(Nobeigums.Sākumu sk. ŠEIT)

Toreiz bijāt kāzu fotogrāfs?
Es vienas kāzas tanī laikā esmu nofotografējis – vienam cilvēkam vai cilvēcei no baznīcas kora bija kāzas Velnciemā, un tanī laikā bija mazas, 6x9 cm, bildītes. Atminos, ka es 400 tādas uzkopēju. Tas bija kaut kas liels. Vecaistēvs pensiju vairs nesaņēma, vecaimammai ar’ nekas nebija, lai gan viņš sētā tur bija uztaisījis mučeli, kur varēja zivis, desmit zušus nokūpināt. Man vajadzēja tās iznēsāt – dakterim Hermeram, dakterim Zikam, dakterim tādam, vēl kaut kādiem. Puišelis tad satina, vecāmamma teica "garos" – tam tur divus, tam trīs "garos". Un saņēma tos "garos" no zvejniekiem slepeni. Iepretī saliņai ar paša saliktu no detaļām riteni, baltu biju nokrāsojis, no Pīlādžu ielas pāri tiltam aizbrauca tur prom, nosēdās zālītē un ar kaut kādu puļķīti tur tā (rāda, kā baksta zemē)... Zvejnieks, tas mani jau zināja, viņš paņēma no īkastes* maisiņu ar tiem "gariem", tad aizbrauca prom līdz tiltam, un pāri, tā gar šito malu laida uz ezera pusi.


Garām braucot paskatījās apkārt, zālītē nosvieda kulīti un aizbrauca.

Es pasēdēju, pagaidīju un, paņēmis to, pārmetu ritenim pār stangu un braucu mājās.


Ar fotografēšanu es tanī korī, braucot ar to kori – tur uz Aizputi, tad kaut kur uz kapu svētkiem dziedāt, un tur atkal tējas galds, un visi tiek uzņemti, un es nofotografēju. Un tad man iznāca čībiņas – sporta. Baltas tanī laikā bija modē, baltas nevarēja dabūt, bet violetas. Skolā paņēma tāfeles krītu un ar to nokrītoja baltas. Un tad bieži vien tas kaifs bija iziet koridorā, šitā te (piesit ar kājām pie grīdas), un tad palika tumšas pēdas un apkārt tas baltais. Par lielāku nopelnīto iznāca sporta tērps, bet arī kaut kāds spilgti tumši zaļš.


Fotoaparāts palīdzēja izdzīvot?
Jā, jo bija tā. Pēc 7. klases iestājos tehnikumā, jo gribēju kļūt par arhitektu. Iestājos būvniekos un sāku mācīties. Mans klases audzinātājs, mīļš skolotājs bija arhitekts Dāvis, "Gāzes" Dāvja tēvs.


Aktrises Terēzes Dāves dzīvesbiedrs?
Jā, Terēze Dāve tanī laikā Liepājas teātrī dziedāja visas galvenās lomas kopā ar Alfrēdu Tiltiņu. Ar Tiltiņa dēlu Aristīdu Tiltiņu vienā klasē, vienā solā sēdēju 6.klasē. Visu redzēju! "Silva", "Mārica", "Jautrā atraitne". Jo onkols – Aleksandrs Zariņš, par Leksi viņu sauca, – bij’ sabiedrība. Viņš taču bija dzirnavu vadītājs! Viņam bija abonements, bet bieži nebija laika tās biļetes izmantot. Tad nu mēs, puišeļi...


Labi gāja pie Dāvja. Viņš pat katru reizi manas piezīmes ņēma, ienākdams klasē, apskatīties, cik tālu mēs iepriekšējā reizē tikām. Un tad bija tāds gadījiens, ka atklājās tur tā pagrīdes organizācija – "Kursa".


Vienu dienu tehnikuma direktors Mākulis iesauca mani kabinetā un pajautāja, kā patika mācīties? Un kur ir vecāki? Sibīrijā?

Nu, redz, tā lieta ir tāda, ka vajadzēs pameklēt citu kādu iestādi, kur mācīties. Iedeva puišelim – 15 gadi, 7. klasē, – tādu mazu papīra lapiņu parakstīt, ka ir brīdināts. Pēc tam nākamā dienā teicu Dāvim, ka tāda lieta ir, un Dāvis man teica – nekas, nāc tikai un mācies. Un pēc nedēļas es pārgāju mājās no skolas, Pīlādžu ielā ēdu pusdienas, vecaistēvs uzreiz saka: "Milicis nāk". Milicis ienāca: "Kopštāls Gunārs, jā? Nāciet līdzi."


