Mazliet nostāk no trokšņainā Uliha ielas un Kūrmājas prospekta krustojuma, Uliha ielā 27, skumjā pamestībā vientuļas 21. gadsimta dienas vada divu stāvu villa.

Kā lepna, izvēlīga dāma ar mazliet vecmodīgām manierēm tā atgādina par divdesmitā gadsimta sākuma Liepājas uzplaukumu, rietu un vienmēr blakus esošajām, bet nobremzētajām atkalpamošanās cerībām.

Uliha iela 27 ir simbols krietnas un lepnas liepājnieku ģimenes mājai ar plašu dārzu, kura centra rundāli krāšņoja kupla Vāczemes egle.

Villa celta divdesmitā gadsimta sākumā un vairāk nekā simts gadus dzīvojusi lepnu un neatkarīgu dzīvi

Uliha ielas 27. nama celšanas gads līdz šim nav precīzi zināms. Spriežot pēc hipotēku numuriem, varētu būt ap 1892. gadu. Kādreiz tas bijis visai liels zemes gabals ar vēl citām celtnēm – sētnieka mājiņu, malkas un siena šķūņiem, zirga stalli vienjūga droškai un, protams, – veļas māju.

Uliha ielas 27 un Laivinieku ielas 7 īpašumpiederība saistīta ar izcila Liepājas rūpnieka Kārļa Gredenera (Karl Grädener) vārdu. Šodien var apgalvot, ka bez Gredenera Liepājas industrijas vēsture būtu nabagāka.

Kārļa Gredenera mūžs ar Liepāju saistījies vairāk nekā 30 gadus. Viņš dzimis Vācijā, Ķīlē 1845. gadā. Tēvs Kārlis Georgs (Carl Georg), kā arī brālis Hermanis (Hermann) bija atzīti un augstu vērtēti komponisti. Hermaņa Gredenera vārdā pat ir nosaukta iela Vīnē. Hermanis Gredeners bijis arī slavenā valšu karaļa Johana Štrausa skolotājs kompozīcijā.

Taču Kārlis, atšķirībā no tēva un brāļa, izvēlējās uzņēmēja – rūpnieka karjeru. Liepājā viņš ieradās 1883. gadā, lai kopā ar savu sievas māsas vīru (švāģeri) Alfrēdu Kīleru (Alfred Kieler) vadītu Liepājas Eļļas fabriku (Libauer Oelfabrik). Pārvaldīt fabrikas izveidošanai paredzēto kapitālu Kārlim uzticēja sievastēvs, Hendriks Pontopidans (Hendrik Pontoppidan), viens no lielākajiem un talantīgākajiem tā laika dāņu uzņēmējiem. Pontopidana meitas – Klāra un Onse Marie bija Kārļa Gredenera un Alfrēda Kīlera sievas. Abi švāģeri vadīja fabriku kopīgi līdz 1905. gadam, pēc tam Kīlers izstājās no šī biznesa, un Kārlis Gredeners vadīja fabriku viens pats līdz 1915. gadam.

Kīlera uzvārds gan tika saglabāts firmas nosaukumā, bet Gredeners palika it kā ēnā – nepelnīti. Kārlis bija Liepājā cienīts pilsonis: 1914. gada pilsētas domes vēlēšanās viņš kandidēja no apvienotā krievu, latviešu, jaunvāciešu un leišu apvienotā saraksta, kurā latviešus pārstāvēja, piemēram, dakteris un namīpašnieks Jēkabs Alksnis. Ievēlēts domniekos, Kārlis Gredeners vadīja nozīmīgas Liepājas pašvaldības komisijas. Viņš pildīja arī Lielās Ģildes priekšsēdētāja amatu. Laikā no 1913. – 1914. gadam viņš bija arī Austroungārijas goda konsuls Liepājā. Ar Gredenera pūlēm Liepājā darbu Ādu ielā uzsāka ādu fabrika "Korona”. 1915. gada pavasarī, vēl pirms Liepājas okupācijas, Gredeners devās uz Dāniju, taču, sakarā ar I pasaules kara straujo notikumu gaitu vairs nespēja atgriezties Liepājā. Darbīgais liepājnieks miris Kopenhāgenā 1919.gada12.aprīlī. Atmiņas par viņu var izlasīt "Libausche Zeitung”, nr 87, 14.04.1919 (3. lpp.). Viņa sieva Klāra ar bērniem Kārli Valdemāru un meitām Martu, Alis un Elizabeti (precējusies Kopulčenko jeb Kopyltschenko) palika Latvijā un turpināja dzīvot savā dzimtas namā gandrīz visu Latvijas Republikas laiku. Klāra Gredenere dzimusi 1855.gadā, mirusi Liepājā 1932. gada 24. novembrī.

Gredeneru dzimtu izputināja Molotova – Ribentropa pakts. 1939. gada vācu tautības personu sarakstos, kuros minēti 1939. gadā no Latvijas izbraukušie, lasāmi Kārļa un Klāras mazmeitu Irēnes (arī Irina) Pavasars (dzim.Gredenere) un Tatjanas Gredeneres, precējusies ar Arno Ābramu Georgu Rodatus) vārdi.

Gredenera villa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tika izmantota ne tikai kā ģimenes miteklis, bet istabas izdotas vasaras pansijā Liepājas peldu viesiem un Latvijas armijas virsniekiem. Darba dienās Uliha ielas 27 dārzā bija vērojama raksturīga aina ar izmazgātas gultas veļas striķu līkločiem un veļas gludināmā ruļļa grabēšanu veļas mājā. Bet... tieši uz Ziemsvētkiem dārzs izmainījās – pašā vidū augošās egles zari, kur parasti iesēja veļas striķus, greznojās ar krāsainiem ķīniešu lukturīšiem, lentām, piparkūkām un mazu kliņģeru virtenēm, bet zem koka, tieši sniegā, rindojās mazi dāvanu sainīši apkārtnes bērniem. Divdesmito gadu beigās modē nāca dāmu komiteju rīkotie tējas bazāri, uz kuriem pie egles apkārtnes bērnus ielūdza Gredeneru mazmeitas.

Šis detalizētais apraksts par Gredeneriem un viņu bijušo ģimenes villu tapis, pateicoties poļu vēsturniekam Marekam Gluško. Par to kā liepājnieks esmu viņam ļoti pateicīgs.