16.aprīlis ir diena, kad 1919.gadā Kārļa Ulmaņa valdības ministri bija spiesti patverties uz kuģa "Saratov" klāja un divus mēnešus britu aizsegā uzkavēties priekšostā.

Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) pārvalde šajā dienā bija aicinājusi žurnālistus uz preses brīfingu, lai ar velkoni "Namejs" dotos reidā, nobraucot to pašu ceļu, ko pēc tā sauktā Aprīļa puča mēroja Latvijas Pagaidu valdība, kurai vēlāk pievienojās arī Kārlis Ulmanis. Žurnālistiem brauciens turp un atpakaļ prasīja apmēram stundu, jo nekur tālu jau "Saratov" nebija aizbraucis, noenkurojās turpat, priekšostā, iepretī Karostai. Ar vienu sānu pret sauszemi – ja nu jāsāk šaut uz ienaidnieku, ar otru – pret jūru, ja nu kādas briesmas nāk no turienes. Atšķirībā no žurnālistiem Ulmaņa valdībai 1919.gadā gan neizdevās tik drīz nokāpt no kuģa – pagāja vairāk nekā divi mēneši, un liepājnieki "Saratov" atkal pietauvojamies krastā sagaidīja tikai 27.jūnijā pulksten 18. Tajā dienā svētki bija ne tikai liepājniekiem, bet visai valstij.

"1919.gada 27.jūnijā laukums muitnīcas priekšā, visa ostmala un Miķeļa iela bija cilvēku pārpilni. Ostas malā pretī Miķeļa ielai bija uzcelta ozollapu vijām izpušķota estrāde, uz kuras kāpa teikt runas Pagaidu valdības pārstāvji un sabiedroto valstu – Lielbritānijas, Amerikas Savienoto Valstu un Francijas priekšstāvji. Pār estrādi plīvoja Latvijas un sabiedroto valstu karogi". Šī Liepājas muzeja darbinieku aprakstītā aina labi redzama arī fotoattēlos, ko uzņēmis Juris Bokums – fotogrāfs, kuram bija ekskluzīvas tiesības tirgot šīs un citas atklātnes, jo daļu peļņas viņš ziedoja valsts aizsardzībai.

Lai gan braucienā ar "Nameju" nepiedalījās ne muzeja direktore Dace Kārkla, ne vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš, kuriem abiem bija gadījušās ķibeles, 1919.gada notikumus uz sauszemes un jūrā, kur "Saratov" pieskatīja sabiedrotie – Lielbritānijas un Francijas kara eskadras, sulīgi izskaidroja vēstures, īpaši militārās, entuziasts Juris Raķis.
 
Situācija Liepājā pirms Pagaidu valdības uzkāpšanas uz kuģa "Saratov" Jura Raķa stāstījumā bijusi šāda:

"Ielās klīst vācu zaldāti, viņi ielaužas Pasta ielā (tagad A.Pumpura – irliepaja.lv) Meijera tipogrāfijā, kur tiek iespiesta Latvijas nauda, nošauj sargkareivi, iztīra visas atvilktnes un savāc visu, kas vācams, visu naudiņu, izdemolē telpas. Pa to laiku citi ielaužas Helēnas jeb tagadējā Pasta ielā, kur atrodas Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības jeb Aizsardzības ministrijas telpas, iztrenkā tur esošos pāris papīrgraužus – ierēdņus un izvelk rakstāmgaldiem atvilktnes. Karostā, kur atrodas Latvijas saformējamie spēki, vācu vienības ar dziesmu, ar orķestri maršē pa ielām, un pēkšņi pa kādai vienībai nostājās ieroču gatavībā pie vietām, kur izvietota Latvijas armija. Vācieši ir izdomājuši – nekā nebija, tas Ulmanis mums īsti nepatīk, jātaisa pašiem sava valdība, tāda, ko mēs komandēsim. Vietējais vācu komandieris, gubernators fon der Golcs, kura mītne ir Kūrmājas prospektā 16, kur šobrīd atrodas Liepājas muzejs, it kā nekā nezina – viņš komandē aktīvās vācu vienības, spēkus, kas te palikuši pēc Pirmā pasaules kara, savukārt viss pārējais ir pa visu Vāczemi, arī pa Kurzemi savāktie vācu karakalpi.  Pagaidu valdība jūt, ziepes ir. Bet visi ministri te nemaz nav, ir tikai daži, tostarp  cilvēks, kura priekšā būtu jānoliec galva, jo viņš ir reālais darītājs, kurš darīja visu valdības darbu šeit "Liepāja – Latvijas valsts galvaspilsēta" periodā, – iekšlietu ministrs Miķelis Valters. Viņš tiek apcietināts. Pagaidu valdība – pāris ministru un ierēdņu – paglābjas uz kuģa "Saratov", kurš tobrīd atradās pie Loču torņa un uz kura 1919.gada 8.janvārī, kad Pagaidu valdība sāka strādāt, sāka arī plīvot pats pirmais Latvijas karogs, jo valdība pieņēma lēmumu šo bijušo Krievijas Austrumāzijas kuģniecības sabiedrības kuģi mobilizēt, atstājot amatā to pašu kapteini Aleksandru Remesu–Veicu. "Saratov" kļūst par Latvijas kara flotes kuģi. Tieši pirms simts gadiem šajā dienā tas ar Pagaidu valdību uz klāja devās pa Tirdzniecības kanālu ārā uz priekšostu, jo tur aiz sadalošā mola stāv angļu karakuģi. Valdība atrodas uz ūdens, un, kā saka Kārlis Skalbe, sākas "Saratov" laikmets..."

Arī pēc Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās nekas vēl nebija beidzies, un Brīvības cīņas turpinājās līdz pat 1919.gada novembra beigām, līdz Latvijas armija bija sakāvusi un atbrīvojusi valsti no bermontiešiem. Bet tas, kā saka Juris Raķis, ir jau pavisam cits stāsts.