(4.turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Vecāki atriezās?
Jā. Uzreiz ne. Tētis nodzīvoja tur 30 gadus. Viņš bija labā darbā – uzdienējies par būvdarbu vadītāju. Bija cēluši pat... Viņš ieraudzīja mūsu institūta (tagad Liepājas Universitāte – S.P.) ēku – ā, šitādu apgabala vadības ēku es ar esmu taisījis. Man te vesela kaudze ar Goda rakstiem, ar Pateicības rakstiem viņam. Šodien es tā saprotu, ka viņš palicis bija laikam par tādu puskomunistu arī. Bet nu katrā ziņā par cilvēku, kas strādā. Es sevi ar varu pieskaitīt pie tādiem.


Televīzija

Es arī iestājos partijā. Tāpēc, ka tad, kad es uztaisīju Liepājas televīziju... Jo es visu organizēju. Sākumā biju ārštatā, tad mani paņēma štatā. Un lika – tu meklē to, tu meklē šito. Daina Meistere, piemēram, – Aptieku pārvaldē par mašīnrakstītāju. Es uzzināju "Komunistā", ka ir tāda jauna meitene, kas tikko iestājusies Universitātē. Žurnālistos. Aizgāju pie viņas.


"Paklau, man jau ir operatori, ir jau režisori pieteikušies, arī no Rīgas atbraukusi – Lija Vazne. Bet nav, kas papīrus kārto.

Nāc pie mums, jo tev būs prakses vieta!"


Pat iemācīju viņu fotografēt. Un tagad, kad tas viss bija, un nozīmēja vadītāju – ilgi bijām bez vadības, pilsēta nevarēja izlemt, kam tad, līdz beidzot Kirilu Bobrovu iecēla par galveno redaktoru. Man vietas nav!


Filmējot Skodā, Lietuvā. 1971.gads. Foto no personīgā arhīva.


Ilmārs Īverts tad jau nāca par Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju – žurnālists Nr.1., "Cīņas" galvenais redaktors: "Ne jums ir augstākā izglītība, ne jūs esat partijas biedrs". Televīzijas vadība, Jāzeps Barkāns bija tāds: "Bet tu taču reizi nedēļā vari ņemt Liepājas ziņas, pieslēgties "Panorāmai". Piecas minūtes tev dos. Lai Bobrovs maksā." Jo tas gāja caur Liepājas redakciju. Un tad es biju TV "Panorāmas" Liepājas ziņu redaktors.


Kāpēc es tiku "Panorāmas" štatā? Ļoti vienkārši. Par mani sāka interesēties Rīgas kinostudija. Kinostudijas direktors bija tāds Heinrihs Lepeško. Un es te vadīju amatieru kinostudiju. Visu laiku brauca kaut kādi operatori, režisori, redaktori šurp, uz Liepāju, taisīt sižetus. Kaut vai tas, kur Rīga bija filmējusi mūs, planieristus. Kā atbrauca, tā tūlīt nāca uz kultūras namu, uz studiju – vakaru pavadīt pie mums. Protams, sarunas jau par mākslu, par kino. Kā to var darīt, kā šito var darīt. Un tad bija tādi krusttēvi, un man tas krusttēvs bija Vladimirs Gailis, operators jau no kara laikiem. Liels, būdīgs vīrs. Tas arvien brauca šurp, runājām, darbojāmies.


Nezinu, kā tā ziņa bija aizkļuvusi līdz turienei – ka es strādāju "Panorāmā" un dodu sižetus, nu bet Lepeško bija atbraucis te, uz Liepāju. Vienu dienu no mākslas skolas pāreju mājās uz savu Dedajeva ielu, man durvju spraugā iebāzta zīmīte – Austra Adamovna Rudzīte, tātad otrais partijas cilvēks: "Mēs bijām pie jums atbraukuši, Lepeško meklēja jūs, viņš būs muzejā līdz pieciem, ja ne, meklējiet viņu viesnīcā". Jau kādi seši pāri bija, kad pārnācu, ko tad es vairs meklēšu! Salocīju zīmīti, bet nākamajā dienā piezvanīju viņam uz Rīgu.


Tad es vēl partijā nebiju. Partijā iestājos tikai tad, kad biju Liepājas redakcijā. Pilsētas komiteja mani neuzņēma, gada laikā divas reizes sauca uz noklausīšanos, un vienmēr atlika. Par cik biju pie "Ļeņina Ceļa", vecais Arnis [redaktors Fricis Arnis] un Treigūts [Reinis Treigūts]  un Fricītis [Fricis Plostnieks], kā saka, veci komunisti, iedeva rekomendācijas, un tad mani rajona komiteja uzņēma. Jursons. Pie Jursona lieta bija tāda, es, maziņš, stāvu pie galda vienā galā, Jursons – otrā, un visi vecie komunisti mani tagad "birstē" – vai to zina un to, tādu plēnumu un šitādu. Un Jursons to vienu jautājumu uzdod tādu: "Sakiet, lūdzu, kā jūsu tēvs – tēvs jau tad bija pārbraucis no Sibīrijas – skatās uz padomju varu? Man cemme par visu to bija baigā, un es saku: "Biedri sekretār, vai tad padomju vara saviem ienaidniekiem medaļas dod?" Viņš saka: "Nē". Es saku:


"Jums jau kā sekretāram Ļeņina simtgades jubilejas medaļa noteikti ir?  Nu redziet, manam tēvam ir divas tādas medaļas!"

"Ak tā," viņš saka.


Tēvs bija Krasnodarskij kraj – Krasnojarskas apgabalā, Jeņisejas rajonā tur bija tāds dambis uz upes būvēts, kur kuģiem patverties ledus iešanas laikā, un tur viņam piešķīra to jubilejas medaļu, un uz Jeņisejas bija hidroelektrostacija, un tur viņam piešķīra otru. Vēlāk viņš tās atdeva saviem mazdēliem. Tēvs arī orķestrī spēlēja, ļoti darbojās tur kā pūtējs. Un gleznoja arī.