Gunārs Kopštāls (pirmais no labās) ar Rīgas kinostudijas kinooperatoru Vladimiru Gaili (pirmais no kreisās) uz kuģa. Foto no G.Kopštāla personīgā arhīva.


Atveda mani tur pie skārņiem, kur tagad renovē to māju, tādā aizgaldā iekšā – sēdi un gaidi. Pāris stundu laikā atveda vēl citus, kādus sešus puikas, arī no tehnikuma, kuriem tur atkal bija tāda "netīra" biogrāfija, un aizveda mūs uz izpildkomiteju, uz tagadējo domi. Tur mēs nosēdējām līdz vakaram. Tad mūs divu labi ģērbtu cilvēku pavadībā aizveda uz staciju, ar nakts vilcienu uz Rīgu.


Septiņos Rīgā. No rīta, tumsā. Pa Rīgu prom uz Daugavmalu, tur tāda Miesnieku iela aiz Doma. Miesnieku ielā pēdējais nams FRA skola – fabriku, rūpnīcu arodskola. Ieved tanī iekšā, uzved otrā stāvā, direktora kabinetā stāv Dzeržinska kopija tādā pus formā, ar gariem zābakiem. Stāda tam priekšā – brīvprātīgie no Liepājas politehnikuma. Tas visiem spiež rokas – ti buģeš eļektrikom**... Man saka – ti buģeš pečņikom***.


Tad es sāku mūrēt krāsnis, bet tur atkal tas, ka man bija labas iemaņas rasēšanā, un es arī tāds švakāks biju, tad meistars Zaķis, kuram tā rasēšana nepadevās, atstāja mani bieži vien mājās, lai klasē uz tāfeles es tos krāšņu šķērsgriezumus sazīmētu, jo pēc darba visi mācījās teoriju. Mēs bijām visi formās, pa ielu gājām tā kā armija dziedādami, puišeļu bars – bija zīmotnes un furaškas, sardze pie durvīm, uz pilsētu tu vari iziet ārā tikai ar uvoļņiķeļnij – zīmīti, kuru varēja gan milicija uzprasīt, gan arī armijas patruļas varēja uzprasīt.


Nu ko es esmu darījis? Esmu mācījies podiņu baltās krāsnis. Slīpēt podiņus un mūrēt, un mēs pāris krāsnis arī pārlikām

tur, kur Rīgā 6.tramvajs griežas apkārt, pie kanālmalas, kur bija kādreiz vecais radiotornis iepretī stacijai, Barona ielas galā, krustojumā ar tagadējo Aspazijas bulvāri ir liela ēka, tramvajs apkārt iet. Tajā ēkā, kas viņa kādreiz bija – Satiksmes ministrija Ulmaņa laikā – tur bija izgrautas baltās podiņu krāsnis, un mēs Zaķa vadībā vairākas uzmūrījām. Bet galvenā darīšana bija prom Biķerniekos, tur tādas kā mums te, pa Ganību ielu tās zvejnieku mājiņas sataisītas, tās "tintes pudelītes". Tādas Biķerniekos VEF strādniekiem būvēja, un tajās bija skārda krāsnis, kantainas. Viņas bija no trijiem posmiem, un tajās vajadzēja izmūrīt tās iekšas. Ziemas laikā! Rokas sala, ūdens sasalis, iekar tur lampiņu iekšā... Nu kaut kas kreizī...


1971. gadā kvalifikācijas celšanas kursos Ostankinas telecentrā. Foto no G.Kopštāla personīgā arhīva.


Kaut kur uz pavasara pusi mani izsauc – es vēl noslimoju un brīvdienas pavadīju Rīgā pie radiņiem, kur viens radagabals tik tiešām bija arhitektūru studējis, un tam bija lielais rasēšanas dēlis ar pantogrāfiem. Viņš gāja kaut ko tur mērīt un es mājās uz pauspapīriem no tā pamata atkal tos stāvus – ai, kas tas bija par foršu darbu to taisīt! Pavadīju tur brīvdienas, jo man nebija naudiņas, lai es varētu uz Liepāju atbraukt.


Bet tad pēkšņi uz pavasara pusi atbrauca viens onkols veclaiku, foršā uzvalkā – es vēl atminos, ka tādā kafijas ar pienu, brūnganā krāsā, sirmiem matiem. Advokāts.

