas inženieris Pēteris Skujen(s) nelielos daudzumos ražoja kālija un alumīnija alaunu, ko tradicionāli pielieto ādu  ģērēšanā, bet pārtikas krāpnieki izmantoja arī gaļas izskata "uzlabošanā". Oksidējot tīro anilīnu ar krāsvielām, fabrikas darba ciklam  bija nepieciešams ledus dzesēšanai, taču tā zāģēšana ziemā no  Liepājas ezera bija dārga un pakļauta svārstīgajai sezonai. 1909. gada martā Liepājā bija dzirdamas baumas:

ostā ienācis dīvains kuģis ar vēl dīvaināku kravu – vairāk nekā sešdesmit tūkstošiem pudu** Norvēģijas fjordu ledu klučos,

svarā līdz 4 pudiem katrs un "dzidrs kā jaundzimušā asara".

Sākoties Pirmajam pasaules karam, fabrikas korpusi pamira. Tiesa gan, 1915. gada vasarā Liepājā ieradās Vācijas ķeizara Vilhelma II sūtīti ķīmiķi, un pētīja iespēju Liepājā ražot sprāgstvielas, taču līdz darbu uzsākšanai nenonāca.

Liepājas anilīnkrāsu fabrikas mūžs tuvojās izskaņai. Divdesmitajos gados daļu ēku iznomāja A/S "Jupiters" ķīmijas preču ražošanai un Liepājas mākslīgā raga fabrikai, taču bijušās fabrikas bagātākie ziedu laiki vairs neatgriezās.

Anilīnkrāsu fabrika neilgi pēc uzcelšanas.

Savdabīgs, liepājnieku daudz aprunāts un garšīgi izsmiets gadījums, kas pasteidzināja fabrikas pēdējo gājumu, bija direktora Viktora Jirgena (1858.-1940.) raibie piedzīvojumi. Izrādās, ka gan kara, gan Neatkarīgās Latvijas laika sākumā direktora kungs joprojām skaitījās par fabrikas vadītāju un no Berlīnes katru mēnesi akurāti saņēma algu, ap tūkstoti latu. Taču viss viens, direktora kungu tik traki mocīja hronisks naudas trūkums, ka viņš izdomāja rīkoties, kā pašam likās, gudrāk par gudru – nodibināja grāmatvedības firmu ar visā pasaulē pazīstamu piesavinātu nosaukumu – "Liepājas Nobels".

Un "Nobels" ar fiktīvām pilnvarām un dokumentu viltojumiem 1930. gadā sāka fabrikas "likvidācijas" gaitu.

Vispirms starpniekiem pārdeva fabrikas iekārtas, bet tad jau arī tvaika katlus. Vienu no lielajiem pat nopirka pašvaldība slimnīcas vajadzībām, par 7 tūkstošiem latu... no starpnieka. Direktora "peļņa" šoreiz bija trīs tūkstoši.

1930. gada rudenī Viktoru Jirgenu Rīgā apcietināja policija un, roku dzelžos saslēgtu, atveda uz Liepāju. Apcietināšanas brīdi pie viņa gan atrada tikai 200 latu, jo "Liepājas Nobels" savā dabā nebija skops, un pie viņa naudas maka gan šeit, gan Rīgas salonos sildījās raiba tradicionālo dienderu kompānija. Vietējās un Rīgas avīzes plaši atspoguļoja bijušā direktora kriminālās gaitas.

Jirgens izmeklētājam esot taisnojies, ka viņa likteni pazudinājusi kāršu spēle.

Brīžiem tik stipri, ka pie kāršu galda esot sajuties aiz kreisā pleca stāvam sātanu, spēļu kāršu kavā norādot "veiksmīgu" dūzi vai kāravu. Bet, kad patiesi laimēta partija, gaisā bijusi jūtama spēcīga vijolīšu smarža – laikam velns pārī ar savu vecmāti, līko raganu, bezkaunīgi viņa kārtīs blenzuši.

Bijušajam direktoram tiesa nospriedusi vienu gadu cietumā, un viņš nomira 1940. gadā Rīgā.

Pašas fabrikas sešas lielā ēkas pašvaldība sāka nojaukt 1937. gada augustā. Divi fabrikas korpusi Kalpaka ielas pusē ir saglabājušies līdz mūsdienām. Nojaucot, kā pēdējie krita lielie skursteņi, kuri gāzās ar "pērkondimdošu švunku, par sajūsmu liepājnieku ziņkārīgajai publikai".    

*viena kvadrātass atbilst 3,54 kvadrātmetriem.
**viens puds atbilst 16,38 kilogramiem.