Gunārs Kopštāls un Kompartijas Liepājas rajona 1.sekretārs Jānis Jursons Liepājas TV studijā. Foto no personīgā arhīva.


Bet ar Jursonu varēja runāt. Filmēšanas laikā, piemēram, par slaucējām-piecsimttonniecēm Nīcā. Tur bija liels salidojums. Kopā uzdziedāja, un viņš paķer akordeonu un uzspēlē... Ar vārdu sakot, tāds normāls cilvēks. Vagris (Kompartijas Latvijas centrālās komitejas 1.sekretārs – S.P.) arī vēlāk bija tāds pats. Ja es tā par to laiku padomāju, tad es viņu par redīsiņu saucu.


No ārpuses sarkans, vidū balts?
Te, pilsētā, vairāk par gadu tincina, neuzņem. Komjaunatnē – baigi vienkārši. Te neuzņēma, armijā – bija otrais gads vai otrais gads gāja uz beigām, un sāk rotas savā starpā cīnīties par to, kam vairāk uzņemti. Es biju saimniecības vadā tanī laikā jau, jo mani, redz, pamanīja kā mākslinieku, un visu, visus plakātus, kas tur iepriekš bija priekš ieslodzītajiem, nu vajadzēja priekš armijas pārtaisīt. Nu, kas rakstīs? Iecēla mani par mākslinieku. Karjera priekšniekam oficiāli tāda štata vieta nebija, un viņš ieliek mani zemnīcā par to, kas no rītiem izsniedz lāpstas un citus darbarīkus. Brīvajā laikā – ej un raksti, taisi "tabļičkas" un viskaut ko tādu.


Tāpat kā te bija – "Metalurgā" tanī laikā visi mākslinieki bija martena cehā, tādā cehā, tādā.. Mani arī vienu laiku pieņēma – devu viņiem grāmatai ilustrācijas, un es viņiem biju lējumu sastādītājs.


Otrajā gadā, kad tas, kas bija ielikts par bibliotekāru, nodzērās, mani ielika bibliotēkā. Manā ziņā bija bibliotēka, visa daļas noformēšana, klubs, skatuve. Un pasts. Saimniecība bija liela. Uz vietas bija 800 cilvēki. Katru gandrīz vārdā zināju. Un tur pēkšņi vienu dienu visu rotu sasēdināja automašīnā, aizbrauca uz Kamensku-Šahtinsku, tur tāds klubs bija.


Visus pie galda sasēdināja, ne kādus iesniegumus, it ne kā, sekretārs kaut ko tur norunāja, pa vienam sauca, spieda roku un deva grāmatiņu. Viss!

Piesprauda nozīmi, un viss komendantskij vads bija 100%. Pēc tam, kad pārbraucu mājās, es nestājos uzskaitē, un vairs neskaitījos.


Armijā, daļas bibliotēkā, kur Kopštāls "pa kluso" arī gleznojis. Aiz plauktiem jeb "aizskapijā" slepeni glabājušās vairākas gleznas. Foto no personīgā arhīva.


Un, kad man Rīgā pateica – ne tu esi tas, ne tu esi šis... Tas bija baigi iemīļots. Tāpat kā ar to lidošanu, arī ar to fotografēšanu un filmēšanu. Tu tagad esi tik tālu ticis un uztaisījis te, uz vietas, redakciju, un viss ir, un tev pasaka – tev nekas nav! Nu, es uzreiz iestājos augstskolā, literatūras un valodas fakultātē – Hānbergs beidzis, Leons Spinga beidzis, strādāja žurnālistikā. Nu, es arī.


Liepājā?
Jā, Strautiņa bija dekāne.


Tad jums ir diploms?
Nav. Nepabeidzu. Varu parādīt atzīmju lapu. Man ir pat par 5.kursu nokārtotas lietas. Nav nokārtoti marksisma-ļeņinisma pamati. Šitās te lietas. Par 4. kursu man palika akadēmiskajā gramatikā nenokārtots eksāmens pie tādas Beitiņas. Visas atzīmes man bija par 3. kursu. Skaitījās nepabeigta augstākā. Kurss pedagoģijā nobeigts. Tāpēc es visus šo laiku, 55 gadus, varēju par skolotāju nostrādāt.


Jums dzīvē bijis daudz to nodarbošanos!
Nu, jā. Daina man ir otrā sieva. Pirmā bija Verita. Viņa nevarēja ciest lidošanu un vispār lidotājus. Vienreiz atbrauca līdzi uz aerodromu, tur puikas zālītē guļ, atlaiž muļķi vienkārši, kā jau savā starpā, kad runā. "Viņi tādi prasti cilvēki!" Beidza Mākslas Akadēmiju... Dēliņš mums bija, Aldis. Tas jau tagad liels, Rīgā. Mazmeitiņa ir balerīna, zvaigzne, pašreiz labākā. Aldis ir pasniedzējs Mākslas akadēmijā, televīzijā, kanālā TV24, – galvenais mākslinieks, jahtas kapteinis, tālbraucējs. Tagad uz manu dzimšanas dienu [2021. gadā] ar draugiem bija atbraucis ar jahtu. Mazmeitiņa arī bija atbrauksi..


Vai tolaik, kad ar dēlu palikāt divatā, strādājāt televīzijā?
Jā. Un arī Mākslas skolā – tur biju pamatā, televīzijā – amatu savienošanas kārtībā. Kad televīzija paņēma štatā, tad uz amatu savienošanu vadīju stundas Mākslas skolā.


(Turpinājums sekos)