Mani izprašņāja, aizgāja un pēc laika atnāca ar papīru, iesauca iekšā pie direktora un iedeva man papīru no ministrijas, ka puika aiz pārskatīšanās izņemts no tehnikuma un ar tiesībām atgriezties atpakaļ tehnikumā. Ko vecāmamma viņam samaksāja, es nezinu, bet tas bija advokāts no vecāsmammas. Un tad es atgriezos Liepājā. Kaut kur jāiestājas. Iestāsies Mākslas skolā.


Ne vairs tehnikumā?
Nē. Tas man bija šitā (novelk gar kaklu). Ja es pa gabalu ieraudzīju nākam milici, muku pāri ielai uz pretējo pusi. Un pēc gada tehnikumu likvidēja! Viena daļa audzēkņu pārcēlās uz Rīgu, daži atnāca uz mākslas skolu, bet neviens nepalika – baigā slodze bija un mācības, kas neinteresēja.


Es uzskatu, ka esmu trīs reizes represēts. Pirmkārt 1941. gadā, otrkārt šis, un tad armijā, jo man bija lidgrāmatiņa līdzi, kurā krieviski rakstīts iekšā, ka pilots-planierists Kopštāls Gunārs ir beidzis pilnu apmācību kursu un tālāk izmantojams apmācībai iznīcinātājaviācijā vai par instruktoru desantaviācijā. Ja mums tie pārējie, teiksim, Vilnis Vēsmiņš, Rāts un kas tur vēl, tie citi draugi, vēlējās kļūt par iznīcinātāja pilotiem, izmēģinātājiem, tad mana doma bija tikai par civilo aviāciju, par pasažieru lidmašīnām.


Ar vārdu sakot, paņem tevi armijā un aizsūta akmeņus lauzt. Es pat uz Aizsardzības ministriju uzrakstīju lūgumrakstu un iedevu vienam virsniekam, kurš brauca atvaļinājumā caur Maskavu, lai viņš Maskavā to iemet. Tā vēstule bija aizgājusi līdz ministram, un atnāca no ministra atpakaļ daļas komandierim, bet tad jau mēs ar viņu bijām uz "tu", un es vairs nebiju jefreitor Kapoštal, bet "Gunar Andrejevič". Viņš mani iesauca pie sevis: "Man tagad tevi ir jāiesēdina uz sutkām!" Pirmkārt tāpēc, ka es varētu tādu sūtīt, bet bija jāuzraksta un jādod savam nodaļas komandierim, un tad tas ietu tālāk pie rotas komandiera, tad rotas komandieris pie tā... Es biju apgājis visu. Un viņš man pat uz šoferu kursiem neļāva iet. Ja es būtu beidzis tos, tad mani uzreiz savāktu uz proizvodstvu, jo trūka jau tie cilvēki karjerā. Es tā gribēju – pēc armijas tu pārnāc mājās, tev tiesības ir, un galvenais, tu tur bez maksas to vari izdarīt. Bet nē – ti mņe nužen takoj, kakoj ti jesķ****. Viss. Tā kā es saku – trīs reizes represēts.


Tad aizgāju uz Mākslas skolu, un Mākslas skolas laikā vēl tajā baznīcas korī dziedāju. Bet, lai varētu noraksturot, kā tehnikuma laikā bija ar iztikšanu, ar dzīvošanu... Vajadzēja izpildīt mājasdarbu, uzrasēt lielu rasējumu uz loksnes ar cietu zīmuli. Dāvis mācīja, kā viņš ir jānospicē – nevis apaļi, bet tā plakaniski. Ar to varēja vatmanī iegriezt līniju – tādu smalku, smalku. Pa visām mājām izmeklējās – nav divas kapeikas. Nav divas kapeikas, ko to zīmuli nopirkt! Tad omīte kā aizdevumu no zvejniekiem dabūja to zuti, nokūpināja, pārdeva un atdeva tiem naudiņu, no pārpalikuma kaut ko sev varēja. Tante strādāja Maizes kombinātā, tur pie stacijas, par grāmatvedi, tā balto bulku pārlauž uz pusi, gabaliņu var somā pārnest mājās. Visu kukulīti nevar – tad ir zādzība. Bija sievietes, kas nesa kukulīti – aiz vārtiem noķēra un divus gadus cietuma dabūja. Tajā pašā laikā tante tur grāmatvedībā taču zināja, ka pats priekšnieks ar zirgu un ratiem veda ārā maisiem.


Par tām liekām kapeiciņām, kas omītei bija, viņa no savām bērnības draudzenēm dabūja malto gaļu, no kuras taisa desas. Tās no Gaļas kombināta iznesa to ārā iesietu kaut kādā lupatā, ko iekāra biksiņās. Bija tikai otrais pēckara gads, nekā taču nebija. Katrs sitās, kā varēja.