(2.turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Krievos
1955. gadā pārnācu mājās no armijas – pirms tam gandrīz četrus gadus biju akmeņlauztuvēs, karjerā – Kamenskij rajon, Bogdanovka. 1952. gadā, 23. februārī, Armijas dienā iesauca. Tieši sākās 4. kursa otrais pusgads, kad aizgāju armijā. Līdz tai dienai neņēma, kamēr mācījās. Astoņpadsmit gadi, kad palika, aicināja uz komisariātu, uz komisiju. No skolas aizeju tur, pirmais, kas ir? Pie friziera! Matiņus nost. Tad pie visiem ārstiem. Pa pliko.

Stāvi plikiņš pie liela sarkana galda, ofiņi sēž aiz galda un tevi izjautā.

Viens saka: "Učis?" "Učus." "Iģi učis."* Viss. Nu matiņi sāk jau tā bišķi ataugt, atkal nākamā komisija, atkal prom. Nogriež matiņus, atkal viss, tas pats. Un tad uzreiz pēkšņi – klaukš... Mēs ar vienu kolēģi, kā saka, no paralēlkursa, kas bija tēlniekos, taisījām tādu haltūru tur, kur bija televīzija "Dzintare", uz Jūras un Graudu ielas stūra, tur otrā stāvā bija dosafs (DOSAAF – Brīvprātīgā Armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība PSRS, krievu val.). Viņiem bija zāle, un viņi gribēja tādu lielu noformējumu – visus ģerboņus, sporta nozīmes, bet visu veidot reljefā. Nu, tad veidojām, atlēja ģipsī, krāsoja. Vēl nebijām kārtīgi pabeiguši, kad sākās skola. Pēkšņi vienu pēcpusdienu atskrien māsa no mājām: "Brālīt, tev jāiet dienestā, tev atnāca virsnieks pakaļ!" Vienpadsmit dienas vazāja ar Pulmaņa vagonu ziemā...

Kas ir Pulmaņa vagons?
Nu, tie lielie – kravas vagons, kurā bija nāriņas iekšā, maza krāsniņa pa vidu. Ne tie mazie, kādus rāda, kad cilvēkus izsūtīja, bet lielie. Tāds ešelons – 300 letiņi, Viļņā piekabināja apmēram 300 lietuviešus un no Kaļiņingradas apgabala izsūtītos vāciešus, dažus karēļus, un tad 11 diennaktis braukāja krustām šķērsām te, pa to Eiropas daļu un meklēja, kur mūs nolikt. Pašās beigās nokļuvām tur. Sešos pamožās tai vagonā, apkārt baigi sprāgst, domā, ka nu nokļuvuši kaut kādā poligonā, bet izrādījās akmens karjers un spridzina akmeņus. Tur bija liela ieslodzīto nometne – trīskārši žogi, stūros viškas. Mūs no vagoniem aizdzina uz tādu ciematiņu, pa to laiku vagoniem restes aizmetināja lodziņiem priekšā, tos no lēģera ārā un vakarā mūs iekšā. Un visi puiši, kas tur bija, gan leiši, gan visi citi, izrādījās viena gada gājuma, latvieši sevišķi, no kādiem 4. kursiem, no tehnikumiem, mūzikas skolām un tā tālāk, kuriem vecāki ir izsūtīti vai kaut kur rietumos, kuri paši bijuši Sibīrijā un 1947. atgriezās un mācījās te. Un tos atkal...

Mūsu tiešais priekšnieks un komandieris bija Berija. Iekšlietu ministrs.

Sākumā mūs dzina strādāt – un ar savām drēbītēm. Formas vēl nebija, jo daļa tikai tad nodibinājās. Tad mēs sākām taisīt dumpi, un tad sāka atsūtīt formas un sāka atsūtīt virsniekus, un mums uzlika sarkanās pagonas – alije pogoni, tā saucamie. Viņas ir tādas ķiršu sarkanās, un cepurei ar te tāda strīpa. Čeka, ar vārdu sakot...

Oho!
MVD (Ministerstvo Vnutreņņih djel, kr.val.) karaspēka daļa – Iekšlietu ministrijas. Un šie puiši – paradokss – gāja ar dziesmu: "Čekisti mi, nam partija doverila vsegda bereč rodnoj sovetskij dom..."**

"Gleznoju prieka pēc," saka Gunārs Kopštāls. Daļas komandieris pulkvedis Gračovs gan par to vairākkārt solījis "20 sutkas", bet, kad jefreitors vienreiz kārtīgi devis pretī, "sāka cienīt". Galu galā attēlā redzamā glezna nonākusi Gračovu mājās, bet Kopštāls ticis pie atvaļinājuma. Foto no personīgā arhīva.

