Gunāra Kopštāla pirmā forografētā bilde. "Lūdzu! Noskenēts tāds, kāds ir. Trumulī iekāpis brālēns Žanis un māsīca Dzidra, tas no labās ir mans onkols Aleksandrs Zariņš, blakus Jaunās ielas dzirnavu melderis. Un tas esmu es pats, uzlēcis uz to trumuli." Foto no G.Kopštāla personīgā arhīva.

(6. turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Fotoaparāts ir bijis vienmēr. Arī tad, kad es vadīju kinostudiju, bija tāpat. Es visiem spiedu fotografēt. Negribēja. Lielākajai daļai, arī tāds Kerve bija, Lūsēnu Jānis, Caune, jau gados vīrs, – tikai filmēt. Un nevis kaut ko tādu dokumentālu, bet tikai mākslas filmas. Izdomāt un tikai mākslas filmas taisīt. Es desmit gadus ar viņiem nomocījos, un līdz šai dienai negribu neko tādu vairāk! Aizvedu līdz Tautas studijas nosaukumam, un atstāju, lai tur vada, kas grib. Jo es biju jau tad štatā televīzijā, un man pateica – tu esi profesionālis, un ar mums te nav ko...

Kas nāca jaunie, vajadzēja līdzi trīslitru burku. Lai attīstītu krāsainās filmas. Protams, katrs strādā, un katram ir savs attīstītājs. Kad vairāki taisīja vienu filmu, lai dabūtu uzreiz uz filmas pozitīvu, tas komplekts bija piecas burkas, pieci dažādi šķīdumi. Ar vienu attīstītāju, ja nofiksēja, varēja dabūt tikai negatīvu, un tas ir jāpārkopē. Amatieri to nedarīja, un televīzijā arī to nedarīja. Nofilmēja un uzreiz tajā garajā attīstīšanas posmā dabū pozitīvu. Nu, un kad tas jaunais cilvēks atnāk, viņš nāk ar burku. Un kur var dabūt burku? "Kurzemē"! Manā laikā bija pieņemts tā – nu kur tu tukšu tā dabūsi, ej uz "Kurzemi", tur ir marinētie gurķi. Atnāca tāds Caune – kādi tur gurķi!

Trīslitru burka, aizvākota, bija taču arī ar Gruzijas un kādu tur vīnu!

Un tad visi ir lielie runātāji, pārmeta tādas muļķības, ka nu, tu mums vadi, bet tu mums nedod scenārijus, tu mums to negādā...

Darbojās arī tāds Žanis Bergs, sporta skolas direktors, trenēja riteņbraucējus, vēlāk tenisistus arī. Viņš bija rīdzinieks, ar savu ģimeni pārcēlies uz Liepāju. Tas man bija liels palīgs. Viņu arī ieinteresēja televīzijas darbs, viņam bija mašīna, viņš varēja aizskriet uz Nīcu vai kaut kur citur, es tanī brīdī nevarēju. Sākumā devu viņam savu kameru, pēc tam nopirka pats savu, ārzemju kameru, un sāka uz savu roku. Apnika te ar to sportu, ar direktorēšanu, un pārgāju uz Rīgu, uz Telefilmu, un līdz pensijai nostrādāja par operatoru Telefilmā. Mēs ar viņu bijām par šo dokumentālo pusi, piemēram, Sadzīves pakalpojumu kombināts pasūta mums filmu par visu savu darbību – viņiem tur modes skates... Oficieru klubā mēs ar Žani filmējam. Taisīja tā – viens pret trīs. Arī televīzija – uztaisa sižetu, bet filmu noraksta trīsreiz vairāk. Mēs pasūtām Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoram – bija tāds gruzīns ar pliku galvu – mums vajag tik un tik filmu, ķīmiju. Jā, viss būs, te jums ir! Un to visu, kas ir lieks, mēs to saviem draugiem, tiem biedriem! Studijā! Ā, tu taisīsi to, tu taisīsi "Mazais Jānītis ir jau liels", jeb tu taisīsi "Gultiņa" – Kerve taisīja tādu filmu – labi, cik tev vajag metrus? Tik un tik? Un ar nebija labi. Lamāja – jūs tikai šitā, jūs tikai tā. Es teicu – zin' ko, pietiek!

Ar fotostudiju arī tā... Es skaitos dibinātājs, bet neeju. Jau no studijas sešdesmit gadu jubilejas izstādes. Darbi man tur bija, bet... Jo vadītājs nevadīja. Katrs skrēja, katrs savu darbu tur, kaut kur, noliek. Es paskatos sienu, kur es varēšu likt, – te būs Pētera Jaunzema darbi, te mani, tālāk tur Jānis Vecbrālis liksies. Uzreiz viena paķērusi jau mūsu darbus nost, un savus liks. Domāju, tad likšu savus darbus te. Nē, to vietu aizņēmusi jau tā... Tā gāja viss.

Kurš tad tā dara?
Nu, tādā veidā. Paņēmu savus darbus, saliku, noliku pie durvīm, uzģērbu mēteli un gāju prom. Protams, viena no tām dāmām, kas tur bija iejaukta, skrēja man pakaļ, krita ap kaklu un vilka atpakaļ, bet es aizgāju. Tur tikai tāda bļaustīšanās ir...

Vai atceraties savu pirmo bildi?
Par to ir ļoti daudz stāstīts un aprakstīts! 1945. gada rudenī kopā ar savu onkoli – mātes brāli – izbrauca talkā uz Medzes pagastu. Tad vēl nebija zināms nekas par vecākiem, tas bija tūlīt pēc kapitulācijas.

Pēdējo kara gadu dzīvojām Jaunā ielā, dzirnavās, jo 1944. gada novembrī degvielai un mūsu mājai uzmeta pustonnīgu bumbu un nogrāva tā, ka zemē bija tāda bedre kā puse Gulbju dīķa. Tantei bija flīģelis vienā istabā, un

no tā flīģeļa palika pāri tikai dzelzs rāmis, kurš atradās simts metrus tālāk vienā citā sētā.

Otra tāda bumba nokrita kādus piecus sešus metrus no patvertnes, kurā mēs tanī brīdī bijām. Protams, patvertnē visi bija gulus, un patvertnei visas durvis bija izlauztas. Šausmīgi bija.

No turienes pārcēlāmies pie vecāsmammas dēla, kurš Jaunā ielā 4/6 bija dzirnavu vadītājs. Tur mēs to pēdējo gadu pārlaidām. Un, vai tur melderim vai kam bija kaut kādi radi Medzē. Aizbrauca kartupeļu talkā – noņemiet paši, tad būs! Mēs ar brālēnu, ar māsīcu aizbraucām līdzi. Lasa, lasa tos kartupeļus pa tām vagām, bet nu bērniem, puišeļiem sevišķi... Prom uz stāvkrastu! Tur bija bunkuri un iekšā vācu prožektori, visi sašauti. Prožektoriem iekšā bija baigie spoguļi, un visas tās lauskas tur mētājās. Un viņi bija stūrējami, riteņi apakšā, un varēja tā grozīt un varēja uz riņķi grozīt – jāseko bija un jāķer rokā lidmašīnas. Kad dzirnavās dzīvojām, skatījāmies, kad lidoja pāri, tad taustīja, noķer lidmašīnu un tie krieviņi uzreiz pikēja un šāva, un tu redzi tās mazās ložu gaismiņas tā aiziet lejā un lēni nodziest.

Nu, jā, un viens to prožektoru groza, divi sēd, iekšā iekāpuši tajā "katlā"...

Karuselis?
Jā, baigais karuselis! Mēs ar brālēnu, viņš bija gadu vecāks, sākām pa tiem bunkuriem ložņāt. Vācieši tur bija pametuši kastes ar granātām, un tur bija tādas lažiņas, kur gulēt. Zem vienas tādas tā kā koferis, tā kā kaste. Sāku skatīties.

Brālēns, tas atrada pistoli nobāztu, un es izvelku tādu ādas futlāri – fotoaparāts!

Turpat paskatos, izņemu ārā, grozu, un nepaskatos, filma ir vai nav, paspiežu, taisu vaļā – filma! Aizcērtu ciet, jo zināju – onkolim dzirnavās bija tāds aparāts. Visu ko vāca, tādu, ko varēja iemainīt, un viņam bija arī fotoaparāts. Braucām izbraucienos ar laivu – pāri ezeram, tad visa kompānija gāja uz jūrmalu, un aparāts bija līdzi. Es tas izdarīgākais biju un onkolis to aparātu bieži uzticēja man, lai visu kompāniju tajās reizēs nofotografētu. Līdzīgs bija tas aparāts, viņam bija tāds "Voiglender", un šis, ko atradu zem lažiņas, bija "Zeiss Ikon", nu, un kad es nokonstatēju, ka filma ir iekšā un kāda puse ir neuzņemta, tad pusdienas pārtraukumā, kad arī onkolis un melderis atnāca, tad visus nostādīju pie tā prožektora un nofotogrāfēju.

Es biju starp 5. un 6. klasi, rudenī gāju 6. klasē tagadējā 10. vidusskolā. Kara laikā bija tā, ka katra klase atradās savā vietā, jo skolas bija lazaretes. 1.klasīte man bija Tirgus ielā, kur 5.vidusskolai bija tā filiālīte, 2.klasē man nevajadzēja būt, tāpēc, ka biju gājis sagatavošanas klasē, un vācu laikā mani uzreiz 3.klasē ielika. Tā atradās Rīgas ielā pie tramvaja pieturas, pretī Spartaka ielai – uzreiz, kad pārbrauc pāri par Tramvaja tiltu, pirmā pietura. Tajā mājā, kur zvejnieku veikals, lietotie apģērbi, tur otrā stāvā bija 3.klases. 4.klase bija, kur "Vaduguns", 5. klase – kur bija pilsētas lombards, tieši virs bankas. 7.klase man bija kojās Baseina ielā, 2.stāvā, tur bija arī Pedagoģijas skolas apmācību klases. Tad jau no dzirnavām pārgājām uz Jaunliepāju, vecaistēvs tur dabūja pie vieniem Pīlādžu ielā noīrēt mājiņas apakšējo stāvu.

Tad jums toreiz bija 14 gadi?
Jā, 6. klase. Tāda viņa ir – zupas šķīvītī attīstīta. Neesmu to pieminējis. Vecāmamma bija ļoti ticīgs cilvēks, un es gan vācu laikā, gan mākslas skolas 1.,2.kursā, kad biju, gāju vēl baznīcas korī dziedāt. Akmens baznīcā. Un, kad to aparātu dabūju un sāku tā riktīgi kaut ko darīt, tad šo to nopelnīju. Filmu attīstīja viens no baznīcas ļaudīm – tāds Akmens, strādāja par sanitāru slimnīcā. Bija arī kadri ar vācu zaldātiem, tos viņš nogrieza nost un atdeva man tikai dažus kadrus ar mums. No tiem arī tikai viens bija derīgs. Bija palikuši trīs, no kuriem pēdējais bija saskatāms. Bunkurā, atverot aparātu, daļu biju sagaismojis. Bildi pēc tam mājās kopēju zupas šķīvī.

Akmenim vēlāk sēja klāt tribīnes uzspridzināšanu Brīvības ielā.

(Nobeigums sekos)