Cik es tagad savos gados varu noprast, viņš gribēja it kā no mums iztaisīt tos pašus latviešu strēlniekus, kā toreiz, jo viņš jau gribēja varu sadabūt, viņam vajadzēja paklausīgus – jo redziet, jūs jau tā vara apspieda, es jau ne. Mēs, protams, kā sākām tur valdīt tanī nometnē, tā noplēsām tos divus žogus, palika tas augstais pa vidu. Torņus, tos arī nogāza – karaspēka daļa taču! Sardze tik pie vārtiem, un viss. Protams, sargi vēl tur pie noliktavām – pārtikas un tā. Stāv ar vecām krievu šautenēm, kam garais durklis, bet tās tāpat kā, kas tanī laikā mācījās skolās un kas bija mācījies militāro mācību, tie ļoti labi zina tās šautenes. Patrontelpai no augšas bija izurbts caurums, lai šaut nevar. Vienreiz tu varēsi izšaut, bet nevarēsi vairs čaulīti dabūt ārā. Mācību šautenes. Tādas iedeva puikām, ar tādām stāvēja uz posteņiem!

Nomocīts pēc akmeņu skaldīšanas karjerā. "Te es striķi meklēju..." Foto no personīgā arhīva.

Apkārt visi vēl, kas par šoferiem strādāja, un karjerā strādāja, un pie spridzināšanas. Tie paši, kuri tajā nometnē sēdēja, un nu ir brīvlaisti. Liela daļa tādi baņģugas, bet savu sroku atsēdējuši un palika strādāt. Un tā, kā vēl šodien Krievijā, – pases, pasport – jau nevienam nedeva. Ne viņiem bija pases, ne tur apkārt kolhozā. Ar pasport jau tu vari izlīst, vai pa apakšu vai augšu dzelzs priekškaram.

400 metru skrējiens. Gunārs Kopštāls finišē pirmais, tūlīt aiz viņa – Ilmārs Šalts, sarakstījis grāmatas "Karjeristi" un "Zudusī jaunība". "Karjeristos" aprakstījis dienesta laikā Bogdanovkā piedzīvoto (grāmata tulkota arī angļu valodā). Foto no personīgā arhīva.

Un tādiem taču nevarēja ierādīt, ka tev nav riktīga šautene. Jā, nu durklis ir, iedurt var. Un puikas ko – ņem rupjmaizi, samīca un aiztaisa to caurumu ciet. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka pirms kāds pusgads, gads, kad Beriju nošāva, to mazo laiciņu iepriekš mums atveda un izdalīja visiem šautenes. Īstas. Karabīnes. Un sāka apmācīt. Kāpēc? Bet tad, kad viņu nolikvidēja, mums pēkšņi pārtaisīja daļu – noņēma nost pagonus, melnos virsū. Inženiertehniskā daļa. Un mums jau ir tikai jāstrādā, un mums jau nav laika priekš mācīšanās. Atstāsim tur piramīdā. Uz rotu trīs šautenītes. Ja katram būs, nedēļas beigās viņas jāeļļo, jātīra – nu nav taču laika! Pa kuru laiku vēstuli uzrakstīsi... Visas salādēja kastēs iekšā.

Toreiz kādu gadu akmeņus lauzu. Ar to, ko latvietis sauc par lielo Frici – lielais āmurs. Krievs saka – kuvalda.

Pirmais gads dienestā, bildē redzami vieglatlēti no dažādām rotām. Gunārs Kopštāls 1.rindā vidū; 2.rindā vidū – liepājnieks, daļas fizorgs (treneris) Viktors Treščinskis; 2.rindā 1.no labās – liepājnieks Mārtiņš (?) Īlens. Foto no Gunāra Silakaktiņa personīgā arhīva.

Neesat nekāds lielais un stiprais vīrs.

Cik varēja, tik darīja. Kad pārgāja mājās, pusdienās, tad roka tā trīcēja, ka zupa lija ārā, kad ņēma bļodiņu. Un tad kāds atminas, ka tu taču esi hudožņik, un ka vajag mudīgi uztaisīt "Zibeni" [sienas avīze]. Un atstāj mājās. Tev jāraksta, roka trīc, un tu nevari uzrakstīt.

*"Mācies?" "Mācos." "Ej, mācies!" (krievu val.)

** "Mēs čekisti, mums partija uzticējusi vienmēr sargāt mūsu dzimto padomju māju" (krievu val.)

(Turpinājums sekos)